– Zinu vien to, ka tas ir svarīgi. Taču varu minēt, ka viņš grasās piedāvāt man darbu.
Helikopteram dārdinot aizvien tuvāk, Kevana jau spēja saskatīt uz tā sāniem uzkrāsoto sarkano uzrakstu: Global Protective Services. Uzbrāzās atmiņas – aizsargājamie klienti, gan bagāti un ietekmīgi, gan parasti cilvēki, kuru vienīgā vēlēšanās bija aizbēgt no kāda vajātāja; aizsargaģenti, ar kuriem viņš sadarbojies un kurus vienoja naids pret plēsoņām un ziedošanās aizbildnieciskai nodarbei, dažreiz pat samaksājot par to visaugstāko cenu.
Džeimija viņam ko teica, taču helikoptera rūkoņa neļāva saklausīt. Varbūt to neļāva atmiņas.
– Ko tu teici? – viņš vaicāja.
– Vai tu uzņemsies jaunu darbu?
Iegrimis smagajās pārdomās, Kevana izņēma no maksts nazi, kas noslēpts zem platā džinsu krekla un piestiprināts pie jostas kreisajos sānos. Krietni lietoto darba nazi, kas noderēja rančo darbos, viņam bija dāvinājis Gils Hibens par piemiņu no dienas, kad Gilu uzņēma Nažu ražotāju slavas zālē. Lai atslogotu smagās emocijas, ko bija radījušas atmiņas par mirušajiem draugiem, Kevana atvēzējās un meta nazi pret stabu, kas atradās piecpadsmit pēdu attālumā, iepriekš lietpratīgi noteikdams, cik apgriezienu gaisā nazim jāveic.
Metiena un emociju spēks ietrieca asmeni dziļi kokā.
– Nē, – viņš atteica. – Es neuzņemšos.
– Es domāju, ka tev to vajadzētu.
Helikopters tuvojās, un troksnis arvien pieauga.
To ignorēdams, Kevana pagriezās pret Džeimiju. – Pirms pieciem mēnešiem tu gandrīz aizgāji bojā. Man tas joprojām rādās murgos.
– Tu mani nespiedi doties līdzi. Tas bija mans lēmums. Ne jau tu esi vainīgs, ka mani ievainoja.
– Es vairs neļaušu tev tā riskēt.
– Bet daudziem nepieciešama palīdzība!
– Lai viņiem palīdz citi.
Lidaparāts apstājās gaisā virs zāļainas laucītes starp šķūni un māju.
– Mums nevajadzētu būt nepieklājīgiem un likt viņam gaidīt, – Kevana sacīja.
– Šādi tu maini sarunas tematu.
Par atbildi Kevana paraustīja plecus. Izvilcis no staba nazi, viņš kopā ar Džeimiju piegāja pie nobružātā galda, un abi salika darbarīku somā acu un ausu aizsargus.
Piespiedusi sviru pistoles spalā, Džeimija noķēra krītošo aptveri gaisā.
“Iespaidīgi,” nodomāja Kevana, pārlādēja ieroci un nelikās zinis par helikopteru, kas jau bija nolaidies. Dzinēja dārdoņa pamazām noklusa.
– Tagad gan mēs esam nepieklājīgi, – Džeimija sprieda.
– Vai viņš to sapratīs kā mājienu, ka man nav vēlēšanās ar viņu runāt?
8. NODAĻA
– Viņi ieradušies agri, – snaiperis noteica.
– Jā, – novērotājs atbildēja. Viņš nemitīgi vāza nazi vaļā un ciet.
– Tas rada sarežģījumus. Es taču teicu, ka vajadzēja šaut, kad viņš izkāpa no mašīnas. Tagad…
– Tagad būs vēl nedaudz jāuzgaida. – Novērotājs sakārtoja rācijas austiņu un ieklausījās. – Atbalsta vienība, kurai uzdots pārgriezt telefona kabeļus, vēl nav ieņēmusi pozīcijas.
No helikoptera izkāpa divi vīrieši.
– Te kļūst biezs, – noteica snaiperis.
