Miranda sagrozījās, un es pagriezos, lai paraudzītos uz viņu astoņdesmit četru collu lielā televizora ekrāna ņirboņas fonā. Viņa bija iemigusi. Kādu brīdi noraudzījos uz viņu, nevis uz filmu. Dziļas ēnas izcēla Mirandas vaibstus, un viņas seja televizora mestās gaismas iespaidā atgādināja tās melnbaltu versiju. Sievas mute pavērās mazliet platāk, deniņos iepulsējās nervs. Mani pārsteidza šis mežonīgais skaistums, lai gan tajā pašā laikā es sapratu, ka viņa nenovecos skaisti. Šī noapaļotā lelles sejiņa pietūks, un šis modeles augums sašļuks. Bet viņa nemaz nenovecos, vai ne? Es taču gatavojos viņu nogalināt, vai ne? Tāds bija plāns, un doma par tā īstenošanu un izbēgšanu no soda piepildīja mani ar gandarījumu un varas apziņu, bet vienlaikus arī ar bailēm un skumjām. Es ienīdu savu sievu, taču ienīdu tāpēc, ka reiz biju viņu mīlējis. Vai es gatavojos pieļaut kļūdu, kuru nožēlošu visu atlikušo dzīvi? Sāku just bailes par to, ko biju iecerējis darīt, un man radās vēlēšanās sazināties ar Liliju, izdzirdēt, kā viņa izsakās par slepkavībām tik nevērīgi, it kā runātu par veca dīvāna izmešanu. Taču mēs bijām vienojušies kādu laiku nesarunāties un nesatikties, kamēr nebūšu nodzīvojis nedēļu Menā, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc es ilgojos pēc šīs nedēļas Kenevikā. Katra diena mani tuvināja nākamajai satikšanās reizei ar Liliju.
Džons, viesnīcas šveicars, kas bieži vien piestrādāja arī par administratoru, pavēstīja man, ka Miranda atrodas “Stallī”, un tad piedāvāja aiznest manas somas uz apartamentu. Es viņam pateicos un devos meklēt sievu, līkumodams pa šaurajiem koloniālā laikmeta stila ēkas gaiteņiem un kāpnēm, kas strauji nosliecās lejup uz pagrabstāvu. Tavernā, kas bija tā nosaukta par godu nomas zirgu stallim, kas reiz te bija atradies, bija akmens grīdas, akmens kamīns un garš ozolkoka bārs, kura aprises atgādināja jahtu. Miranda viena pati sēdēja pie bāra, taču dzīvi sarunājās ar tetovēto bārmeni, kuru sauca vai nu par Sidu, vai Sindiju. Nekādi nespēju to iegaumēt.
Es pārtraucu viņu sarunu, noskūpstīju sievu, ievērodams, ka viņa negaršo pēc cigaretēm, un tad pasūtīju “Hendriksu”. Nometu savu darba vējjaku, kas bija paspējusi izmirkt, kamēr es mēroju ceļu no automašīnas līdz viesnīcai. Bostonā bija smidzinājis smalks lietutiņš, bet Menā tas bija kļuvis līdzīgs grēku plūdiem, un logu tīrītāji, pat darbodamies maksimālā ātrumā, tik tikko spēja attīrīt vējstiklu.
– Tu esi izmircis, – Miranda sacīja.
– Ārā līst.
– Man nebija ne jausmas! Neesmu bijusi ārā visu dienu.
Sida vai Sindija atnesa manu dzeramo. – Viņa dzīvo dzīvi, tava sieva, – viņa noteica un iesmējās piesmakušā balsī.
– To es zinu. – Es pievērsos Mirandai. – Ko tu visu dienu sadarīji?
– Diena nepagāja pilnīgi tukšā. Es izlēmu par mēbelēm visām viesu istabām, apmeklēju masāžu un ar aizturētu elpu gaidīju savu vīru. Ak jā, es gandrīz aizmirsu! – Viņa pacēla augšup savu gandrīz tukšo alus glāzi. – Par vienu veselu nedēļu! – Es saskandināju ar savu vēsā džina glāzi un iedzēru lielu malku, kas vienā mirklī sasildīja manas pēdas. – Vai tu esi ēdis? – Miranda apjautājās.
Es viņai pateicu, ka neesmu, un atvēru ēdienkarti.
Mēs palikām tavernā līdz pat tās slēgšanai, un es izdzēru pietiekami daudz, lai tad, kad mēs ar Mirandu aizklumburojām līdz apartamentam viesnīcas dziļumā un pēc tam kaili iekritām milzīgajā gultā, es aizmirstu iemeslu, kāpēc esmu ieradies Menā uz veselu nedēļu, aizmirstu par Bredu Dagetu un pat par Liliju.
