– Bērns, – viņa nočukstēja, un es viņas balsī saklausīju izmisuma trīsas. – Mana mīļotā meita, mums vairs nav nekā, tikai mēs abas viena otrai.
– Jūsu Augstībai jādomā par svarīgāko, – Karriljo atgādināja. – Jūsu bērni jānogādā drošībā. Kopš karaļa nāves viņi…
– Es zinu, kas ir mani bērni, – māte pārtrauca arhibīskapu. – Bet vēlos noskaidrot, cik daudz laika mums vēl ir, Karriljo. Kad mums nāksies pamest visu pazīstamo un doties uz kādu aizmirstu patvērumu nekurienes vidū?
– Labākajā gadījumā pēc dažām stundām, – arhibīskaps skarbi atbildēja. – Zvani vēl neskan, jo nepieciešams laiks, lai sagatavotu šādu paziņojumu. – Viņš brīdi klusēja. – Bet tie zvanīs drīz, ne vēlāk kā no rīta. Uzticieties man! Es apsolu, ka parūpēšos, lai jums un bērniem nekas slikts nenotiek.
Māte pievērsa skatienu viņam un piespieda plaukstu pie mutes, it kā apslāpējot smieklus. – Kā jūs to panāksiet? Enrike no Trastamaru dinastijas tūlīt kļūs par karali. Ja manas acis šo daudzo gadu laikā nav mani vīlušas, viņš saviem favorītiem pakļausies tikpat viegli kā Huans. Kādu drošību jūs varat mums sniegt, ja neņemam vērā sargus un patvērumu klosterī? Jā, kāpēc gan ne? Klosteris noteikti ir lieliski piemērota vieta nīstajai svešzemju atraitnei un viņas atvasēm.
– Bērnus nav iespējams audzināt klosterī, – Karriljo noteica. – Un tik agrīnā jaunībā viņus nedrīkst šķirt no mātes. Jūsu dēls Alfonso ir Enrikes likumīgais mantinieks līdz dienai, kad jaunā karaļa sieva laidīs pasaulē bērnu. Varu apliecināt, ka padome nepieļaus, lai kāds apstrīd valdnieka Huana bērnu tiesības. Viņi jau piekrituši ļaut, lai audzināt princi un viņa māsu Arevalo pilī Avilā, kas jums tiks piešķirta kā daļa no atraitnes mantojuma.
Brīdi valdīja klusums. Es vēroju, kā mātes acis kļūst stiklainas un viņa, it kā būtu sadzirdējusi nepareizi, atkārto: – Arevalo.
– Viņa Majestāte testamentā novēlējis bagātīgus līdzekļus abiem bērniem, un katram no tiem trīspadsmit gadu vecumā tiks piešķirta pilsēta, – Karriljo turpināja. – Apsolu, ka jums nekā netrūks.
Māte samiedza acis. – Huans mūsu bērnus gandrīz nemaz nepazina. Viņam tie vienmēr bijuši vienaldzīgi. Neviens viņam nebija svarīgs, tikai tas briesmīgais konetabls Luna. Bet tagad jūs apgalvojat, ka mans vīrs parūpējies par bērniem. Kā jūs to zināt?
– Vai aizmirsāt, ka es biju karaļa biktstēvs? Viņš uzklausīja manu padomu, jo baidījās no mūžīgajām elles liesmām. – Karriljo balss piepeši ieskanējās tik kaismīgi, ka es pievērsu skatienu viņam. – Tomēr es nevarēšu jūs aizsargāt, ja man neuzticēsieties. Kastīlijā ir pierasts, ka vīru zaudējusi karaliene pamet galmu, bet parasti viņai neizdodas paturēt bērnus, it īpaši gadījumā, kad jaunajam valdniekam nav mantinieka. Tāpēc jums jādodas prom jau šonakt. Ņemiet līdzi tikai bērnus un visu, ko varat aiznest. Pārējās mantas jums nosūtīšu, tiklīdz tas būs iespējams. Kad sasniegsiet Arevalo un tiks izziņots karaļa testaments, neviens neuzdrošināsies jūs aizskart, pat Enrike ne.
– Saprotu. Bet… mēs abi nekad neesam bijuši draugi, Karriljo. Kāpēc jūs riskējat manis dēļ?
– Varētu teikt, ka tas būs pakalpojums, – viņš atbildēja, – apmaiņā pret pakalpojumu.
Šoreiz mātei neizdevās apslāpēt rūgtos smieklus. – Kā gan es varu pakalpot jums, turīgākajam Kastīlijas prelātam? Esmu atraitne un saņemu uzturnaudu no kroņa; man ir divi mazi bērni un kalpotāji, kas jābaro.
