Vecāki neaudzināja viņu par dziļi ticīgu cilvēku. Par garīgu jā, bet nevis par dogmatisku. Tēvs pat izrādījās iecietīgs pret reformatoriem protestantiem, kas noniecināja katoļu baznīcu un citviet par to tika bargi sodīti.
Taču bērniem tika mācīts godāt Visaugstāko un Viņa klātbūtni it visā. Šķita, ka drēgnajās, tumšajās baznīcās, kur Dieva vārdu sludina nesaprotamajā latīņu valodā, pašu Dievu ir grūti pamanīt, taču kalnu majestātiskumā, saullēkta neizbēgamībā un mēnessgaismas maigumā Sisi Viņa klātbūtni sajuta vienmēr. Dievs bija tas neredzamais spēks, kurš iekustināja dabisko pasauli, mainīja gadalaikus, kas likās skaisti katrs par sevi, un ļāva kalnu kazām lēkāt bez apstājas un zirgiem noskriet vēju.
“Kā es ilgošos pēc Posenhofenes!”
Sisi vairākkārt apstaigāja apkārt zemajai, baltajai pilij, un piepeši viņas nodarbi pārtrauca čabēšana. Tie noteikti nebija circeņi vai pūces. Tas bija cilvēks. Pagriezusies viņa ieraudzīja stāvu, kas pāri pļavai devās uz ciematu. Bija tumšs, taču Sisi uzreiz pazina viņu un nočukstēja:
– Tētis. Acīmredzot dodas pie kādas mīļākās. – Sisi nopūtās. – Izdari tā, lai Francis Helēnei ir daudz uzticīgāks nekā tētis mammai! – viņa lūdzās siltajai, rāmajai naktij.
II
Reiz es biju jauna un
Devīgi mīlēju dzīvi, cerēju;
Šķita, nekas nelīdzinās manam spēkam,
Visa pasaule bija atvērta man pie kājām.
Sisi bija grūti nejust vilšanos, skatoties uz māsu, kura karietē sēdēja blakus un trīcēja gluži kā stirna mednieka bultas priekšā.
– Tu būsi apburoša, Nene. Taču tev jāsmaida! – Runājot ar vecāko meitu, hercogieni mocīja tāds pato nemiers. Helēne neatbildēja. – Vēl dažas stundas, un mēs varēsim apstāties un atsvaidzināties. Pirms ierašanās impēriskajā kūrortā mēs pārģērbsimies. – Hercogienei izdevās jautrāks tonis, taču Sisi pamanīja, ka māte nesmaida, necenšas apslēpt mocības, ko sagādā galvassāpes jau kopš ceļojuma sākuma.
Lielāko daļu laika māte bija pavadījusi ar aizvērtām acīm, saviebjoties katru reizi, kad ritenis trāpīja grambā un kariete sakratījās, un gurdiem pirkstiem masējusi deniņus. Beidzot viņa attaisīja acis, un tās pauda nemieru, šaudīdamās no vienas meitas pie otras. “Varbūt es maldos,” Sisi prātoja, “bet šķiet, ka mamma salīdzina mūs. Varbūt tikai noraustījās kariete, bet varbūt viņa patiešām pašūpoja galvu un nopūtās?”
Abu līdzība šķita izzudusi mirklī, kad viņas izbrauca no Posenhofenes pils. Sisi jutās mundra un nepacietīgi gaidīja tikšanos ar krustmāti un brālēnu, ieplestām acīm vērodama apkārtni nedēļām ilgajā ceļojumā. Viņai patika svaigais Alpu gaiss, vaigos uzplauka sārtums, medus brūnajās acīs mirdzēja ziņkāre un dzīvesprieks, un balsī, čalojot par laukiem un ciematiem, skanēja pacilātība.
Viņai blakus sakumpusi sēdēja Helēne, kas bija pārāk nervoza, lai ēstu vai gulētu, un kuras pelnu pelēkā seja uz vienmuļi melno sēru drānu fona šķita gandrīz vai caurspīdīga.
– Pirmām kārtām mēs atbrīvosimies no šīm drēbēm, – māte atkārtoja. It kā garderobes nomaiņa varētu vienā mirklī pārvērst Helēni par imperatora līgavu.
