Turklāt viņš nebija atstājis redzamas pēdas uz bijušās mīļākās ķermeņa.
Tādas sievietes norija krupi un dzīvoja tālāk. Taču viņas pašpaļāvība vairs nebūs tik dzelžaina. “Vai es varu ar šo vīrieti spēlēties? Vai arī viņš zina?”
Tāpat kā zināja Bleiks.
Bija patīkami par to domāt.
Tomēr viņš juta vainu par spērienu. “Kāpēc Denīza noveda mani līdz tādai ārkārtējai rīcībai? Jau pietika ar krāpšanu. Meli situāciju vēl pasliktināja. Pati vien bija vainīga.”
Lai nu kā, Bleiks apņēmās rīt nosūtīt Denīzai ziedus.
Gaiši zilas neļķes. Viņas iemīļotākās puķes.
Viņš ierakstīja paroli datorā un ievadīja tās dienas pieejas kodu. Kopš agrīnās priekšpusdienas nebija daudz jaunu ziņu, tomēr skatienu piesaistīja “zibteksta trauksme” no Lenglijas. Ierasta parādība pēc vienpadsmitā septembra. Darbinieki izvēlējās nevis paturēt informāciju pie sevis, bet gan izplatīt visā tīklā, tādējādi atbrīvojot sevi no atbildības nastas. Vairums šādu trauksmju uz viņu neattiecās. Viņa lauciņš bija īpašie pretoperācijas norīkojumi ar sevišķu mērķi, un tādi, saprotams, nebija parasti rutīnas uzdevumi. Tie visi bija stingri slepeni, un viņš atskaitījās tikai pretoperāciju nodaļas direktoram. Tajā laikā noritēja piecas misijas, vēl divas bija plānošanas stadijā. Taču šis trauksmes ziņojums bija adresēts viņam vienam pašam, un dators to jau bija automātiski atšifrējis.
“”Karaļa viltībai” tagad beigu termiņš. Ja tuvāko 48 st. laikā nav rezultātu, pārtraukt un izbeigt operāciju.”
Tas nebija gluži negaidīti.
Pēdējā laikā Anglijā lietas nebija sekmējušās.
Bet pirms dažām dienām beidzot uzsmaidīja veiksme.
Jānoskaidro detaļas. Bleiks pasniedzās pēc galda tālruņa un piezvanīja savai kontaktpersonai Londonā. Viņa cilvēks pacēla klausuli pēc otrā pīkstiena.
– Īans Danns un Kotons Malons ieradušies Hītrovā, – viņam paziņoja.
Bleiks pasmaidīja.
Septiņpadsmit CIP pavadītajos gados viņš bija iemācījies paveikt uzticēto. Tam par pierādījumu kalpoja Kotona Malona ierašanās Londonā kopā ar Īanu Dannu.
To bija panācis viņš.
Malons reiz bija prasmīgs Tieslietu ministrijas Magelāna vienības aģents. Nodienējis gadus divpadsmit, viņš pēc apšaudes Mehiko aizgāja no darba. Tagad Malons dzīvoja Kopenhāgenā, un viņam piederēja vecu grāmatu veikals, taču viņš joprojām uzturēja ciešus sakarus ar ilglaicīgo Magelāna vienības vadītāju Stefaniju Nelli. Šo saistību Bleiks bija izmantojis, lai atvilinātu Maloni uz Angliju. Zvanam uz Lengliju sekoja zvans ģenerālprokuroram, kurš uzmeklēja Stefaniju Nelli, kura savukārt bija sazinājusies ar Maloni.
Viņš atkal pasmaidīja.
Vismaz kaut kas šodien bija izdevies.
3. nodaļa
Ketlīna Ričardsa ne reizi nebija spērusi kāju Vindzoras pilī. Personai, kas dzimusi un augusi Lielbritānijā, tas liktos nepiedodami. Taču viņa vismaz pārzināja tās vēsturi. Uzcelta vienpadsmitajā gadsimtā kā postenis pie Temzas, lai aizsargātu normaņu valdījumus zaļoksnās Londonas nomalēs, kopš Viljama Iekarotāja laikiem tā kalpojusi par karaliskās ģimenes anklāvu. Sākotnēji tā bija koka pils ar palisādi un aizsarggrāvi, bet tagad tās vietā pakalna virsotnē slējās masīvs akmens nocietinājums. Pārdzīvojusi Pirmo Baronu karu trīspadsmitā gadsimta sākumā, Anglijas civilo karu septiņpadsmitajā gadsimtā, divus pasaules karus un postošu ugunsgrēku tūkstoš deviņsimt deviņdesmit otrajā gadā, tā ir atzīta par lielāko apdzīvoto pili pasaulē.
