– Dienu pēc negadījuma tu devies viņu apraudzīt. Esmu iekšā, neatbildi! – Sarkans viņu atkal sadedzināja.
«Nu, es esmu iekšā, es esmu iekšā,» sargs ievaidējās. «Es vienkārši neatradu viņu mājās.» Tur neviena nebija…
– Atzīstiet, jūs iztīrījāt būdu.
– Kas?
– Es pārmeklēju, es saku, būdu, vai ne?
– Kāpēc man viņu vajadzētu pārmeklēt…
– Būdā jūs atradāt Maslova līķi un koferi!
– Kungs, tas nebija nekas, es vienkārši paņēmu krātuvi – ceturtdaļu mēness spīduma…
– Kur ir čemodāns? Ātri nošauj, vecais celm, citādi mēs izvilksim no tevis iekšas!
No telts iznira ļengans puisis ar austiņām galvā un radiotelefonu rokās. Viņš viegli pakratīja galvu, klausoties austiņās skanošo mūziku.
«Tu,» viņš pasniedza ierīci rudmatei.
Viņš izmeta zaru.
– Sveiki! «Viņš minūti klausījās un pēkšņi nikns pagriezās pret slinko vīrieti: «Idiots!» Priekšnieks jau desmit minūtes nav varējis tikt cauri! Pagaidi, kamēr es izmetīšu tavas sasodītās austiņas!
Puisis steigšus tās novilka un katram gadījumam pakāpās malā.
«Jā, es klausos…» rudmatainais teica klausulē. «Es saprotu, priekšniek, es visu saprotu…» Viņš izslēdza savienojumu. – Nodzēst uguni, ātri! Viņi šeit ir kaut kur!
Uguns tika mētāta ar slapjām lapām, un drīz viss iegrima tumsā.
Čaks un viņa pavadoņi atkāpās un tad ātri gāja. Neviens neteica ne vārda. Beidzot Čaks pilnā balsī nolamājās, paklupa aiz aizķeršanās. Natālija ievaidējās no sāpēm plaukstas locītavā.
Visi tur kādu laiku stāvēja, atvilkdami elpu.
«Viņi saņēma ziņu pa radio,» sacīja Korablevs. – Visticamāk, par mums. Vai jūs dzirdējāt, ka sarkanais puisis teica, ka viņi ir šeit kaut kur? «Viņi», iespējams, esam mēs.
«Vai varbūt policisti,» iebilda Čaks. «Varbūt policisti ir uz astes.»
«Kas tie par neliešiem,» Natālija kūsā. – Tā ņirgāties par vecu cilvēku…
«Apturiet tirgu,» Čaks viņu pārtrauca. – Labāk padomā, kur mums vajadzētu doties.
Meitene neizpratnē paskatījās apkārt. Viņi tik ātri pameta izcirtumu, ka viņa mežā zaudēja orientāciju.
«Mums jādodas ceļā uz Šabanovu, bet es nezinu, kur tas atrodas.» Ja vien es precīzi zinātu, uz kuru pusi atrodas vasarnīca…
«Viņai vajadzētu būt tur,» Deniss norādīja ar roku.
«Jūs darāt muļķus, tas ir tur,» Čaks norādīja uz otru pusi.
«Tas ir vienkārši,» sacīja jauneklis. «Mēs nedevāmies pārāk tālu no vasarnīcas, tāpēc, uzkāpjot kokā, jūs varat redzēt jumtu. Turklāt tur augšā ir gaišāks nekā pie mums. Dažreiz tiek parādīts mēnesis.
«Labi,» bandīts apstiprināja. – Šis ir jums īstais koks. Nāc, kāp iekšā, tikai ātri.
Izmantojot kruķi kā pakāpienu, Deniss uzkāpa uz milzīgās papeles apakšējā zara. No turienes viņš sasniedza nākamo zaru un, karājoties uz tā, pievilka sevi ar rokām. Tālākas filiāles auga bieži. Pārejot no viena uz otru, viņš uzkāpa pašā augšā. Lapojums viņu paslēpa no pavadoņu acīm.
Deniss bija prom apmēram trīsdesmit minūtes. Čaks un Natālija neuzdrošinājās viņam uzsaukt: bandīti varētu viņus dzirdēt. Beidzot viņš nolēca no apakšējā zara zemē.
