Fillija piezvanīja un lūdza atsūtīt kādu pēc materiāliem, kurus paredzēts analizēt MI6 laboratorijā vai, ja ar to būtu par maz, plašajā Skotlendjarda Īpašo noziegumu nodaļas tiesmedicīnas ekspertīzes centrā. Tad viņa klausuli nolika.
– Kurjers jau ir ceļā.
Sameklējusi rokassomiņā pinceti, viņa izņēma no maisiņa abas papīra strēmeles. Pirmā bija rēķins, kas nesen izrakstīts kādā krodziņā Kembridžas pievārtē. Diemžēl klients norēķinājies skaidrā naudā.
Uz otras lapas vīdēja uzraksts: Boots – March. 17. Ne vēlāk. Tas varēja būt šifrēts paziņojums un tikpat labi arī pirms diviem mēnešiem tapis atgādinājums aiziet uz Boots aptieku vai apavu darbnīcā paņemt zābakus.
– Un Oakley brilles? – Fillija vērās maisiņā.
– Uz labās lēcas ir Īra partnera pirksta nospiedums. Kabatās nekā nebija.
Analītiķe nokopēja abus dokumentus, vienu kopiju atdeva Bondam, otru paturēja sev un oriģinālus ielika maisiņā pie brillēm.
Tad Bonds izstāstīja par bīstamo materiālu, kuru Īrs gatavojās izgāzt Donavā. – Man jāzina, kas tieši bija kravā un kādus postījumus šī viela varēja radīt. Baidos, ka patlaban serbi mani īpaši neciena un negribēs sadarboties.
– To mēs vēl redzēsim.
Tajā brīdī iezvanījās Bonda mobilais tālrunis. Viņš ieskatījās ekrānā, lai gan itin labi zināja, kuram numuram piesaistīta šī melodija.
– Manīpenija?
– Sveiks, Džeims, – atbildēja zvanītāja. – Apsveicu ar atgriešanos.
– M.? – viņš jautāja.
– M.
8. NODAĻA
Plāksnīte līdzās augšstāva kabineta durvīm vēstīja: “Ģenerāldirektors.”
Bonds iegāja priekštelpā, kur pie sakārtota rakstāmgalda sēdēja aptuveni trīsdesmit piecus gadus veca sieviete. Zem žaketes, kas bija gandrīz tādā pašā tonī kā Bonda žakete, viņai mugurā bija pieguļošs krēmkrāsas krekliņš. Iegarenā seja, glīta un karaliska, un acis, kas veiklāk nekā “Pirmās formulas” sacīkšu auto ātrumkārba spēja pārslēgties no bargas uz līdzcietīgu izteiksmi.
– Sveika, Manīpenij.
– Vienu mirklīti, Džeims. Viņš atkal sarunājas ar Vaitholu.
Sieviete sēdēja taisna kā stīga un neizdarīja nevienu lieku žestu. Ne matiņš nebija noklīdis no frizūras. Bonds ne jau pirmo reizi ieprātojās, ka viņas pagātne armijā ir atstājusi neizdzēšamas pēdas. Lai kļūtu par M. personisko asistenti, viņa bija demobilizējusies no Karaliskās Jūras kara flotes.
Drīz pēc iestāšanās Ārzemju attīstības grupā Bonds bija iegājis kabinetā, iekritis krēslā un veltījis asistentei platu, žilbinošu smaidu. – Bijāt leitnante, vai ne, Manīpenija? – viņš izmeta. – Es gan gribētu, lai jūs atrastos virs manis.
Bonds bija aizgājis no dienesta nedaudz augstākā – komandiera pakāpē.
Pretī viņš saņēma nevis iznīcinošu repliku, kādu bija pelnījis, bet gan rāmu un atjautīgu atbildi:
– O, bet man dzīve ir iemācījusi, Džeims, ka visus stāvokļus var iegūt vienīgi ar pieredzi. Un nešaubos, ka mans pieredzes līmenis ne tuvu nelīdzinās tavējam.
Gudrā un tūlītējā atbilde, kas bilsta ar starojošu smaidu, un uzruna “tu” vienā mirklī negrozāmi skaidri iezīmēja viņu attiecības – asistente ierādīja Bondam viņa vietu, taču pavēra platu ceļu draudzībai. Tādas tās bija palikušas līdz pat šai dienai – tuvas un sirsnīgas, taču allaž profesionālas. Tomēr Bonds loloja cerību, ka viņš Manīpenijai ir vistīkamākais no visiem “nulle, nulle” vienības aģentiem.