Sisi šai nervozajā gaisotnē nodarbināja sevi ar lūkošanos ārā pa logu un iztēlojās, kāda ir dzīve katrā no Alpu namiņiem. Saimniecības likās idilliskas, bet kazu gani – laimīgi savā brīvībā ik rītu iziet no mājām ar siera gabalu, maizes kukuli un vīna blašķi somā un doties kalnos, kur varēja klaiņot, pētīt strautus, un nevienam nevajadzēja atskaitīties. Un, ja vēlējās, viņi atrada saulainu pļavu, apgūlās zālē un pavadīja laiku, lūkojoties debesīs – tik tuvās, ka gribētos pastiept roku un satvert zilgmi saujā.
– Bummerlam patiktu šie plašumi. – Sisi iedomājās par atstāto zirgu un sailgojās pēc mājām. – Mēs te varētu staigāt stundām ilgi. – Māte ar māsu klusēja. – Vai es drīkstēšu braukt uz Vīni? – Sisi jautāja.
– Nezinu, – hercogiene negribīgi atbildēja, atspiedusi galvu pret polsterēto sienu. – Vajadzēja jau iedomāties, ka tu vairāk uztrauksies par izklaidēm. Tev būs jāsatiekas ar galmu un jāapgūst etiķetes smalkumi. Tu domā, ka Austrijas aristokrātiju interesē tava aizraušanās ar jāšanu? Nē. Viņi cer sagaidīt jaunkundzi ar smalkām manierēm un labu valodu. Tev un tavai māsai jāiemācās būt par Hābsburgām.
– Es nezinu, kā izturēšu, ja nedrīkstēšu jāt, – Sisi skaļi prātoja, taču tūdaļ aptvēra savu kļūdu, jo māte piepeši atvēra acis.
– Tu darīsi visu, kas no tevis tiek prasīts, – māte izgrūda. – Mamm, – Sisi mulsi iesāka, jo hercogienes balsī ieskanējās aizkaitinājums. Māte nopūtās un atkal aiztaisīja acis.
Karietē iestājās saspringts klusums.
Beidzot hercogiene ierunājās:
– Piedod, Sisi. Es tikai… jā, es baidos, ka… Es vēlos, lai jums abām veicas.
Sisi iegrima domās. “Cik atšķirīga varētu būt dzīve galmā? Mēs taču esam hercoga meitas! Un tāda mātes nervozēšana noteikti nepalīdz Helēnei saņemties pirms svarīgās satikšanās ar līgavaini.” Daudz pašpārliecinātākā tonī nekā jutās Sisi sacīja:
– Neuztraucieties, māt. Protams, ka mums veiksies. – Viņa ieskatījās māsai acīs, it kā gribētu apgalvot, ka citādi nemaz nav iespējams. – Turklāt, kā jau teicāt, mums allaž palīdzēs krustmāte Sofija.
Hercogiene atvēra acis, un bažīgais skatiens noteikti neiedrošināja meitu.
– Cerēsim, ka mums patiešām būs Sofijas atbalsts.
Mātei varēja just līdzi, jo viņa uztraucās par vienu no savām meitām. Sākotnējais Ludovīkas prieks par ielūgumu uz galmu mēneša laikā apsīka, un tagad viņa izteicās visnotaļ skarbi un nemitīgi cieši pētīja ikvienu. Tas, ko agrāk Sisi un Helēnes uzvedībā māte pieļāva, nu izpelnījās bargus pārmetumus. Piemēram, kad Sisi izkāpa no karietes, lai palīdzētu puisim padzirdīt zirgus, un nevilšus apšļakstīja kleitu.
– Tu nedzirdīsi zirgus kā tāds staļļa puisis! – māte rājās.
– Tu neteiksi ne vārda, kamēr krustmāte Sofija tevi nebūs uzrunājusi.
– Tu neskraidīsi pa gaiteņiem gluži kā mežonīgs kauslis. – Tu nedrīksti parādīties pie vakariņu galda netīrās drānās kā zemniece.
Parasti hercogiene bija nosvērta, taču tagad nenoliedzami cīnījās ar bailēm par vecāko meitu. Dažas dienas pirms izbraukšanas no Posenhofenes Sisi bija noklausījusies vecāku slepenu sarunu tēva kabinetā.
– Ja nu viņas netīšām pasaka viņam kaut ko aizskarošu vai varbūt aizvaino Sofiju? Viņas neko nezina par striktajiem galma noteikumiem!
– Meitenes nenāk no laukiem, Ludovīka. Viņas ir burvīgas un jaukas, – hercogs atbildēja, – turklāt dzimušas aristokrātiskā ģimenē.
– Jā, bet viņas ir tik naivas, Maksi!