– Kā jau es mēģināju paskaidrot, Sofij, mums nebija laika novilkt sēru drānas. – Ludovīka saknieba lūpas. – Jādomā, ka mēs tūliņ atradīsim savas lādes.
Sofija pamāja.
– Panāc uz priekšu! – Sofija atrāva roku no suņa mīkstā, baltā kažoka un pavēcināja uz Helēnes pusi. Meitene paklausīja. Sisi tikai uz mirkli novērsās no māsas, lai vēlreiz palūkotos uz virsnieku. Jauneklis joprojām skatījās uz viņu. – Izstāsti, kā jums klājās ceļojuma laikā! – Sofija gaidīja atbildi, bet acis atkal taustīja Helēnes augumu, it kā meklētu norādi uz simtiem papildu zīmju. “Vai viņa būs auglīga? Vai apmierinās manu dēlu? Ja reiz viņa ir tik maza un lēnprātīga, man taču nevajadzētu uztraukties, ka jaunavības plēve ir neskarta?” No tik cieša skatiena Helēne saguma. – Tātad? Es tev jautāju par ceļojumu!
Helēne stāvēja, klusēja, noliekusi galvu, un kodīja apakšlūpu. Šis paradums liecināja par nervozitāti, un Sisi māsai nemitīgi atgādināja, ka no tā jāatbrīvojas pirms ierašanās Vīnes galmā.
– Krustmāte Sofija uzdeva tev jautājumu, Helēne, – Ludovīka mudināja biklo meitu, kura tomēr nebilda ne vārda.
– Nervi? – Sofija pasmējās par māsasmeitas atturību.
– Acīmredzot. – Ludovīka savilka lūpas smaidā. – Vispār Helēne ir gudra meitene un allaž pārsteidz savus skolotājus. Varbūt viņa ir pārāk nopietna, taču mākslu uzturēt sarunu var iemācīties. Protams, jūsu galms ir daudz lielāks par Bavārijas hercogistes saimi, tādēļ Helēnei ir nepieciešams laiks, lai pielāgotos.
– Ha! Muļķības. Šī ir tikai neliela vasaras rezidence. Pagaidiet, kad atgriezīsimies Vīnē! – Sofija apsēdās un noglaudīja suni, un dārgakmeņiem rotātais gredzens ieķērās tā vilnā. – Es atceros, kā pirmoreiz ierados galmā. Es neatļāvos izrādīt nervozitāti. Helēne, tu taču zini, ka es tāpat kā tava māte esmu bavāriete?
– Jā, Jūsu Majestāte. – Helēne pamāja ar galvu, un Sisi atvieglojumā labprāt būtu iedziedājusies. “Beidzot viņa ierunājās!”
– Saki, Helēne, kāda tev šķiet Austrija salīdzinājumā ar Bavāriju? – Nesagaidījusi atbildi, Sofija turpināja: – Man, piemēram, noteikti negribētos atgriezties tai tumšajā, aukstajā zemē. Mūsu Alpi un atklātās Austrijas ainavas šķiet burvīgas pēc jūsu nospiedošajiem mežiem, vai ne?
Iestājās dziļš klusums, un bija dzirdama vien suņa krākšana erchercogienei klēpī. Jaunais virsnieks nokremšļojās.
Sofija lēni iemalkoja tēju un mēģināja vēlreiz:
– Kas tev būtu sakāms, Helēne? Vai, tavuprāt, Austrija ir skaista?
“Runā!” Sisi gribēja uzkliegt māsai un iesānis palūkojās uz viņu, ar acīm mudinādama atbildēt. Bet Helēne joprojām kodīja apakšlūpu un neteica ne vārda, teju vai atgādinot mēmos sargus pie istabas durvīm.
Pietika ar vienu skatienu uz māti, lai Sisi saprastu, cik nepiedodami uzvedas Helēne. Ludovīka sarauca pieri un sažņaudza dūrēs melnos svārkus. Bija grūti iedomāties piemērotas frāzes, ar kurām glābt situāciju.
Sisi rīkojās ierasti un instinktīvi – paspēra soli uz priekšu un nostājās blakus Helēnei.
– Jūsu augstība! Manu māsu ir tā apbūrusi Alpu ainava, ka viņa jūtas pārgurusi. – Sisi zemu paklanījās krustmātei un ievēroja, ka jaunais virsnieks izslejas un cieši raugās uz viņu. Cenzdamās neveltīt viņam uzmanību, Sisi turpināja: – Es pat izteikt nespēju, cik jūsmīgi Helēne pļāpāja par šīs zemes skaistumu! Mēs ar mammu pat uzskatījām, ka viņa jau ir aizmirsusi savas bavāriešu saknes un alkst iepazīt jauno dzimteni.
