Alfonso iesmējās un apbrīnojami lietpratīgi pagrieza savu salni daudz drošāk nekā daudzi citi desmit gadus veci zēni. Spožās, zilās acis mirdzēja; biezie, tumšie mati, asi apgriezti pie pleciem, izcēla pilnīgo, glīto seju. – Un jūs neaizmirstiet, ka es jāju katru dienu kopš piecu gadu vecuma, – viņš atgādināja. – Jāšanas prasmi dāvā pieredze.
– Taisnība, – noņurdēja Alfonso audzinātājs dons Čakons, sēdēdams sava milzīgā zirga mugurā. – Infants Alfonso jau ir pieredzējis jātnieks. Uz zirga viņš jūtas kā mājās.
– Par to mēs nemaz nešaubāmies, – es iejaucos, pirms Beatrisa atbildēja, un piespiesti pasmaidīju. – Domāju, ka esam gatavas, brāli. Tikai, lūdzu, nejāsim pārāk strauji.
Alfonso pamudināja savu salni uz priekšu un pa lielajiem vārtiem, ko naktīs papildus sargāja režģis, veda mūs ārā no Arevalo slēgtā iekšpagalma.
Es pārmetoši uzlūkoju Beatrisu.
Protams, pie visa vainīga bija viņa. Mūsu ikdiena – mācības, lūgšanas un izšūšana – Beatrisu garlaikoja, un torīt viņa paziņoja, ka mums nepieciešams izkustēties, citādi mēs pāragri kļūsim par večām. Viņa teica, ka esam pārāk ilgi uzturējušās istabās, un tā bija patiesība, jo šī ziema bija īpaši barga. Un donja Klara deva atļauju, jo jāšana mūsu izpildījumā vienmēr nozīmēja to, ka pirms vakariņām mēs izvedam pils pavecos mūļus laiskā, stundu ilgā pastaigā gar cietokšņa sienu apkārt pilij un pa tuvējo ciematu.
Bet todien, tiklīdz biju pārģērbusies jāšanas tērpā un izgājusi pagalmā kopā ar Beatrisu, es atklāju, ka tur mani jau gaida Alfonso, dons Čakons un divi iespaidīgi ērzeļi – dāvana no mūsu pusbrāļa, karaļa Enrikes. Alfonso paskaidroja, ka melnais zirgs paredzēts man un to sauc Kanela.
Es apslāpēju savu trauksmi, pakāpjoties uz soliņa un uzsēžoties zirgam mugurā. Tomēr mani pārņēma arvien lielākas bažas, kad sapratu, ka vajadzēs jāt pēc mauru paražas jeb a la jineta, šauros ādas seglos un īsos kāpšļos. Tā bija nepazīstama un nepatīkama sajūta.
– Cik dīvains vārds zirgam! – es ieminējos, slēpdama savas bailes. – Kanēlis ir gaišs, bet šis dzīvnieks ir melns kā nakts.
Kanela atmeta krēpes un pagrieza smalki veidoto galvu, lai ar lūpām pieskartos manai kājai. Man nešķita, ka šī zīme vēsta kaut ko labu par turpmāko pēcpusdienu.
– Beatrisa, – es nošņācu, izjājot līdzenumā, – kāpēc tu man neko neteici? Tu zini, ka man nepatīk pārsteigumi.
– Tieši tāpēc es neko neteicu, – viņa atčukstēja. – Citādi jūs nepiekristu. Jūs paziņotu, ka mums jālasa vai jāšuj, vai jāskaita lūgšanas. Lai nu kā, reizēm nepieciešams izklaidēties.
– Nesaprotu, kā var izklaidēties, nokrītot no zirga.
– Phē, pamēģiniet uztvert to kā milzīgu suni. Tas ir liels, bet nekaitīgs.
– Un kā, atvaino, tu to vari zināt?
– Pretējā gadījumā Alfonso nemūžam neļautu jums ar Kanelu jāt, – Beatrisa noteica un spēji atmeta galvu, tādējādi apliecinot nemainīgo pārliecību par sevi. Tās dēļ viņa bija mana tuvākā līdzbiedre un draudzene, kaut gan es, kā vienmēr, biju vienlaikus uzjautrināta un jutos neveikli, redzot viņas negodbijību.
