«N-ne…» meitene burkšķēja, šausmās elsot.
– Viss kārtībā, tu dzīvosi. Bet neviens negribēs tevi tā izdrāzt.
«Nevajag, lūdzu…» Natālija sāka raudāt.
Korabļevs nometa kruķi uz grīdas.
– Liec viņai mieru. Tev būs sliktāk.
«Man tas nebūs sliktāk kā tagad.»
Vietā, kur naža gals pieskārās vaigam, parādījās koši lāse.
– Tātad ejam vai paliksim? – Čaks draudīgi jautāja.
– Ejam, ejam… Tikai nevajag… – Natālija šņukstēja.
«Nu, mēs vienojāmies,» bandīts paslēpa nazi kabatā un sniedzās pēc kruķa. – Tagad, zēn, uzlido augšā, lai paņemtu manas kurpes, un esi ātrāks, un tad ej uz virtuvi, paņem ēdienu. Beidz vaimanāt! – viņš pagriezās pret gūstekni. – Man nepatīk, ja cilvēki taisa puņķus!
* * *
Pēc ceturtdaļas stundas mazā kompānija ienāca pieliekamajā un no turienes devās lejā pa dēļu kāpnēm uz pagrabu. Deniss gāja pa priekšu, turot rokās degošu petrolejas lampu. Viņam sekoja bandīts un jauns vasarnīcas īpašnieks, rokudzelžos.
Pagrabs bija garš, ar zemiem griestiem, viss piepildīts ar kaut kādām mucām un kastēm, kas izdalīja puvušu smaku. Tālākajā galā bija vēl vienas kāpnes, kas uzkāpa līdz lūkai griestos. Lūka bija pieskrūvēta.
«Augšstāvā ir šķūnis,» paskaidroja Natālija, «un tam vajadzētu būt pašā mežā.»
Deniss uzkāpa pa kāpnēm līdz lūkai, noņēma sarūsējušo aizbīdni un atmeta atpakaļ vāku. Viņš pacēla lampu augstāk, lūkodamies pa istabu ar dēļu sienām, piemētātas ar gadiem ilgiem atkritumiem. Kūtī bija auksts un mitrs, un uz grīdas bija peļķe.
«Nodzēst lampu,» viņam atskanēja Čaka balss. – Viņi var redzēt gaismu.
Deniss ar plaukstu saspieda lampas galu. Degošais dakts, kam nebija gaisa, nodzisa.
«Tagad jūs dosieties izlūkošanā,» piebilda bandīts. – Jūs paskatīsities, kā tur ir un kas notiek, un atpakaļ. Sapratu, vai ne?
– Sapratu.
Korabļevs izkāpa kūtī un taustījās pretī durvīm, nemitīgi kaut kam atdūrās. Acis pamazām pieradušas pie tumsas. Viņš jau redzēja plaisas sienās, caur kurām kūtī iekļuva vāja nakts gaisma.
Jaunais vīrietis atvēra durvis un izliecās. Tikai pāris metrus no viņa pacēlās sūnaini meža stumbri.
– Skaties, ja tu neatgriezīsies, es sabojāšu viņas seju! «Pēc toņa, kādā šis bandīts ķērca, nebija šaubu, ka viņš savus draudus izpildīs.
«Denis, lūdzu, nepamet mani,» Natālija sacīja ar asarām.
«Nebaidieties, viss būs labi,» atbildēja jauneklis.
Pēc minūtes viņš jau ložņājās, notupās starp kokiem un no zemes spraucās uz āru. Lietus tikko bija mitējies un koki pilēja. Auksts vējš pūta brāzmās. Deniss gāja kādus desmit metrus, kad pēkšņi izdzirdēja zara krakšķēšanu pa labi. Tas skaidri kādam salūza zem kājas!
Izlūks sastinga. Tad viņš noliecās vēl zemāk un virzījās uz priekšu gandrīz četrrāpus.
Vispirms viņš ieraudzīja cigaretes gaismu. Un tikai tad, ieskatīdamies tumsā, viņš pamanīja svešiniekus. Viņi bija trīs. Divi sēdēja, trešais ar atsegtu īsi nogrieztu galvu staigāja un smēķēja. Tas bija zem viņa kājām, ka zari ik pa laikam krakšķēja. Visas trīs sejas bija pagrieztas pret māju.
Deniss atkāpās, pagriezās pa kreisi un pēkšņi atkal apstājās. Apmēram sešus metrus tālāk atradās cita grupa. Visi tupus, atspiedušies pret kokiem. Daži smēķēja, citi gulēja.