– Kad pienāks īstais brīdis, jūs uzzināsiet, ko no jums vēlos. Varu apliecināt, ka tas jums nekaitēs. – To pateicis, Karriljo pagriezās un sāka runāt ar kalpotājiem, kas bija visu noklausījušies un nu skatījās uz mums, plati iepletuši baiļpilnās acis.
Es gausi pacēlu roku, lai satvertu mātes plaukstu. Nekad vēl nebiju uzdrošinājusies viņai pieskarties, nesaņemot atļauju. Man viņa vienmēr šķita daiļa, bet nepieejama būtne mirdzošos tērpos, vienmēr smejoša, vienmēr sajūsmas pilnu apbrīnotāju ielenkta – māte, ko iespējams mīlēt no tālienes. Šobrīd viņa izskatījās kā mērojusi garu ceļu pa akmeņainu zemi, un viņas sejā vīdēja tāds izmisums, ka es vēlējos būt vecāka, lielāka, pietiekami stipra, lai sargātu māti no nežēlīgā likteņa, kas atņēmis viņai manu tēvu.
– Jūs neesat vainojama, māt, – es noteicu. – Tētis devās uz debesīm. Tāpēc mums jābrauc prom. – Kad viņa pamāja, acīs sariešoties asarām, un stingi lūkojās tālumā, es piebildu: – Un mēs dosimies uz Avilu. Tas nav tālu, vai ne, māt?
– Nē, – viņa klusi sacīja. – Nav tālu, meit. Nepavisam…
Bet es jutu, ka viņai attālums jau šķiet nepārvarams.
1. daļa
Infanta no Arevalo 1464. – 1468. gads
1. nodaļa
– Turi pavadu cieši, Izabella. Nepieļauj, lai zirgs nojauš tavas bailes. Ja tas notiks, dzīvnieks domās, ka vara pieder viņam, un centīsies tevi nomest.
Es pamāju, sēdēdama mugurā elegantajam, melnajam ērzelim, un sažņaudzu pavadu rokās. Caur novalkāto cimdu galiem es sataustīju stingri nostiepto ādas strēmeli un novēloti spriedu, ka vajadzēja ļaut Beatrisas tēvam, donam Pedro de Bovadiljam, nopirkt man jaunos cimdus, ko viņš piedāvāja uzdāvināt man nesenajā trīspadsmitajā dzimšanas dienā. Lepnība – grēks, ko es ļoti pūlējos, bet parasti nespēju pārvarēt – liedza man atzīt, kādā trūkumā esam nonākuši, un pieņemt šo dāvanu, kaut gan viņš dzīvoja kopā ar mums un noteikti visu lieliski zināja. Tāpat lepnība man neļāva atteikties no brāļa mestā izaicinājuma, ka man ir laiks iemācīties jāt ar labu zirgu.
Šī iemesla dēļ es sēdēju lieliska dzīvnieka mugurā, un manas rokas sargāja tikai veci ādas cimdi, kas šķita plāni kā zīds. Kaut gan zirgs nebija milzīgs, tas mani tomēr biedēja; tas mīņājās un ar kāju kārpīja zemi, it kā gatavotos jebkurā mirklī aiztraukties prom neatkarīgi no tā, vai es spēšu noturēties tam virsū.
Alfonso papurināja galvu un pieliecies atbrīvoja manus pirkstus tā, ka pavada brīvi slīdēja starp tiem.
– Lūk, šādi, – viņš paskaidroja. – Cieši, bet ne tā, ka savainosi zirga muti. Un neaizmirsti izslieties taisni, kad rikšosi, bet auļos paliekties uz priekšu. Kanela nav dumjš mūlis, ar kādiem parasti jājat jūs abas ar Beatrisu. Tas ir tīrasiņu arābu rikšotājs, paša kalifa cienīgs. Zirgam jāzina, ka vara vienmēr ir jātnieka rokās.
Es iztaisnoju muguru un iekārtojos izšuvumiem rotātajos seglos. Jutos viegla kā pūciņa. Kaut gan citas meitenes šajā vecumā jau sāk attīstīties, es vēl joprojām biju tik plakana un tieva, ka mana draudzene un galma dāma Beatrisa, dona Bovadiljas meita, nemitīgi pierunāja mani ēst vairāk. Arī tobrīd viņa raižpilni vēroja mani; draudzenes augums bija daudz kuplāks, un viņa sēdēja zirga mugurā tik graciozi, it kā to būtu darījusi visu mūžu. Biezie, melnie mati bija savīti mezglā, un izteiksmīgos vaibstus slēpa plīvurs.
– Ceru, ka Jūsu Augstība parūpējies, lai šis diženais zirgs ir pienācīgi iejāts, – viņa sacīja Alfonso. – Mēs negribētu, lai ar jūsu māsu notiek kaut kas nelāgs.
– Protams, zirgs ir iejāts. Mēs ar donu Čakonu paši visu izdarījām. Izabella ir