«Man bija jāgaida, līdz mēnesis beigsies,» viņš teica, uzpūšot. «Man bija taisnība, vasarnīca ir tur.» Mēs nogājām kādu kilometru no viņas, varbūt nedaudz vairāk.
– Nu, kur, tavuprāt, ir ceļš?
– Nevis ceļš, bet taciņa uz ciemu. Ceļš sākas viņai aiz muguras.
– Kur tad ir ceļš?
«Ja vasarnīca ir tur, tad ceļš uz Šabanovu ir tur,» Natālija norādīja ar roku.
– Nu, skaties, Susaņin!
Atdalījums devās ceļā un ļoti drīz patiešām sasniedza taku. Viņi negāja pie viņas, viņi gāja pa mežu, turoties viņai blakus. Ceļš bezceļā nebija viegls, īpaši Čakam: nācās kāpt pāri trūdošiem stumbriem un tumsā neredzamām sakņu kaudzēm..
Čaks apstājās, kad ieraudzīja piemērotu nogāztu koka stumbru. Viņš apsēdās uz tā, nolika blakus kruķi un aizrāva elpu. Viņa un Natālija sāka sarunāties vienādi:
– Cik ilgs laiks nepieciešams, lai nokļūtu ciematā?
– Viņa nav tālu, bet mēs ejam lēnām…
– Ejam labi. Saki man, vai mēs ieradīsimies pirms rītausmas?
– Laipni lūgti.
«Mēs neiesim ciematā.» Ejam apkārt.
Čaks piecēlās un spītīgi gāja tālāk. Sāka līt neliels lietus. Tumsā neredzami pilieni vienmuļi sita pa lapām. Čaks sāka paklupt biežāk – acīmredzot, narkotiku iedarbība bija beigusies. Korabļevs dzirdēja viņa zvērestu.
Beidzot mežs beidzās, un pamatīgi nogurušie ceļotāji iznāca plašā aizaugušā laukā. Natālija paziņoja, ka Šabanovo atrodas aiz lauka, un, ja tagad būtu gaišs, viņi būtu redzējuši būdas.
Čaks neuzdrošinājās doties tieši uz ciematu: teritorija bija pārāk atvērta, un jau bija dienasgaisma. Tāpēc mēs pārvietojāmies pa mežmalu, paslēpdamies biezokņos.
Parādījās peļķēm klāts zemes ceļš, kas veda kaut kur mežā.
«Ceļš uz Troickoje,» sacīja meitene, «bet tas ir astoņarpus kilometru attālumā.» Labāk pagaidīsim garāmbraucošu mašīnu.
– Un kad tas parādīsies, šī mašīna? – Deniss jautāja.
– Nu, es nezinu… Bet tam vajadzētu parādīties. Automašīnas iebrauc Šabanovā gandrīz katru dienu.
«Tev jāturas tālāk no automašīnām,» Čaks nomurmināja. «Mēs ieradīsimies Troickoje un pārtrauksim braucienu tur.»
«Tas ir tāls ceļš ejams,» jauneklis atzīmēja.
«Ja tu gribi dzīvot, tu tur nokļūsi,» un bandīts, zobus sakodis un nikni krākdams, virzījās uz priekšu. Vien doma, ka viņš, iespējams, nevarēs nokļūt pilsētā, viņu saniknoja.
Zemās svina debesis lēnām atmirdzēja. Miglainajā gaisā nosēdās smeldzīgs lietus. Ceļotāji vispirms gāja pa pašu ceļa malu, gatavi ienirt meža krēslā, kad parādījās mašīna, taču ceļš visu laiku bija pamests, un Čaks neizturēja un izgāja tā vidū. Šeit bija vieglāk staigāt ar kruķi. Viņš nosūtīja Denisu pa priekšu ar pavēli svilpt, ja pamanīs ko aizdomīgu.
Natālijai bija apnicis iet ar viņu. Viņam sāka trīcēt rokas, viņš ik pa brīdim paklupa, un šajos brīžos metāla aproce sāpīgi ierakās viņa plaukstas locītavā. Čaks bija vēl vairāk pārguris. Viņa izdarītie pārtraukumi kļuva biežāki un garāki.
«Nu,» viņš jautāja, guļot uz slapja spārna un atvilcis elpu, «vai tas joprojām ir tālu no Troicka?»
«Mēs nonāksim pie tilta pār Perepļuku, kas nozīmē, ka