– Nesaprotu, kāpēc, – Sems atteica.
– Tad, kad mēs apciemosim Ēriku un Oliveru. Mums taču atkal nāksies braukt pa viņu ielu.
Iespējams, ka Sems pateica tieši to, ko bija domājis. Varbūt arī viņa domāja tāpat. Viņi taču varēja atvairīt Ērikas uzaicinājumus. Patiesībā viņi taču nekad nebija dedzīgi vēlējušies viesoties pie Ērikas.
Klementīne atcerējās pirmo reizi, kad bija ieraudzījusi Ērikas un Olivera jauno māju.
– Līdzās kaimiņu mājoklim tā izskatās pēc rūķīšu namiņa, – Ērika bija noteikusi, šaubīgi saviebdamās un paskatīdamās uz pilij līdzīgo savrupmāju ar neskaitāmajiem izliekumiem un izgreznojumiem. Līdzās Ērikas un Olivera patīkamajai, gaiši brūnajai mājiņai, drošam un neizteiksmīgam mājoklim, kas tik ļoti atbilda viņiem pašiem, šī māja izskatījās pārmērīgi neparasta.
Jā, bet nu viņi vairs nevarēja tā smieties par Ēriku un Oliveru, vai ne? Todien viņu attiecības bija pārvērtušās uz visiem laikiem. Spēka līdzsvars bija mainījies. Klementīne un Sems zināja, ka vairs nekad nevarēs izteikt pārākuma pilnas piezīmes par to, cik viņi paši bija brīvi, bet tie otri – saspringti.
Sems uzmanīgi nolika savu ēdienkarti pašā galda malā un sakārtoja mobilo telefonu.
– Parunāsim par kaut ko patīkamāku, – viņš pasmaidīja saviesīgi kā svešinieks.
– Galu galā tā jau nebija viņu vaina, – Klementīne sacīja. Viņas balss bija piesmakusi no emocijām, kas bija uzradušās nevietā. Sems sarāvās un pietvīka.
– Parunāsim par kaut ko citu, – viņš atkārtoja. – Ko tu ēdīsi? – Man patiesībā nemaz tik ļoti negribas ēst, – Klementīne atteica.
– Labi, – Sems sacīja. – Man arī ne, – viņš lietišķi piebilda. – Varbūt vienkārši iesim prom?
Klementīne uzlika savu ēdienkarti uz viņa ēdienkartes un nolīdzināja stūrus.
– Labi. – Viņa pacēla glāzi. – Te tev nu bija romantisks vakars.
– Te tev nu bija romantisks vakars, – Sems nicīgi piekrita.
Klementīne vēroja, kā viņš skalina vīnu savā glāzē. Vai Sems viņu ienīda? Vai viņš patiešām viņu ienīda?
Viņa novērsās un atkal palūkojās uz dārgi izmaksājušo lietus ainavu, ļaudama skatienam slīdēt pār nemierīgajiem ūdeņiem līdz pat apvārsnim. Šeit sēžot, lietus nebija sadzirdams. Debesskrāpju ugunis mirdzēja un mirgoja. Romantiski. Ja vien viņai būtu izdevies izmest piemērotu joku. Ja vien tas nolādētais vīrietis nebūtu smējies kā Vids.
– Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, – viņa piesardzīgi iesāka, neskatīdamās uz Semu, nenolaizdama acis no vientuļas jahtas, kas šūpojās viļņos, kamēr vējš nikni plosīja tās buru. Kurš gan būtu iedomājies burāt šādā laikā? – Ja nu mēs toreiz būtu palikuši mājās? Ja nu kāda no meitenēm būtu saslimusi vai arī man vajadzētu strādāt, vai arī tev būtu vajadzējis iet uz darbu, vienalga – ja nu mēs vienkārši nebūtu aizgājuši uz tām dārza viesībām? Vai tu kādreiz par to iedomājies?
Viņa turpināja vērot maniaku jahtā.
Iestājās pārāk ilgs klusums.
Klementīnei gribējās, kaut viņš pateiktu: protams, ka es par to esmu iedomājies. Es par to domāju katru dienu.
– Bet mēs taču aizgājām, – Sems iebilda. Viņa balss skanēja smagi un salti. Viņš pat negrasījās apsvērt nevienu citu iespēju viņu dzīvē. Vienīgi to, kas jau bija. – Mēs taču aizgājām turp, vai ne?
16. nodaļa
Ērika paskatījās pulkstenī. Klementīnei un Semam bija vajadzējis ierasties pirms desmit minūtēm, taču no viņiem jau to varēja sagaidīt: viņi, šķiet, uzskatīja, ka ierašanās pusstundu pēc norunātā laika bija pilnīgi pieņemama.
