PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: СтаВл Зосимов Премудрословски
Издательство: Издательские решения
Серия:
Жанр произведения: Юмор: прочее
Год издания: 0
isbn: 9785005084842
Скачать книгу
ievērojot, protams, celibāta galvenās vakariņas, dota ar tonusu. Protams, viņi naktī slepeni no citiem izvēlējās pirkstus viens otra pakaļā un acīmredzot viņiem nebija vajadzīgas šīs vakariņas atcelšanas dēļ dažu stāvošu ķermeņa daļu stāvēšanas cirkšņa zonā. Izbēguši no Sanktpēterburgas pilsētas Aleksandra Ņevska Lavras klostera, viņi apzināti aizmirsa visus likumos noteiktos likumus un paklausīja pasaules likumiem: viņi smēķēja, reibināja, zvērēja un, visbeidzot, pēc gulētiešanas nožēloja grēkus savam Kungam. Protams, tos varēja saprast, jo tēvs Serafims jau divdesmit gadus, kopš neatminamiem padomju laikiem, bija mūks un pat sēdēja zonā, noziedznieku, reliģisko pārliecību dēļ. Un Fiona tēvs kalpoja svētajā laukā mazāk nekā divpadsmit gadus, bet tikai nesen saņēma šo toneru no šī ekstravagantā mūka Serafima, no Kijevas Pečerskas Lavras, no kurienes viņš tika iestādīts atpakaļ padomē, un viņš sāka klejot apkārt klosteriem un baznīcām. Kā Serafims ir vairākkārt teicis, ka viņa dvēsele jau sen ir debesīs, bet miesa joprojām nevar nomierināties un nomirt. Un viņš katru vakaru gaidīja šo stundu, pirms gulētiešanas lūdzās. Viņu Dievs acīmredzot arī saprata, ka viņi nav dzelzs, jo viņi pielūdza celibāta galvenās vakariņas, neuzsāka to un parasti nepievērsa uzmanību sievietēm intimitātei. Viņu nauda tika iztērēta bez darba un pazuda, tikko viņi nāca.

      Nočleškā viņi nekavējoties ieguva daudz viltus draugu, dzeršanas biedru, un mūki, gūstot gūstā, kļuva par sava veida apgādnieku dažiem parazītu parazītiem, kuri paverdzināja viņu grīdas invalīdus un vecāka gadagājuma cilvēkus, kā arī bezpalīdzīgus nabadzīgus līdzcilvēkus pielīdzināja viņiem, viņu ikdienas kukulis. Bet mūki pamazām no savas puses pamanīja šo bezmaksas dāvanu un nolēma mainīt kontaktu loku un nakts pavadīšanas vietu, ķērās pie manis sazināšanās un nakts pavadīšanas Aleksandra Ņevska Lavras semināra kopmītnes pagrabā, kur savulaik studēja Aleksashka Nevzorov. Es vēl nebiju zaudējis ielu cīņas prasmes un pieredzi un izbaudīju īpašas varas zagļu starpā. Viņi mani sauca bez torņa un dažreiz neuzdrošinājās strīdēties. Īsi sakot, ar mani nesazinājās, un es, noklausījusies Serafimu un Fionu, kuri zināja par manu autoritāti, nevis baumu dēļ, par saziņu un nopelnīto, es apdomīgi piekritu. Rezultāts bija tāds, ka es biju sava veida drošības maks. Viņi, tērpušies kazakā, iegāja jebkurā veikalā un dienu iepriekš, domājams, lūdza lūgt savu tuvinieku veselību, atstājot dažas Pleskavas alas. Viens vārds atkal bija vērts divdesmit rubļu vērtībā. Nauda man tika pārskaitīta, un Kazaņas katedrālē paņemtie kvītis tika sadedzināti viņu lūgšanu laikā. Es atšķirībā no viņiem biju tērpies civilās drēbēs, bet ar bārdu. Tas tika darīts gadījumā, ja policisti mūs satvert, tad es esmu kreisā tipa, un viņu klātbūtnē nav ne graša. Un viss gāja nevainojami. Dienā, kad “sasmalcinājām”, tas ir, saņēmām tieši tāpat, nevis pa vienam tūkstotis rubļu, un pēc darba mēs klejojām pa krodziņiem, kur ielējām simts gramus, piedzerties cūkas izskatam. Un viņi pagāja pie savām kamerām, semināra kopmītnes, pie Aleksandra Ņevska Lavras, labi paēduši un piedzērušies, laimīgi un noguruši, kopš pagājušās dienas, taču ceļš mājām bija gan bīstams, gan grūts. Pamodos dažādos veidos, tas notika detoksikācijas centrā. Un šeit atkal mūs jau diezgan piedzēries aizved uz policijas iecirkni. Fiona ir pilnīgi sastindzis. Viņš bija plāns, ļoti laipns, labi lasāms un naivs. Izteiksme viņa sejā, it īpaši piedzēries, bija kā nekaunīgi izliekta auna seja ar slīpām acīm. Serafs, gluži pretēji, bija slīps un resns kā cūka, mantkārīgs un viltīgs. Viņš nepārtraukti bija jāmeklē līdz pat tūpļa vietai, kur parasti tiek slēpts heroīns, kokaīns un nezāle. Tiesa, Fionas tēvs uzkāpa tūpļa virzienā, viņš arī bija iniciators visu meklēšanai pēc kārtas, protams, izņemot mani, jo man bija nauda, un es to varēju sagriezt uz nogāzes vai uz aknām, lai būtu uzticība un ticība maniem vārdiem, tāpēc viņi vienmēr ticēju manai specifikai. Un pēc banknošu atklāšanas tēvs Serafims nožēloja grēkus un lūdza piedošanu, nometās ceļos, brīnīdamies, domājot par to, kā viņi tur ieslīdēja iekšā, murminot:

      – — Bet kā viņi tur nokļuva?