– Tiešām? – Sofija lēni glaudīja suni un pagrieza galvu pret Sisi. – Tava māsa jūsmīgi pļāpāja? To ir grūti iedomāties.
– Ir tikpat grūti apvaldīties, kad ieraugi Augšaustrijas ainavas, – Sisi atbildēja.
Par atvieglojumu trim viešņām, Sofijas lūpas savilkās smaidā.
– Vai tev tās patika, Elizabete?
– Te ir neticami skaisti, – Sisi godīgi atzina. – Varētu pat teikt, ka austriešu kazu ganam ir vislaimīgākā dzīve.
Sofija izplūda smieklos, un sejā parādījās uzjautrinājuma krunciņas. Spriedze telpā izkliedējās gluži kā nomācošs vasaras karstums pēc pērkona negaisa.
– Ak Dievs, Ludovīka! Tu esi izaudzinājusi dzīvespriecīgu meiteni! Hercogiene, kas vēlas kļūt par kazu gani… Kaut ko tādu es dzirdu pirmoreiz. – Sofija pagriezās pret virsnieku, un abi pasmējās.
Uztvērusi jaunekļa skatienu, Sisi pietvīka. Tas bija tik neatlaidīgs, it kā viņš kaut ko vēlētos lūgt.
– Vai apsēdīsies, Ludij? Jūs ar meitenēm noteikti gribat atspirdzināties. Tēju, tēju! – Sofija pavēcināja roku, un trīs sulaiņi livrejās piegāja pie galda, palīdzēja dāmām iekārtoties krēslos un ielēja ar smalkiem vijumiem apgleznotajās porcelāna tasītēs kūpošu tēju. Sisi pie mazā galdiņa atradās blakus māsai. Sirmā sieviete joprojām klusi un nekustīgi stāvēja stūrī. Ja elpojot necilātos krūtis, varētu nodomāt, ka tā ir statuja.
– Kāpēc austriešu kazu gana liktenis ir pārāks par Austrijas imperatora likteni, Elizabete? – Šķita, ka Sofija ir pilnīgi aizmirsusi par Helēni.
– Mana krustmāte, protams, zina, ka par Austrijas imperatora likteni cildenāka nav. – Sisi alkaini lūkojās uz cepumiem šķīvī. “Vai vajadzētu pagaidīt, kamēr erchercogiene aicinās tos nobaudīt?” Viņa atkal pievērsās radiniecei. – Taču es nemūžam neuzdrošinātos sapņot par tādu. Šī loma pienākas tikai Dieva izredzētajam, proti, manam dārgajam brālēnam Francim Jozefam, un mums, vienkāršajiem ļautiņiem, nav ļauts tīkot pēc tās.
– Tu neesi vienkāršu ļaužu, tu esi hercoga meita. – Sofija iebāza mutē citronu kūkas gabaliņu, bet pārējos neaicināja pievienoties maltītei. Ludovīka iedzēra tēju. Helēne sēdēja klusi kā pelīte.
– Protams, bet salīdzinājumā ar imperatoru Franci Jozefu mēs jūtamies vienkārši. – Sisi nodūra galvu un bikli raudzījās sev klēpī.
– Tā ir, – Sofija noteica. Viņai uz zoda vīdēja citronu kūkas drupata.
“Izrādās, ka tas ir viegli,” Sisi secināja. “Šī kundze vēlas dzirdēt tikai komplimentus par sevi, savu valsti un galvenokārt par savu dēlu.”
– Šī meitene ir apķērīga. – Sofija pagriezās pret ministru, kas sēdēja viņai blakus, un tad uzrunāja savu jaunāko māsu, it kā meiteņu nemaz nebūtu klāt. – Skumji, ka Elizabete nav tava vecākā meita, Ludovīka! Viņas āriene un raksturs ir daudz piemērotāks kronim.
Sisi saviebās, taču neuzdrošinājās pacelt acis, jo baidījās, ka tajās parādīsies dusmas uz krustmāti. “Kā drīkst atļauties tādu apvainojumu Helēnes klātbūtnē!”
– Tas ir laipns kompliments, Sofij. – Ludovīka runāja sakostiem zobiem, taču padevīgāk, nekā Sisi jebkad bija dzirdējusi. – Elizabete ir dzīvespriecīga, tomēr nav tik izglītota kā Helēne. Un viņa… Elizabete… apsolīja veltīt visu savu enerģiju, lai palīdzētu māsai sagatavoties šim augstajam pienākumam, kuru tu viņai esi visžēlīgi uzticējusi.
– Patiešām? – Sofija lūkojās