Nākamajā rītā lietus bija beidzies, visi mākoņi aizpūsti uz jūru, un tā bija viena no tām oktobra dienām, kuras var iemūžināt uz kalendāra vāka. Debesis bija metāliski zilā krāsā, un koki bija pārvērtušies sarkanos un dzeltenos pušķos. Pēc pusdienām mēs ar Mirandu aizstaigājām līdz mājai. Es uzņēmu laiku: vajadzēja divdesmit piecas minūtes pa Mikmakroudu, kas nebija daudz vairāk par laiku, ko prasīja pastaiga gar klintīm. 1A bija blīvākā šoseja šajā pasaules daļā, taču šī ielas daļa bija ainaviska, pateicoties periodiski iznirstošajiem Atlantijas okeāna skatiem, tāpēc pastaigas laikā mums garām pabrauca daudzas automašīnas. Mikmakrouda atzarojās no 1A šosejas Kenevikas centrā, tad aizvijās garām Kenevikas ostai un Kenevikas pludmalei: trim galvenajām pilsētas daļām. Kenevikas pludmale bija vismazāk iespaidīgā Kenevikas krasta līnijas daļa – gara smilšu strēle, izraibināta ar īres namiņiem un otrpus ielai ar laukumu, kas vasarā bija pilns ar treileriem. Es to skaidri nezināju, taču atcerējos Mirandas stāstīto par to, ka Bredam piederot viens no īres namiņu pusloka puduriem un ka kopš šķiršanās viņš visu gadu dzīvojot vienā no kotedžām. Kad viņa man to pavēstīja, nebiju tam pievērsis uzmanību, jo tolaik nezināju, ka Breds guļ ar manu sievu. Taču tagad es pievērsu uzmanību. Visam.
Mūsu piebraucamajā ceļā bija novietota viena automašīna, Toyota furgons ar uzlīmi, uz kuras bija rakstīts: “Ja Dievs nebūtu gribējis, lai mēs ēdam dzīvniekus, viņš tos nebūtu radījis no GAĻAS.”
– Tas ir Džims, – Miranda sacīja. – Breds viņu nolīdzis pagraba sienu apmešanai.
Mēs apgājām mājai apkārt un iegājām pa sētas durvīm. Bija neiespējami nedomāt par pēdējo reizi, kad es biju te atradies. Par to, kā biju izspiegojis Mirandu un Bredu, kad viņi kopīgi smēķēja cigareti virtuvē, un tad vēlāk, patvēries taciņas galā, noskatījos, kā viņi kniebjas topošajā dzīvojamajā istabā.
– Pagaidi, līdz ieraudzīsi apakšstāva bāru! – Miranda mani veda pāri pabeigtajām koka grīdām uz vestibilu, soļiem spēcīgi atbalsojoties tukšajās istabās. Džims atradās lejā: viņš noputējušā radioaparātā klausījās klasisko roku un ēda pusdienas, uzmeties uz cementa mucas, kas bija apgāzta otrādi. Viņš likās satraukts un samulsis par mūsu klātbūtni, it kā būtu pieķerts guļam darbavietā, nevis vienkārši ēdot sviestmaizi.
Džims nogrieza mūziku. – Breds būs pēc neliela brītiņa. Vai jūs meklējat viņu?
– Mēs tikai skatāmies. Teds nemaz nav redzējis apakšstāvu kopš, kopš…
Viņa pagriezās pret mani, bet es paraustīju plecus. Nedomāju, ka biju apmeklējis šo mājas daļu kopš karkasa uzbūvēšanas. Zināju, ka Miranda grib man šeit izveidot plašu patvērumu, lai arī es nebiju to lūdzis. Viņa iztēlojās ādas mēbeles, biljarda galdu, pilnu bāru un tumši sarkanas sienas. Kad viņa ieminējās par to pirmoreiz, es to uzskatīju par apliecinājumu Mirandas augstsirdībai, jo viņa vēlējās iekārtot mājā īpašu vietu tieši man. Tagad es jutos sašutis par to, ka viņa izšķiež manu sūri grūti pelnīto naudiņu par ko tādu, ko es pat neplānoju izmantot.
Viņa mani izvadāja apkārt, izrādīja pabeigtos bāra plauktus, vietu, kur atradīsies biljarda galds, un ļāva man apskatīt sienu krāsu paraugus. Kad devāmies prom, Džims bija pabeidzis ēst pusdienas un atsācis darbu. No radio skanēja Stīlija Dena dziesma.
Todien mēs neredzējām Bredu līdz pat brīdim, kad bijām izstaigājuši māju un devušies atpakaļ pa piebraucamo ceļu uz ielas pusi. Viņš piebrauca ar savu furgonu un strauji nobremzēja, izšķaidīdams granti. Breds izslēdza motoru un izlēca ārā no šofera sēdekļa. Viņam mugurā bija tumšzilas bikses un flaneļa krekls, un viņš kustējās ar nevērīgu vingrumu. Būvuzņēmējs paspieda manu roku un ieskatījās man acīs, apjautādamies,