      Nogādājis mūs uz nākamo policijas iecirkni, dežūrējošais virsnieks lika mums aizvērt savu bandu pērtiķu mājā, kur jau klaunoja divi turkmēņi un draņķīgs, smirdošs, bez pajumtes ziemā ģērbies šmuksts, kaut arī karstums bija aiz borta plus trīsdesmit, un viņš arī nēsāja ziemas cepuri. Un viņš bez pieprasījuma saka, ka no rīta no makšķerēšanas ir auksts, un viņš noskrāpē vai nu lāpstiņas, tad sēžamvietu, tad kaklu, tad padušu, vai zoli, nenoņemot kurpes, tad cirksni un citas vietas. Un tā ir taisnība.

      Mēs ievedām Fionu padusē būrī un novietojām viņu uz gaidīšanas sola. Viņš atkāpās uz muguras un sašņaucās, atverot muti vislielākajam tam, ko nevēlos, no kura siekalas lēnām iztecēja un apjuka, sabijušies ar bārdas matiem un ūsām. Kreņķējot uz gļotām, mušas bija lipīgas, līdzīgi kā indīgo mušu veidotais mušpapīrs. Serafims sēdēja. Un es mēģināju slēpt naudas paliekas zolē, kur man bija iebūvēts seifa kešatmiņa. Pēkšņi restīte atvērās un visveselīgākais, iespējams, no visas Centrālās iekšlietu direktorāta devās iekšā, androidā ar pistoli plecā. Viņš lēnām, apēdis acis, pārbaudīja širmu, pēc tam, kad ērglis paskatījās uz dažāda vecuma Āzijas dvīņiem, viņi jau aizlīda no aizbildņa acīm pie sienas, atverot šauras acu spraugas līdz piecām rubļu monētām, sauca mūsu skolēnus un paskatījās uz guļošo Fionu, kas tajā laikā mutē riņķoja mušu spieķim, kas atgādināja viesuļvētra piltuvi. Serafims atvēra kreiso aci un sacīja:

      – — komandier, beidziet viņu izslēgt! – un pie bāra dežurējošie, smidzinādami, šļakatā nerāva siekalu aplī, smējās. Ķermeņa bruņās sarkanais kakls mierīgi, čīkstot ar kakla skriemeļa kauliem, pagrieza galvu, nekustas un nekustējās, tas ir, tādā balsī kā maza meitene, viņš uzsprāga:

      – — Jūs, gudrais puisis, ar lietām, kas jāiet.. Ātri!!

      Serafims lēnām papurināja galvu, lai ar skolēniem pamanītu aizbildņa acis, lēnām piecēlās un aizbrauca no braucamrīka.

      – — Vārds. – vaicāja dežurants.

      – — Es?! Tēvs Serafims! – vecais mūks lepni atbildēja un noglāstīja savu bārdu.

      – — es teicu, pilns vārds!! – ieradās dežurants. – vai dodieties uz kameru trīs dienas.

      – — liellops Sergejs Baituleuovičs. – aizvainojoši sauca viņa vārdu par laicīgo Serafimu. – Es to nolādēšu. viņš sašņorēja.

      – — Kas?? – vaicāja policists.

      – — Es saku, ka es ilgu laiku nēsāju šo vārdu, pirms tonsure un celibāta vakariņu pieņemšanas. viņš paziņoja un atkal sašņorēja. – Es to nolādēšu.

      – — Šobrīd es ar klubu vadīšu tevi starp kājām. – šņukstēja otrais, stāvēdams svētā tēva aizmugurē. – Tieši tā, tagad jau ir nakts?!

      – — No rīta – liellopi, un vakarā.. – sēžot blakus, viņš piebilda.

      – — Tas tā nav, es jau divdesmit gadus esmu uzticīgs. – Man sāka sāpēt kā bērns, kura konfektes atņēma.

      – — Ei, Serafim, viņš ir sarkans kakls..

      – — Viņš ir Čikatilo. – pārtraucis, viņš piebilda veselīgam policistam.

      – — Vai esat redzējuši savu tesosu relikvijas?

      – — Jā, ak, priekšniek!

      – — Ak kā! – dežurants pasmaidīja. – Un nozaga kaulu? – visi smējās. – Un viņš ieradās Sanktpēterburgā to pārdot biežāk?! – kliedziens pastiprinājās.

      – — Ne zaimojiet, Antikrists, Debesu