Laika gaitā Olivers bija iemācījies samierināties ar viņu nokavēšanos un vairs nemudināja Ēriku ķerties pie telefona, lai pārliecinātos, vai tikai ar viņiem nav atgadījies kaut kas nelāgs. Šobrīd viņš nemierīgi staigāja šurpu turpu pa priekšnamu un laiku pa laikam ar neciešamu skaņu iesūca apakšlūpu zem augšējiem zobiem.
Ērika iegāja vannas istabā, ieslēdzās, divas reizes pārliecinājās, vai durvis patiešām ir ciet, un tad izvilka tablešu paciņu, kas bija paslēpta dziļi skapītī. Nevarēja sacīt, ka viņa tās būtu slēpusi no Olivera. Ja vien viņš vēlētos šīs tabletes apskatīt, tās atradās turpat skapītī, un Oliveram nebūtu iebildumu pret to, ka viņai nepieciešamas satraukumu mazinošas zāles. Gluži vienkārši viņš ārkārtīgi aizdomīgi izturējās pret visu, kas varēja iekļūt viņa ķermenī: gan pret alkoholu, gan pret tabletēm, gan arī pret pārtiku ar izbeigušos derīguma termiņu. (Arī Ērikai piemita tikpat slimīga apsēstība ar derīguma termiņiem. Klementīne apgalvoja, ka Sems šādus termiņus uztvēra kā ieteikumus.)
Ērikas psihoterapeite šīs zāles bija viņai izrakstījusi tām dienām, kad viņas nemiera simptomi (paātrināti sirdspuksti, roku trīcēšana, visaptveroša panikas un draudošu briesmu sajūta utt., utt.) varētu būt grūti apvaldāmi.
– Nedaudz paeksperimentējiet. Sāciet ar pavisam nelielu devu, – Ērikas psihoterapeite bija ieteikusi. – Iespējams, pat atklāsies, ka jums varētu pietikt ar ceturtdaļu tabletes.
Izņēmusi no blisteru paciņas vienu tableti, viņa ar īkšķa nagu mēģināja pārlauzt to uz pusēm. Tabletes vidū bija dziļa rieva, pa kuru to it kā varēja pārlauzt, iecere laba, taču izpildījums bija nepilnīgs. Tableti nekādi nebija iespējams pārlauzt uz pusēm. Zāles pret nemieru padarīja viņu nemierīgu. Visā šajā situācijā slēpās kāds ne pārāk smieklīgs joks.
Ērika bija iecerējusi ķerties pie šīm zālēm vienīgi pirms ciemošanās pie mātes. Doma par šodien gaidāmo sarunu ar Klementīni viņu padarīja nervozu, protams, ka tā bija, taču tādu satraukumu šādā situācijā būtu izjutis ikviens.
Tomēr pēc sarunas ar Vidu piebraucamajā ceļā viņa bija ienākusi pa durvīm un ieraudzījusi, ka vīrs neticīgi skatās uz viņu, muļķīgi nolaidis gar sāniem roku, kurā bija satvēris putekļu slotiņu. (Klementīnei šķita neticami, ka viņiem mājās ir putekļu slotiņa. "Kur ir tava putekļu slotiņa?" reiz Ērika bija viņai pavaicājusi kādā ciemošanās reizē, un Klementīne bija sākusi smieties no visas sirds, un Ēriku atkal bija pārņēmis jau pazīstamais, šķebinošais pazemojums. Kas to būtu domājis, ka putekļu slotiņas bija smieklīgas? Kā to vispār varēja zināt? Vai tad tās nebija ļoti noderīgas?)
– Kāpēc tev vajadzēja tā darīt? – Olivers bija noprasījis. – Kāpēc tev vajadzēja tieši šodien piekrist doties pie kaimiņiem uz dārza viesībām? Mēs taču bijām visu izplānojuši! Tas bija izplānots pirms vairākām nedēļām!
Būdams dusmīgs, viņš nekad nekliedza. Viņš pat nepacēla balsi. Viņš runāja tādā pašā pieklājīgi neticīgā tonī, kādā mēdza vērsties pie interneta pakalpojumu nodrošinātāja, lai pasūdzētos par kaut ko "nepieņemamu". Viņa mirdzošās acis aiz briļļu stikliem bija nedaudz pieplūdušas ar asinīm. Brīžos, kad Olivers dusmojās, viņš Ērikai nepatika, bet varbūt visiem viņu partneri dusmu brīžos izraisīja šādu nepatiku, un tāpēc tas bija normāli.
– Ērika, jums noteikti jāatbrīvojas no domas par to, ka normalitātei pastāv kaut kāds objektīvs mērs, – viņas psihoterapeite nerimās atkārtot. – Tādi "normāli" cilvēki, par kādiem jūs runājat, vispār nepastāv!
– Vai