Izlūka pieri klāja auksti sviedri. Situācija izrādījās daudz nopietnāka, nekā viņš domāja. Dzīt šurp tik daudz cilvēku, un tas viss kaut kāda čemodāna dēļ… Deniss kādu minūti ievilka elpu, tad rāpoja tālāk. Pēc piecdesmit metriem, nevienu nesatiekot, viņš piecēlās kājās. Priekšā mežs bija skaidrs! Viņam izdevās tikt cauri kordonam!
Viņš devās atpakaļ. Nokļuvis bīstamajā zonā, viņš atkal notupās un kustējās cik vien klusi vien spēja. Viņam priekšā, tumsā nemanot, garām gāja vīrietis ar īsiem matiem ar cigareti, piegāja pie partneriem un klusi runāja ar vienu no viņiem. Deniss turpināja iet savu ceļu. Līdz šķūnim bija palikuši tikai daži metri…
Īsmatainais vīrietis izmeta līdz pusei izsmēķēto cigareti un devās taisni uz Denisa pusi. Jauneklis sastinga, nolieca galvu un piespiedās pie koka, gandrīz saplūstot ar to. Svešinieks gāja lēnām un pēkšņi apstājās divus soļus no izlūka. Korabļeva sirds dauzījās ausīs. Svešinieks vilcinājās tikai mirkli, bet Denisam tā šķita kā mūžība. Viņš gāja tālāk, un jauneklis palika sēžam, ledainos sviedros. Viņš droši vien būtu tā sēdējis visu nakti, ja nedomātu par Natāliju, kura viņu gaidīja un kurai bija vajadzīga viņa palīdzība. Ar gribas piepūli viņš piespieda sevi kustēties. Pēc pāris minūtēm viņš izlīdis pa pusatvērtajām šķūņa durvīm un, kaut kam paklupis, nokrita pie bēgļu kājām, kas viņu gaidīja.
– Klusi! Čaks nošņācās. – Viņi ir šeit, netālu!
Pārliecinošā vājuma dēļ Korabļevs nevarēja piecelties.
«Jūs varat nodot,» viņš beidzot teica. «Šajā pusē sēž divas grupas, starp kurām ir kādi desmit metri brīva meža. Mēs izlīdīsim cauri tumsā.
– Varbūt varam palikt? – Natālija stostījās. – Mums ar Denisu nav nekāda sakara… Viņi mūs neaiztiks…
«Mīļais, tu pats redzi, cik daudzi no viņiem šeit ir aizvesti,» Čaks atbildēja klusā, draudīgā balsī. – Vētra ir strauji uztvērusi. Un, ja esi foršs, tad esi mierīgs: viņi neatstās nevienu liecinieku vai pēdas… Šīs kuces domā, ka es sadalīšos! – viņš dusmīgi piebilda. – Jā, es labprātāk nomiršu!
«Jūs varat izturēt, tas ir pilnīgi iespējams,» Deniss atkārtoja.
«Tad viņi noslīka,» sajūsmināti pazibēja Čaka acs, kas tvēra gaismas joslā. – Ar ko mēs riskējam? Tikai ar savu ādu! Bet laimests ir miljoniem dolāru!
Bandīts apņēmīgi pielika sev pie rokas kruķi un pavilka meiteni sev aiz muguras. Deniss atvēra šķūņa durvis un paskatījās ārā.
Pavirzījies pāris metrus uz priekšu, viņš uzreiz atradās blīvā ēnā. Viņš pagriezās un norādīja Čakam doties prom. Viņš viņu neredzēja tumsā, bet devās virzienā, kur viņš bija pazudis. Bandīts ar vienu roku atbalstījās uz kruķa, bet ar otru vilka gūstekni.
Kad viņi beidzot ieraudzīja Denisu pieķērāmies pie koka, viņi apstājās. Jaunā vīrieša roka brīdinoši tika pacelta.
Kādu brīdi visi klusēja, klausījās. Beidzot Deniss izdarīja žestu, norādot, ka var turpināt kustību.
Nepagājis pat piecus soļus, viņš nometās četrrāpus un pamāja, lai viņa pavadoņi darītu to pašu. Čaks ar grūtībām nogrima. Viņš smagi elpoja, svilpoja. Pat Deniss, kurš atradās apmēram divus metrus priekšā, dzirdēja viņa elpošanu.
Korabļevs nedaudz pavirzījās uz priekšu un sasniedza vietu, kur ieraudzīja