“Ko tu tikko teici?” Munks jautāja un likās, ka uz mirkli ir atgriezies realitātē.
“Ja man būtu sešgadīga meita, es viņu no acīm neizlaistu.”
“Nē, pirms tam.”
“Varbūt vēl citas meitenes pazudīs?”
“Pirms tam.”
“Es domāju, ka te varētu būt iejaukts skolotājs.”
“Hmmm,” Munks noteica, atkal kasot savu bārdu.
Viņš sniedzās pēc durvju roktura.
“Starp citu, cik labi tev padodas kodu uzlaušana?”
Gabriels tikko redzami pasmaidīja.
“Es biju domājis, ka jūs mani tieši tāpēc pieņēmāt darbā, vai tad nē?”
“Ak jā, taisnība.” Munks smaidīja.
Viņš iebāza roku bikšu kabatā un izvilka no tās papīra strēmeli, uz kuras viņš bija kaut ko uzkricelējis.
“Šī nav nekāda galvenā lieta, tas ir privāti, taču es ceru, ka tu man varētu palīdzēt.”
Munks pasniedza Gabrielam zīmīti.
“Man ir pāris draugu datoriķu, kuriem patīk mani izaicināt.
Viens man atsūtīja šo, taču man nav izdevies to atrisināt.”
Gabriels paskatījās uz Munka doto zīmīti.
Bwlybjlynwnztirkjoa=5
“Vai vari pateikt, kas tas ir?” Munks ieinteresēti vaicāja.
“Tā uzreiz nē,” Gabriels sacīja.
“Viņš mani jau vairākas dienas pārbauda.” Munks nopūtās. “Bet liekas, ka būs jāpadodas. Dod ziņu, ja tev izdodas to atrisināt, labi? Ciest nevaru, kad maniem biedriem izdodas mani pievārēt.”
Munks nosmējās un atkal uzsita Gabrielam uz pleca.
“Taču tā nav galvenā, tā ir privāta lieta, ja?”
“Saprotams,” Gabriels pamāja.
Visbeidzot Munks aizgāja prom, bet tad pabāza galvu atvērtajās durvīs.
“Lielā sapulce ir atlikta uz vēlāku laiku. Tā būs pēc apmēram stundas, labi?”
“Labi.” Gabriels atkal pamāja un palika sēžam krēslā, analizējot Munka tikko iedoto zīmīti ar uzdevumu.
18. nodaļa
Lapojot cauri šīs dienas žurnāla VG izdevumu, Benjamiņš Bāhe nespēja noslēpt savu vilšanos, ka tajā nav pieminēts viņa vārds. Žurnāls bija kronējis šī gada vislabāk ģērbtos vīriešus, un pagājušajā gadā viņš bija ticis godpilnajā trešajā vietā, zaudējot tikai Mortenam Harketam un Ari Bēnam; turpretī šogad viņš pat nebija iekļuvis sarakstā. Nolādēts. Aktieris trieca dūri pret ģērbtuves sienu, bet tajā pašā mirklī to nožēloja. Roka sāpēja, un atskanēja troksnis. Pēc neliela brīža bija dzirdams klauvējiens un durvīs parādījās režisora palīdze Sūzana.
“Benjamiņ, vai viss kārtībā? Man likās, ka dzirdēju troksni?”
“Man viss ir lieliski; varbūt tas nāca no Tronda-Espena ģērbtuves?”
“Skaidrs.” Sūzana pasmaidīja. “Mēģinājums sākas pēc piecpadsmit minūtēm, trešais cēliens no paša sākuma.”
“Būt vai nebūt, tāds ir jautājums,” Benjamiņš nodeklamēja un piemiedza ar aci.
Režisora palīdze ieķiķinājās un nozuda. Neapšaubāmi, viņš vēl spēja apburt. Taču, Dieva dēļ, viņš bija ticis sarakstā pagājušajā gadā – kas šoreiz bija nogājis greizi? Viņš tik ļoti rūpējās par savu ārieni. Bija pat nolīdzis sabiedrisko attiecību uzņēmumu un stilistu, kas sniedza konsultācijas. Lai būtu drošs, ka viņš labi izskatās. Fotografējās visos vajadzīgajos pasākumos. Visos pareizajos leņķos. Viņš smagi nopūtās un apsēdās pie grima galdiņa. Gada laikā viņš nebija daudz novecojis. Pāris mazu krunciņu ap acīm. Varbūt deniņi bija nedaudz vairāk atkāpušies. Viņš pieliecās tuvāk un rūpīgi pētīja savu matu līniju. Viņam bija pamatots iemesls uztraukumam: izskatījās, ka matu līnija ir atkāpusies par pāris milimetriem salīdzinājumā ar pēdējo reizi. Viņš pārķemmēja matus uz sāniem; tādā sakārtojumā mati izskatījās biezāki. Tad viņš uzsāka balss iesildīšanas vingrinājumus. Iesildīja rīkli un, skatoties uz sevi spogulī, uzmeta lūpu.
