Vika, vienīgā sieviešu bum, kas ir mūsu vidū, ir jauna un jau ir nedaudz pietūkušies no ikdienas met dzeršanas.
Viņa agrāk dzīvoja Igaunijā, dižciltīgi bagātā ģimenē. Pēc tam, kad viņa veiksmīgi apprecējās un kopā ar vīru pārcēlās uz tēvoci Pleskavā, kur viņas vīrs nogalināja tēvoci, viņi pārdeva viņa būdiņu, bet viņa nesaņēma naudu un devās skrējienā uz Sanktpēterburgu. Es ierados vasarā un turpināju saprast, bet nacionālā diskriminācija viņu izdzīvoja no paneļa, un viņa pievienojās mums caur Tarzānu. Viņa dzēra un pazaudēja prezentāciju. Tiesa, viņa joprojām tika pasniegta par pakalpojumu, bet ļoti piedzērušies klienti, un tad tikai pus dolārs un ne vairāk.
Brauca Dima, nākamais mūsu grupas elements, – Čurka. Viņš izskatījās pēc kūpināta speķa, nopelnīja naudu stingri baznīcās. Es devos ar mugursomu un teicu, ka viņš vēlas doties mājās uz Kazahstānu. Un tas notiek divpadsmit gadus. Pusi no savas naudas viņš iztērēja sev, bet pusi – viesnīcai.
Un vēl par Lyokha. Lyokha bija medus vārga. Viņam bija mēms un kartiņš: pie vīlēm bija saplēsts melns efejas apvalks elkoņa rajonā un bija redzams gaiši pelēks slānis, kas pazemoja viņa izskatu līdz šaromīta stāvoklim. Viņa plīša gaišā cepure izskatījās pēc partizāna. Viss, kas pietrūka, bija sarkana lente uz viziera, piemēram, partizāniem, bet to aizstāja ar zilas krāsas plankumiem. Viņa bija redzama arī uz viņa roku un vaigu pirkstiem, kurus viņš saskrāpēja, kad krāsa acīmredzot vēl nebija izžuvusi. Un viņš netīra rīta priekšvakarā, kad mēs viņu satikām metro. Viņš to skaidroja ar faktu, ka apsargi ar metro lūdza viņam nokrāsot finiera apmali pie ielas koka, kas Jaungada naktī tika uzlikts par piecdesmit rubļiem. Bet viņš piekrita šim uzņēmumam, bet sukas netika atrastas, un Lehs izmantoja apavu suku, un skrāpēja vaigus, jo tie skrāpēja, un viņa cepure bija satīta ar krāsotām rokām, jo utis aizsērēja galvu, kuras diametrs nav lielāks par kaķa galvu, un tas nav smieklīgi. Vakarā no koka pūta sniega vētra. Bet Lyokha bija grūts kliedziens, un bio-teroristu tieksmes, precīzāk, kad viņš prasīja naudu par maizi, nē, nē. Kad viņš uz ielas kliedza maizi, daudzi vienkārši no viņa nobijās, un tad, no rokas vai no galvas un citām vietām izšāvis sauju sauju utu, viņš tās izmeta, mierīgi skrienot līdz upura kaklam, kurš izrādījās mantkārīgas sievas. jaunie krievi un dažādas tautības. Un viņš slepeni smējās, nolādot viņus četras paaudzes. Tas bija Lehs. Tad viņš ieteica mums vakarā doties uz Nikolajeva baznīcu, kas atrodas netālu no Sennajas laukuma, un cirpt naudu.
Protams, Čurka un Vika atkāpās no ierosinātās, viņuprāt, tukšās idejas.
Dima devās uz Kukujevo pie sava tautieša, un Vika sarīkoja vīna pudeli ar nedzirdīgo Kostju, kurš tiešām bija bez auss, viņi viņu nogrieza Čečenijā un nenogalināja, bet tas ir cits stāsts.
Paēduši aukstā karstā ēdienā, kas pagatavots svaigā gaisā un metropoles centrā, un izdzēris to ar alkoholu, mēs rīkojāmies kā bites. Metro bija nauda, un mums vajadzēja pārlēkt pāri barjerām. Lyokha, kas nav bagāta ar augšanu, mierīgi staigāja zem turniketa, nedaudz noliecoties. Tarzāns rāpoja zem pārnēsājama žoga, un es ar saviem simt trīspadsmit kilogramiem izgāju cauri turniketam, blīvā cirksnī pieķērdamies staigājošam plānam plānam studentam, precīzāk – viņas elastīgajiem sēžamvietām, tādējādi iekrītot kustīgo pakāpienu un horizontālo joslu telpā. Meitene maigi dusmojās, kad es ar savu “skrūvgriezi” spēcīgāk spiedu viņu atvainoties un skrēju, apmaldījusies pūlī. Lejā metro vestibilā mēs tikāmies. Pēc vilciena gaidīšanas mēs iesēdāmies pilnā krampīšu vagoniņā un…
Tarzāns kliedza visai mašīnai no otra gala:
– — Mosties, kad ieradīsimies!!! – uzkāpa uz sēdekļiem un nesaudzīgi izmeta sēdošos ierēdņus un vadītājus. Obmateril tos un devās gulēt. Cilvēki klusībā un pacietīgi nožēloja. Tiesa, divi jaunieši vēlējās izārstēt meloni, bet viens no viņiem acumirklī aizvēra acis un karājās pūļa piespiests. Tas ir tikai tas, ka Tarzāns vairākus gadus bija ģimenes lokā ar bijušo Tibetas mūku, cīņas mākslas ekspertu.
