Silvijai Ženevuā
MEKLĒT LAIMI ŠAJĀ DZĪVĒ – TAS IR ĪSTS DUMPĪBAS GARS.
– Cik gan šie cilvēki ir neglīti! – Hortenze nopūšas, noregulēdama binokli, ko turēja pie acīm. – Nav jābrīnās, ka man tik labi veicas…
Sēdēdama pie viesistabas arkveida loga, ģērbusies anīsa zaļā jakā un šauros, sarkanos džinsos, uzāvusi kājās Arlequin kurpītes ar zemiem papēžiem, viņa vēro alejas un garāmgājējus.
– Viņi ir resni, viņi ir netīri, viņi ir pelēki, viņi dreb, viņi vaikstās, viņi griež zobus un īgņojas…
Gerijs, atlaidies gultā un uzlicis austiņas, ar lielajām pēdām sit ritmu. Viena zeķe melna, otra – sarkana. Viens, divi, trīs, četri, nopūta, pieci, seši, septiņi, astoņi, pauze, trioleta, gandrīz nopūta, deviņi, desmit.
– Vai arī, – Hortenze turpina, – viņi ir kā gliemji, viņi šūpojas šurpu turpu, garas, skumjas šķiedras, kas bezjēdzīgi klaiņo.
Gerijs izstaipās. Nožāvājas. Sabužina matus. Koši dzeltenais Brooks Brothers krekls pavelkas augšup un izraujas no vecajām samta biksēm. Viņš noņem austiņas, un viņa skatiens aizķeras pie burvīgi raganīgās Hortenzes ar mazo, ziņkāro deguntiņu, garajiem, sarkanbrūnajiem matiem, kuri jauki smaržo pēc Kiehl’s augu šampūna, ko viņa liek lietā divas reizes nedēļā, ir aizliegusi viņam aizņemties “par tādu cenu!” un slēpj zem cimda aiz dušas tvertnes vai aiz tualetes poda. Gerijs to vienmēr atrod. Do vai do diēzs, viņš sev domās vaicā, saraukdams pieri, un no jauna atšķir partitūru, lai par to pārliecinātos.
– Visi staigā kastaņbrūnās, pelēkās, melnās drēbēs. Nevienas sarkanas pogas, nevienas zaļas šalles! Kā krēsli, kad es tev saku, kā krēsli. Vesela krēslu armija, kuri trīcēdami gaida saimnieka sēžamvietu. Vai saproti, ko es tev saku, Gerij? Šie cilvēki staigā sēru drānās. Šiem cilvēkiem vairs nav nekādu cerību. Viņi soļo pa ielu, jo kāds viņiem ir licis agri celties, kāpt vilcienā vai metro, doties uz darbu, noliekt galvu ar matu pomādi ieziesta švīta – viņu saimnieka – priekšā. Es nevēlos kļūt par krēslu!
– Vai tev negribas ēst? – Gerijs noprasa, aizvērdams partitūru un klusi nomurminādams: do diēzs, jā, tas patiešām ir do diēzs, mi, re, fa, si bemols, do.
– Es nevēlos kļūt par krēslu, es gribu būt Eifeļa tornis. Es gribu izdomāt tērpu, kas tā valkātājam liek izskatīties garākam, slaidākam, sniegties pretī debesīm. “Vienkāršība ir izsmalcinātības virsotne.” Tāds būs mans lozungs.
– Pirms tevis to jau ir teicis Leonardo da Vinči.
– Vai esi pārliecināts? – viņa izbrīnījusies vaicā, ar kurpīti paklaudzinādama pa koka lādi, uz kuras ir uztupusies.
– Es pats to vakar vakarā tev iečukstēju ausī. Vai esi aizmirsusi?
– Jo sliktāk viņam! Ir pienācis mans laiks, Gerij. Es nevēlos būt ne žurnāliste, ne preses atašejs, ne pazemīga lieltirgotavu tīkla stiliste, es vēlos izgudrot, radīt… Atstāt pēdas.
Viņa ietur pauzi. Paliecas uz priekšu, it kā būtu pamanījusi uz ielas kādu elegantu paraugeksemplāru, taču vīlusies atkal izslejas.
– Lai gūtu panākumus šajā profesijā, ir jābūt īstam dingo. Jāstaipa līdzi blašķe ar kokakolu, jānēsā platas bikses, zebrādas uzrocis, fluorescējošas getras…
Es neesmu nekāds dingo.
– Vai tu neesi izsalkusi? – Gerijs vēlreiz jautā, domīgi atbalstīdamies uz elkoņa.
Viņam prātā iešaujas Neue Galerie tējas salons Piektajā avēnijā. Kafejnīca Sabarsky. Viņam patīk tās klusinātā noskaņa, koka paneļu apšuvums, apaļie marmora galdiņi un stūrī skumstošās vecās, melnās Yamaha klavieres. Partitūras atšķetināšana viņam ir uzdzinusi ēstgribu. Viņš ir izsalcis.
– Izsalkusi? – Hortenze izklaidīgi atvaicā, it kā viņš būtu pajautājis, vai viņa negrib paņemt mājās Okeānijas dzeltencekula kakadu.
