Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Henrija VIII apslēpto dārgumu krātuves reģistrs. Līdz mūsu laikiem nonākušie saraksti ir labākajā gadījumā nepilnīgi. Taču zināms, ka Henrija dēls Edvards VI, kurš kāpa tronī pēc tēva nāves tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada janvārī, saņēma tikai mazu daļu šo bagātību.

      Tobrīd Edvardam bija desmit gadi, un Henrija testaments paredzēja izveidot reģenta padomi, kas valdītu ar vairākuma balsošanu. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada martā Edvards Seimūrs, nelaiķa karalienes Džeinas Seimūras brālis un karaļa tēvocis, jau bija ieguvis Lorda protektora titulu un tiesības paturēt to līdz dienai, kad Edvards kļūs pilngadīgs. Seimūrs nekavējoties pārņēma savā pārziņā visas piecas dārgumu istabas, kuras Henrijs bija novēlējis Edvardam. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada nogalē reģenta padomes norīkota komisija pārmeklēja šīs telpas un atrada Henrija slepenās krātuves atlikumu – nieka vienpadsmit tūkstošus četrsimt trīsdesmit piecas mārciņas endželos, sovrinos un spāņu reālos.

      Nav zināms, kur palikusi pārējā daļa.

      Toties Seimūru liktenis gan nav noslēpums.

      Henrija VIII jūtas pret Džeinu Seimūru bija stiprākas nekā pret visām pārējām piecām sievām. Viņa karalim bija dāvājusi likumīgā laulībā dzimušu dēlu, pēc kura viņš tik ļoti ilgojās, taču dažas dienas pēc dzemdībām nomirusi. Seimūru dzimta Henrija VIII valdīšanas laikā baudīja lielu labvēlību, bet pēc viņa nāves piedzīvoja vien bēdu dienas. Edvardu Seimūru atcēla no varas posteņiem tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā un piecdesmit otrajā sodīja ar nāvi par nodevību. Viņa jaunākajam brālim neveicās labāk. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā viņš apprecēja Ketrīnu Parru, Henrija VIII pēdējo karalieni, taču arī viņam piesprieda nāvessodu par nodevību, un to izpildīja tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā, neilgi pirms brāļa krišanas no varas augstumiem.

      Edvards VI nomira tūkstoš piecsimt piecdesmit trešajā gadā, tā arī nesasniedzis pilngadību.

      Mēs jau sen zinām, ka Henrijs VIII nodeva Ketrīnai Parrai ziņas par slepenu vietu, kur viņa dēlu gaidīja lielākā daļa bagātību. Šis fakts diemžēl vēsturē palicis gandrīz nepamanīts. Kā nebūtisks. Tomēr nesen amerikāņu izlūkdienesta aģenti sākuši izrādīt lielu interesi par šo maz zināmo apstākli. Pēdējā gada laikā viņi pa visu mūsu valsti meklējuši noslēpto bagātību atrašanās vietu. Jūsu vadītājs jau noteikti ir izstāstījis par zādzību virkni, un jūs pati savām acīm redzējāt uzlauztās Henrija VIII kapenes. Atslēga šīs slepenās vietas atrašanai ir rodama kādā mazpazīstamā piezīmju tekstā, kas uzrakstīts šifrētā valodā. Tāda izskatās viena šo piezīmju lapa:

      Kādam amerikāņu nolīgtam darbiniekam, vārdā Ferovs Karijs, varbūt ir izdevies atšifrēt šo tekstu. Diemžēl pirms dažām nedēļām Karijs gāja bojā negadījumā metro stacijā. Cik mums izdevās noskaidrot, viņa pētījums nav iznīcināts. Šī pētījuma atrašanā mums nepieciešama jūsu palīdzība. Bleiks Entrims arī uzsācis tā meklējumus. Lai jūs pilnībā sagatavotu uzdevumam, vajadzīga īpaša instruktāža. Lūdzu, bez kavēšanās dodieties uz Jēzus koledžas zāli Oksfordā, kur saņemsiet visas būtiskās ziņas.

      Vēstījums beidzās.

      Ketlīna sēdēja tumsā un vērās ekrānā.

      Prātā virmoja domas par Bleiku Entrimu. Viņi bija satikušies gadu – viņa toreiz studēja jurisprudenci, viņš it kā bija Ārlietu ministrijas darbinieks. Tomēr pēc kāda laika Bleiks bija atklājis patiesību.

      – Es strādāju CIP, – Entrims sacīja.

      To dzirdot, Ketlīna jutās pārsteigta. Nekas tāds viņai pat sapņos nebija rādījies. – Ar ko tu nodarbojies?

      – Es esmu vecākais ārvalstu informācijas analītiķis, taču drīz būšu vienības vadītājs. Es darbojos pretizlūkošanā.

      – Vai tu vispār drīksti man to stāstīt?