Nokļuvuši Sennajas laukumā, mēs steidzāmies uz eskalatoru. Kāds aizskrēja aiz muguras, iesita Tarzānu pie coccyx un aizbēga, pierādot, ka notiesātie Sanktpēterburgas iedzīvotāji nemaz nav fagoti, joprojām bija Ņevas varoņi un vienkārši nepadevās. Tarzāns, kaut arī vietējais, klusībā viņu vēroja.
Uzkāpis uz eskalatora un neko nedarīdams, Tarzāns sāka kucīt Humanoīdu. Viņš sašņorēja, mazliet iekoda un, pretodamies, dusmojās.
– — Beidziet, Tarzāns! – izlabojis savu cepuri, noņurdēja Lehs. – beidz!!
Tarzāns īslaicīgi apstājās, un humanoīds, izmantojot šo brīdi, uzgrieza sev cepuri un novilka to, sāka publiski sagraut utis. Tarzānam tas nepatika, kā arī gājēji, kuri stāvēja un ripoja uz eskalatora.
– — Ko tu, lopi, apkauno mūs?? viņš kliedza uz visu metro un turpināja kratīt Humanoidu. Lyokha to nespēja izturēt un uzgrūda “pērtiķa trusis”, viņš paklupa un nokrita uz pakaļas, izspiežot nevainīgi stāvošos pasažierus. No krītošā pūļa puses sekoja sašutums. Tarzāna dēļ visi, kas stāvēja labajā pusē, pēc tam kreisajā pusē, sāka krist. Un tikai eskalatora vadītāja apstāšanās glāba no ievainojumiem, bet palielināja kritiena spēku. Zem tā jau bija redzama maza kaudze.
No metro mēs izsmējāmies, un Tarzāns ar fingalu.
– — Nu kur ir tavs kushu-wushu? jautāja Humanoīds. – ko, schmuck, dabūji?
– — apklusti, bļāviens. – sadragāja Tarzāns, uzklādams uz viņa aci sniegu. – Labāk dodieties uz ostu.
– — Cienītāji, vai baznīca ir tālu? Es jautāju.
– — Ārā. Zils mirdz, redzi kupolu? – parādīja Lyokha.
– — Nu, ellē ar sevi, cik vēl to sagriezt?! – Es biju pārsteigts, redzot attālumu no mums līdz viņai, līdz Pekinai.
– — Nekas, jums ir jāņem no bērna ragavas, un ķēms jūs aizvedīs. – piespraudis Tarzāns.
– — Tu pats esi ķēms!! – Lehs sašņorēja un tādējādi izraisīja Tarzāna sacelšanos.
– — Vai jūs joprojām esat šeit? Vai jūs iegādājāties vīnu?
– — Un par ko?! – Humanoīds jautāja, izpletdams savas mazās žurkas acis.
– — Uz pakaļas! Aizgāja, smirdīgs suns!! – pavēlēja Tarzāns.
– — Kāpēc tu kliedz, ka?! – aizvainoja Lyokha.
Ja godīgi, ja man būtu nauda, es to atdotu viņam, bet tāda bija tikai Humanoidā. Viņam vienmēr bija nauda. Tikai viņš domāja, ka mēs nezinām, un mēs domājām, ka zinām, jo mēs vienmēr stāvējām aiz viņa.
Izdzēris ostas pudeli, Lehs iesaldēja un trudināja pēc mums. Izejot uz taisnā ietves, mēs vairs neuztraucāmies.
– — Nekaunīgs!! – mēs dzirdējām skaļu, vecu balsi. Apgriezos un ieraudzīju stāvam Lehu, kurš vienkārši rakstīja ietves vidū, nepievēršot uzmanību garāmgājējiem. Un tikai vecā čigānu vecmāmiņa izteica viņam piezīmi. Viņš reaģēja savādāk. Viņš izvilka dežurējošo padomju nazīti un neslēpjot kaunu un pat neapstājoties to iztukšot, satvēra to pie apkakles un pamāja atvērējam.
– —