9. NODAĻA
Pirmais vīrietis, kurš izkāpa no helikoptera, bija četrdesmit trīs gadus vecs, taču viņa allaž domīgā sejas izteiksme ievilka grumbiņas acu un mutes kaktiņos, vēršot viņu vecāku. Tumšo matu sakārtojums bija tikpat nevainojams kā pēc pasūtījuma darinātie apavi un šūtais uzvalks. Iespaidu papildināja platie pleci un lepni izrieztās krūtis. Rokā viņš nesa spīdīgu ādas portfeli. Gudro acu skatienu vēl mirdzošāku padarīja kontaktlēcu spīdums. Smaidam gan trūka sirsnības, tomēr nevainojami līdzenie zobi likās žilbinoši.
– Viljam! – Kevana sasveicinoties paspieda atbraucēja roku.
Šis vīrietis, uzvārdā Faradejs, bija nesaudzīgs korporatīvais advokāts, kurš sava pretinieka klientus ne tikai sakāva, bet pat iznīcināja, tādējādi iemantodams neskaitāmus nelabvēļus. Kevana reiz bija izglābis viņam dzīvību, kad kāds apkaunots uzņēmuma vadošais darbinieks nolīga slepkavu Faradeja novākšanai. Pateicīgais Viljams apmaiņā pret pastāvīgu pieeju pasaules klases sargu pakalpojumiem uzņēmās daudzas Global Protective Services juridiskās lietas.
– Džeimiju taču tu atceries, – Kevana bilda.
– Atceros gan. – Viljams paspieda arī sievietes roku. Viņi bija iepazinušies, kad advokāts noformēja abu testamentus. – Vai esi atveseļojusies no ievainojuma?
– Jā. Paldies par apvaicāšanos.
Viljams atmeta ar roku, it kā nebūtu radis izrādīt maigas, cilvēciskas jūtas vai saņemt komplimentus par tādām.
– Endželo, – Kevana uzrunāja helikoptera pilotu. – Diezgan ilgs laiks pagājis.
– Kopš Puertovaljartas, – plecīgais vīrs atsaucās, – toreiz apsargājām to biržas analītiķi. Atceries, kā viņam aiz katra stūra rēgojās saniknotie investori?
– Un viens tiešām parādījās, velns parāvis! – Iepriecināts par atkalredzēšanos, Kevana paspieda pilotam roku. – Kā sokas lamām, kuras tu audzēji?
– Tās izrādījās ņergas. Nekrustojās.
– Vai tu esi pārliecināts, ka tie bija tēviņš un mātīte?
– Tu domā, ka es nemāku atšķirt? Viņi vairāk spļaudījās, nekā mēģināja pāroties. Viena pat ņēma un iespļāva man taisni acī! Šeit! – Endželo ar vidējo pirkstu norādīja sev uz aci. Kevana nenoturējās neiesmējies. – Beigās viņas pārlēca pāri žogam. Kad atradu, lamas jau bija notriecis cementa vedējs. Būtu es gudrāks, labāk būtu šās apēdis, nevis mēģinājis audzēt.
– Vai lamu gaļa ir garda?
– Nav ne jausmas. Bet tagad es audzēju strausus. Tos noteikti var ēst. Turklāt viņi dēj olas basketbola bumbas lielumā.
– Patiesi?
– Es pārspīlēju tikai mazdrusciņ.
Kevana atkal smējās. – Hombre, es pēc tevis jau esmu noilgojies.
Viņš veda ciemiņus uz māju. Nonācis virtuvē, viņš atkal pārlaida skatienu monitoriem, pārliecinājās, ka nekā aizdomīga neredz, un iepazīstināja viesus ar misis Petersoni, kura tobrīd ar karoti pildīja pīrāgā ķirbju maisījumu.
– Varu piedāvāt jums kaut ko ēdamu vai dzeramu, – Kevana sacīja.
– Paldies, nē, – Viljams atteicās. – Mums ir jāpārrunā darīšanas. Pēc tam man jātiek uz Denveru.
– Kas jūs gaida Denverā?
– Vjetnamiešu uzņēmējs ar problēmu.
– Ā! – Zinādams to, cik ļoti Viljamam nepatīk atklātība, Kevana saprata, ka vjetnamiešu uzņēmēja vietā patiesībā tikpat labi varētu būt