Viņš kļuva par Nationaltheatret aktieri pirms gandrīz astoņiem gadiem. Par viņa Estragona attēlojumu Semjuela Beketa “Gaidot Godo” Dagbladet bija paziņojis, ka “ir dzimusi zvaigzne”, un kopš tā brīža viņš vairumā gadījumu bija spēlējis tikai galvenās lomas, vismaz sākumā. Viņš spēlēja Romeo. Viņš spēlēja Pēru Gintu. Un tagad uz lielās skatuves Šekspīra “Hamletu”. Viņš bija cerējis, ka iegūs titullomu. Hamlets. “Būt vai nebūt.” Taču tā vietā viņš spēlēja Horāciju. Hamleta loma bija piešķirta Trondam-Espenam, jo, jā, kāpēc gan nē? Lai gan viņš tā arī nesaprata, kāpēc. Nebija nekādu šaubu, ka viņš bija daudz talantīgāks aktieris.
Ak Dievs…
Viņš bija ļoti aizskarts. Strādāt Tronda-Espena ēnā. Nolāpītais Horācijs, tēls, ko teju ikviens ignorē; ja godīgi, vienīgi Hamletam ienāca prātā ar viņu runāt. Atrasties uz skatuves, noliekt galvu, izturēties pret Trondu-Espenu kā pret karali – nē, tas bija absolūti nepieņemami. Benjamiņš Bāhe piecēlās un vēroja savu augumu spogulī. Viņš tik tiešām bija ļoti pievilcīgs. Tas nedaudz uzlaboja viņa garastāvokli. Viņa vingrojumu kompleksam bija labi rezultāti. Tāpat kā jogai. Un ādas procedūrām: viņš nespēja saskatīt nevienu pašu trūkumu.
Viņš atkal apsēdās un turpināja veikt balss iesildīšanos, kad no iekšējā telefona izsprakšķēja režisora palīdzes balss.
“Dāmas un kungi, esam gatavi sākt trešo cēlienu. Hamlets. Hamlets, trešais cēliens no paša sākuma, sākam pēc piecām minūtēm.”
Benjamiņš Bāhe meta balss vingrinājumiem mieru, izgāja no ģērbtuves un devās uz lielo skatuvi.
19. nodaļa
Gabriels Merks sēdēja sanāksmju telpas aizmugurē un gaidīja sapulces sākumu. Viņš bija ar visiem sasveicinājies, visiem pēc kārtas paspiedis roku, teicis “sveiki”, “sveiki”, tomēr viņam bija grūtības atcerēties visus vārdus. Tur bija Kims, kuru viņš bija saticis uz ielas, un sieviete ar gariem, blondiem matiem vārdā Anete, tad vēl trīs jaunāki vīrieši, kuru vārdus viņš neatcerējās, un viens vecāks vīrietis, kuru sauca… Ludvigs, ja?
Telpā ienāca Holgers Munks un tūlīt aiz viņa arī Mīa Krīgere. Mīa apsēdās priekšā, bet Holgers tikmēr ieslēdza projektoru un pievienoja to savam datoram.
“Tā, esiet visi sveicināti. Šodienas sapulce ir pirmā, kad esam visi kopā. Visa komanda, un tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Mums šeit ir arī pāris jaunu seju – laipni aicināti; tie, kam šī nav pirmā reize, palīdziet, lūdzu, jaunpienācējiem iekārtoties, lai mēs visi varam strādāt ar pilnu jaudu. Mēs atradām Paulīnes Olsenas līķi pirms desmit dienām un Johannes Langes – pirms astoņām dienām. Sākumā mēs rūpīgi cenzējām plašsaziņas līdzekļus šajā sakarā, taču esam nolēmuši izmantot presi savā labā. Pieļauju, ka visi ir redzējuši, ka šodien atklātībā nodevām