– Es mirstu no bada, es gribu karamelizētu ābolu kūku ar putukrējumu. Es gribu aiziet uz kafejnīcu Sabarsky. Tā ir mīksta, pildīta, cukurota, pilna ar kārdinošām kūkām, veciem, sirmiem ļaudīm, pārlieku grezniem nieciņiem, šķīvjiem ar sudrabotām maliņām un paklausīgiem bērniem, kuri sēž taisni un neklaigā.
Hortenze parausta plecus.
– Man piemīt talants, esmu ģeniāla, man ir Sentmārtina skolas diploms, esmu sevi apliecinājusi pie Gap un citiem. Man ir vajadzīga nauda un protežē… bagāts vīrs. Man nav bagāta vīra. Es gribu bagātu vīru.
Viņas skatiens aši pārskrien pāri istabai, it kā šāds vīrs būtu paslēpies zem gultas vai kumodes.
– Es sev vaicāju, vai gribu ābolkūku vai Švarcvaldes ķiršu torti. Nekādi nespēju izšķirties.
– Un ja tur pārdod augļu un rozīņu kliņģeri…
– Un karstu Vīnes šokolādi. Un daudz saldā krējuma.
– Man vajadzēs aiziet pie tavas vecmāmiņas.
– Viņa ir skopa.
– Es pielikšu pistoli pie viņas sirmajiem deniņiem. – Karstu, biezu šokolādi ar putukrējumu un Švarcvaldes ķiršu torti. Lielu šokolādes kūku ar krēmu un ķiršiem. Ņem mēteli.
Hortenze paklausa. Ja Gerijam gribas ēst, viņš vairs neko citu nedzird. Viņa vēl pēdējo reizi uzmet skatienu manekenam uz skritulīšiem, uz kura atrodas sasprausts kleitas modelis. Trīs nedēļas darba. Sīks krokojums, kas no vidukļa paveras kā vēdeklis un šķērsām pāri ceļgaliem atkal sakļaujas. Šaura krūšu daļa, gurni kupli un noslēpumaini apslēpti. Vienkāršība ir izsmalcinātības virsotne. Dievišķīgi!
– Ko tu domā par manu jaunāko modeli?
– Vēl nezinu, ko teikt.
Sirdij strauji pukstot, viņa gaida spriedumu. Gerijs ir viņas pirmais vērtētājs. Tas, kuram viņa grib izpatikt. Tas, pret kuru viņa uzasina savus ieročus. Viņi ir kopā mācījušies, kopā uzauguši, viņa brīnās par Geriju, Gerijs brīnās par viņu, abiem nekad nav garlaicīgi. Kad viņa kā īpašniece uzliek plaukstu viņam uz pleca, viņš atbrīvojas ar vieglu pleca kustību un uzmet viņai brīdinošu skatienu: tā ne, Hortenze! Tā ne! Ļauj man elpot. Un, kad Gerijs pienāk pārāk tuvu brīdī, kad viņa zīmē kādu skici, Hortenze ņurdēdama viņu atgrūž. Viņš nosaka: labi, sapratu, pienākšu vēlāk. Tas neuztrauc ne vienu, ne otru, vakarā viņi atkal atgriežas lielajā gultā, kur viņu ādai liek uzliesmot glāsti, kuri dara pat sāpes, un viņi prot nesteigties, nesteigties tik ilgi, kamēr otrs sāk lūgties. Gerijs vienmēr gūst uzvaru, Hortenze ir nepacietīga un kāra. Viņi tā nespētu sadzīvot ne ar vienu citu. Viņa klavieres manos modeļos modina brīvību, Šūberta, Baha un Mocarta notis piešķir maniem darbiem ritmu un vērienu.
Viņa gaida Gerija precīzo atbildi. Viņš vienmēr rūpīgi izvēlas vārdus, viņš nekad neaizstāj tos ar kaut ko citu. Vērtējot situācijas nozīmību, viņš izsakās negaidīti sarežģīti, liek šķēršļus, ir nepastāvīgs un neparedzams. Hortenze ir iemācījusies iedziļināties viņa domās. Vai tas ir viss? Vai tas ir viss? Viņš iejaucas, ja viņa sāk pārāk steigties un kļūst pavirša. Nesen pēc darba, labu laiku apdomājusies, viņa bija nonākusi pie mīlestības definīcijas, kas viņai piegulēja kā diža modes mākslinieka cimds. Mīlestība, viņa bija paziņojusi, vārīdama ūdeni kafijai, ir tad, kad divi cilvēki viens otru mīl tā, ka, spēdami dzīvot atsevišķi, tomēr nolemj dzīvot kopā. Ar mums ir tieši tāpat.
Viņa bija apmierināti nopūtusies, viņš bija Hortenzi satvēris, un abi bija novēlušies uz lielā, izgulētā dīvāna, kurš kalpoja par robežu starp viņu abu karalistēm: mūziku un modi. Augsto modi, Hortenze pārlaboja, saraukdama degunu.
– Un ja… – Gerijs iesāk.
– Ja es mazliet pavilktu uz augšu svārku daļu?
– Un ja… es nogaršotu zitronenschnitte? Tā ir trekna, kraukšķīga, un citrons nerada nepatīkamu sajūtu zobos. Īsti nespēju izšķirties… un ko ņemsi tu?
– Neko, – viņa