Mūs šķīra trīs gadi un pilnīgi pretēji raksturi. Beatrisa izturējās tik bezrūpīgi, it kā pasaule aiz mūsu vārtiem būtu plaša, vēl neizpētīta vieta, pilna ar iespējamiem piedzīvojumiem. Donja Klara apgalvoja, ka Beatrisas pārgalvībā vainojama viņas mātes nāve drīz pēc meitas dzimšanas. Tēvs viens pats audzināja savu atvasi Arevalo cietoksnī, un viņu nepieskatīja neviena sieviete. Beatrisa bija tikpat tumsnēja, cik es gaiša, un viņas augums bija kupls pretstatā manam kalsnajam, un viņa bija dumpinieciska, neparedzama un runāja pārāk brīvi, lai tas viņai nāktu par labu. Viņa pat izaicināja augustīniešu klostera mūķenes, pie kurām mēs mācījāmies, un noveda nabaga māsu Mariju līdz izmisumam ar saviem nebeidzamajiem jautājumiem. Beatrisa bija uzticama draudzene, kas prata izklaidēt un saskatīt kaut ko uzjautrinošu tur, kur citi neko neredzēja; bet viņa arī pastāvīgi sagādāja galvassāpes pieaugušajiem un donjai Klarai, kas velti centās Beatrisai iemācīt, ka labi audzinātas dāmas neļaujas piepešām iegribām.
– Vajadzēja pateikt donjai Klarai patiesību, – es ieminējos un palūkojos uz savām rokām. Atkal biju pārāk cieši satvērusi pavadu, tādēļ tagad to nedaudz atbrīvoju. – Viņai mūsu jādelēšana apkārt droši vien nešķitīs piedienīga.
Beatrisa norādīja uz priekšu. – Kuru interesē piedienīgums? Lūk, skatieties!
Es negribīgi paklausīju.
Saule slīdēja tuvāk apvārsnim, metot košu, safrāndzeltenu mirdzumu pār gaišajām debesīm. Kreisajā pusē uz zemā pakalna slējās Arevalo, pelēcīgi brūna citadele ar sešiem mazākiem torņiem un vienu lielāku, un tai blakus bija redzama vienkāršā tirgus pilsētiņa, ko dēvēja tādā pašā vārdā. Mums pa labi aizvijās lielais ceļš uz Madridi, bet visapkārt, cik tālu vien sniedzās skats, pletās plašais Kastīlijas līdzenums – zeme bez gala un malas, ko izraibināja miežu un kviešu lauki, dārzeņu lauciņi un vēju salocītu priežu kopas. Gaiss bija stings un reibinošs, tajā jautās sveķu smārds un kūstoša sniega aromāts, kas man vienmēr atgādinājis pavasara tuvošanos.
– Brīnišķīgi, vai ne? – Beatrisa izdvesa, acīm mirdzot. Es pamāju un lūkojos uz zemi, kas bijusi manas mājas jau kopš agras bērnības. Biju to redzējusi neskaitāmas reizes no Arevalo torņa un mūsu ikgadējos ceļojumos donjas Klaras pavadībā uz tuvējo Medina del Kampo pilsētu, kur norisinājās lielākais lopu tirgus Kastīlijā. Tomēr kāda neizskaidrojama iemesla dēļ šoreiz zeme izskatījās citāda, it kā es piepeši būtu pamanījusi, kā laiks pārveidojis bieži aplūkotu gleznu, kur krāsas satumsušas līdz jaunam košumam un paspilgtinājušies pretstati starp gaismu un ēnu.
Veselais saprāts atgādināja, ka es gluži vienkārši redzu zemi no augstāka skatupunkta, jo sēžu mugurā Kanelam, nevis pierastajam mūlim. Tomēr man acīs sariesās asaras, un piepeši atmiņā atausa milzīga istaba, pilna ar samtā un zīdā tērptiem cilvēkiem. Aina pagaisa tikpat ātri, kā parādījās, gluži kā pagātnes rēgs; kad Alfonso, aizjājis uz priekšu kopā ar donu Čakonu, man pamāja, es aizmirsu, ka jāju ar nepazīstamu, varbūt bīstamu dzīvnieku, un iespiedu papēžus tam ribās.
Kanela metās uz priekšu, un es pieplaku pie zirga izliektā kakla. Rīkodamās bez apdomas, es ieķēros tam krēpēs, nedaudz piecēlos no segliem un sasprindzināju augšstilbus. Kanela apmierināts iesprauslājās. Viņš paātrināja gaitu, aizauļojot garām Alfonso, un uzjundīja okera krāsas putekļu vērpeti.
– Dios mнo! – Alfonso izdvesa, kad pabrāzos viņam garām.
Ar acs kaktiņu es pamanīju Beatrisu man sekojam, un viņa uzsauca manam brālim un izbrīnītajam donam Čakonam:
– Gadu gaitā iegūta pieredze, jūs teicāt?
Es skaļi iesmējos.
Sajūta bija brīnišķīga. Tieši tādu es iztēlojos lidošanu: atstāt aiz muguras visas mācību raizes, vēsos pils bruģakmeņus un grozus ar lāpāmiem apģērba gabaliem, kas šķietami nekad neapsīkst, nepārtrauktās, klusi izteiktās rūpes par naudu un mātes mainīgo veselību. Ir lieliski būt brīvai, izbaudīt zirga