Vēls rudens lietus pavadīja automašīnu visas divdesmit jūdzes no Londonas. Pils pacēlās uz stāvas krīta klints, un vakara negaisā pelēkās sienas, nocietinājumu un pils torņi – īpašums aizņēma trīspadsmit akru teritoriju – bija tik tikko saskatāmi. Pirms stundas zvans no priekšniecības bija licis doties turp.
Pavērsiens bija ārkārtīgi negaidīts.
Bija pagājušas jau divdesmit no trīsdesmit bezalgas atvaļinājuma dienām. Operācija Liverpūlē, lai novērstu nelikumīgu ieroču piegādi Ziemeļīrijai, bija nogājusi greizi – trīs meklējamās personas izšķīrās par bēgšanu. Ketlīna bija uzsākusi vajāšanu un iedzinusi bēgļus stūrī, taču pa ceļam vietējās maģistrālēs bija izraisījušās jukas. Cietušas astoņpadsmit vieglās automašīnas. Vairāki cilvēki ievainoti, daži nopietni, taču neviena bojāgājušā. Vai tā bija viņas vaina? Ketlīnai tā nelikās.
Taču priekšnieki bija citās domās.
Un žurnālisti SONP netaupīja.
Smago Organizēto noziegumu pārvalde, kas Anglijā pildīja amerikāņu FIB līdzīgas funkcijas, izmeklēja noziegumus, kas saistīti ar narkotikām, naudas atmazgāšanu, krāpšanu, datoriem, cilvēku un nelikumīgu šaujamieroču tirdzniecību. Ketlīna tur strādāja jau desmito gadu. Pieņemta darbā, viņa bija uzzinājusi, ka par labu darbinieku liecina četras pazīmes – prasme sadarboties ar kolēģiem, labs sniegums darbā, līdera dotības un spēja panākt rezultātus. Viņai gribējās domāt, ka trīs no šīm pazīmēm bija viņas specialitāte. Problēmas allaž radīja tieši sadarbība ar kolēģiem. Ar Ketlīnu nebija grūti satikt, viņai gluži vienkārši patika strādāt vienai. Par laimi, viņas sniegums allaž tika novērtēts augstu, un pārkāpumu saraksts bija priekšzīmīgi tīrs. Viņa pat bija saņēmusi trīs uzslavas. Tomēr dumpīgums, kas acīmredzot bija viņas raksturā, pastāvīgi lika šķēršļus.
Viņa pati sevi ienīda par to.
Ienīda visas šīs beidzamās divdesmit dienas, dirnēdama dzīvoklī un prātodama, kad beigsies viņas karjera likuma sargāšanas jomā.
Ketlīnai bija labs darbs. Karjera. Trīsdesmit viena diena ikgadējā atvaļinājuma, pensija, visdažādākās apmācības un attīstības iespējas un dāsni maternitātes pabalsti un bērna aprūpes pakalpojumu iespējas. Tiesa, pēdējie divi viņai nebūs vajadzīgi. Viņa bija nākusi pie secinājuma, ka arī laulības diez vai ir domātas viņai. Pārāk daudz nāktos dalīties.
Kamēr Ketlīna staigāja pa svētīto zemi Vindzoras pilī un pēc tam lietū tika pavadīta uz Svētā Jura kapelu, viņa prātoja, kādēļ turp sūtīta. Šajā gotiskajā baznīcā, kuru piecpadsmitajā gadsimtā uzcēla Edvards IV, bija apbedīti desmit angļu monarhi. Ketlīnai netika paskaidroti aicinājuma iemesli, un viņa nebija arī taujājusi, paturēdama prātā, ka Smagās Organizētās noziedzības pārvaldes aģentam allaž jābūt gatavam neparedzamām situācijām.
Iegājusi baznīcā, viņa nopurināja no pleciem lietuslāses un pievērsa apbrīnas pilnus skatienus celtnes augstajiem, velvētajiem griestiem, logu vitrāžām un greznajām koka ložām, kas ieskāva garo kora vietu no abām pusēm. Veidojot divas iespaidīgas rindas, virs katra sola ieslīpi lejup slīga dažādi krāšņi Bikšu Lentes ordeņa kavalieru karogi. Pie katra sola misiņa plāksnes vēstīja par to agrākajiem un pašreizējiem īpašniekiem. Vidējā ejā šaha galda rūtīm līdzīgā marmora grīda bija nospodrināta spoža kā spogulis, un šo skaistumu bojāja vienīgi liela bedre pirms vienpadsmitā