Manīpenija nopētīja apmeklētāju un sarauca uzacis. – Cik dzirdēju, tev tur gājis visai raibi.
– Tā var teikt.
Pametusi skatienu uz aizvērtajām M. kabineta durvīm, viņa turpināja:
– Situācija ar Noasu ir samērā smaga, Džeims. Ziņas nāk no visām pusēm. Vakar vakarā šefs aizgāja deviņos, šorīt ieradās piecos. – Un čukstus piebilda: – Viņš par tevi ir noraizējies. Vakar tu dažbrīd atradies ārpus saziņas zonas. Tādos mirkļos viņš diezgan bieži sēdēja ar klausuli rokā.
Abi ieraudzīja, ka tālrunī uz galda izdziest kāda lampiņa. Viņa nospieda pogu un ierunājās mikrofonā ar gandrīz nesaskatāmu statīvu:
– Ieradies aģents nulle, nulle, septiņi, ser.
Asistente pamāja ar galvu uz durvju pusi, kurp tobrīd jau devās Bonds, un virs durvīm iegaismojās lampa ar uzrakstu “Netraucēt”. Valdīja klusums, taču Bonds iztēlojās, kā noklaudz metāls, atsprāgst bulta un tiek atslēgtas durvis, pa kurām viduslaiku pazemes cietumā ieved jaunu ieslodzīto.
– Labrīt, ser.
M. izskatījās tieši tāpat kā abu iepazīšanās reizē pirms trim gadiem pie Ceļotāju kluba pusdienu galda, un viņam mugurā, iespējams, bija tas pats pelēkais uzvalks. Priekšnieks norādīja uz vienu no diviem funkcionālajiem krēsliem pie lielā ozolkoka rakstāmgalda. Bonds apsēdās.
Kabineta grīdu sedza paklāji, un gar sienām stiepās grāmatu plaukti. Ēka gluži kā ass šķīra veco Londonu no jaunās, un aina pa M. stūra kabineta logiem to apliecināja. Rietumu pusē senlaicīgie Merilebonhaistrītas nami krasi atšķīrās no Jūstonroudas stikla un metāla debesskrāpjiem, konceptuālām šaubīgas estētikas skulptūrām ar nepārspējami gudrām liftu sistēmām.
Tomēr pat saulainās dienās ainava aiz loga rādījās blāva un neskaidra, jo stikli bija sprādziendroši un ložu necaurlaidīgi un no ārpuses klāti ar spoguļa kārtiņu, lai neviens attapīgs ienaidnieks nevarētu izpētīt kabinetu, karādamies gaisa balonā virs Rīdženta parka.
M. pacēla acis no piezīmēm un pārlaida skatienu Bondam. – Ja pareizi saprotu, medicīniskā apskate nebija vajadzīga?
Viņam nekas nepaslīdēja secen nepamanīts. Nekad.
– Pāris skrambiņu. Nekā nopietna.
Uz rakstāmgalda atradās dzeltena piezīmju grāmatiņa, sarežģīta telefonsakaru konsole, mobilais tālrunis, Edvarda laikmeta stila vara lampa un kārba, kurā glabājās tievi cigāri ar apgrieztiem galiem – M. šad tad atļāvās uzsmēķēt, braukdams uz Vaitholu vai atgriežoties no tās, vai īso pastaigu laikā Rīdženta parkā, kad viņu pavadīja tikai paša domas un divi sargi no P-nodaļas. Par M. personīgo dzīvi Bonds zināja pavisam maz, tikai to, ka viņš apmeties Reģenta laika savrupmājā Vindzoras meža malā, aizraujas ar bridžu un makšķerēšanu un ir samērā prasmīgs ziedu akvarelists. Izskatīgs un apdāvināts flotes kaprālis vārdā Endijs Smits vadāja viņu kārtīgi nospodrinātā desmit gadus vecā RollsRoyce automobilī.
– Ziņojiet, nulle, nulle, septiņi!
Bonds sakārtoja domas. M. necieta juceklīgu stāstījumu un liekvārdību. Iestarpinājumi un minstināšanās bija tikpat nepieņemami kā labi zināmu patiesību atkārtošana. Bonds izklāstīja notikumus Novisadā un beigās piebilda:
– Serbijā es atradu dažus lietiskos pierādījumus, kas varētu sniegt mums kādu informāciju. Patlaban ar tiem nodarbojas Fillija, kura arī noskaidros, kas bijusi tā bīstamā krava.
– Fillija?
Aģents