Kerolaina lēnām atgriezās priekštelpā, un viņas papēži skaļi klikstēja uz cietkoksnes grīdas. Viņa ieskatījās atpūtas istabā ar izšūtajiem spilveniem un vecmodīgo televizoru, kas viņas acīm šķita kā senlaiku artefakts, un dzīvojamā istabā, kur uz sienām vijās lieli, izbalējuši rožu raksti un mēbeles no putekļiem sargāja pārklāji. Pēc tam Kerolaina pavēra durvis uz sava vectēva istabu, kurā atradās skapis ar medību bisēm un sporta pistolēm un liels krēsls ar krietni padilušiem paroceņiem.
Paņēmusi ceļasomas, Kerolaina devās augšup pa kāpnēm, lai izraudzītos sev istabu.
Gan sentimentālu jūtu, gan praktisku apsvērumu vadīta, viņa izvēlējās vecvecāku guļamistabu. Smagā gulta ar baldahīnu un vatētā sega, kas stepēta gredzenu rakstos – likās, ka tas sola ērtumu un omulību. Ciedrkoka lāde pie gultas kājgaļa droši vien glabāja daudzus noslēpumus. Skaisti izvītais sīkais vijolīšu un rozīšu raksts uz sienām varētu radīt patīkami mierinošu gaisotni.
Kerolaina nolika ceļasomas malā un devās pie šaurajām stikla durvīm, kas veda uz augsto, atvērto verandu. No turienes viņa varēja labi saskatīt savas vecmāmiņas stādītās rozes un daudzgadīgos augus, kas izmisīgi turējās pretī uzstājīgajām nezālēm. Bija saklausāmi šļaksti, ūdenim atsitoties pret kādu akmens bluķi vai nogāztu koku aiz juceklīgi augošajiem mūžzaļajiem ozoliem, kuru stumbri un zari biezi apauguši ar usneju tilandsijām. Un cauri tveicei Kerolaina saskatīja brūno varenās Misisipi ūdens lenti.
Un putni… Sīļi un zvirbuļi, vārnas un cīruļi karstajā gaisā radīja īstu skaņu simfoniju. Un ļoti iespējams, ka bija dzirdami arī guldzošie savvaļas tītaru saucieni.
Kādu mirkli Kerolaina – smalki veidota sieviete, iespējams, ka pat pārāk kalsna, ar izcilām rokām un dūmakainu skatienu – tur stāvēja sapņodama.
Piepeši skaistais skats, smaržas un skaņas kaut kur pagaisa. Kerolaina atradās savas mātes dzīvojamā istabā, kur klusi tikšķēja zelta imitācijas pulkstenis, bet gaisā dvesmoja Chanel smaržu aromāts. Jau pavisam drīz viņām bija jādodas uz Kerolainas pirmo solokoncertu.
– Mēs no tevis gaidām pašu labāko sniegumu, Kerolaina. – Mātes balss plūda gludi, līdzeni un lēni, neatstājot vietu nekādiem iebildumiem. – Mēs gaidām, ka tu būsi vislabākā. Ne pēc kā cita tiekties nav jēgas. Vai tu saproti?
Kerolaina savās mirdzošajās kurpēs nervozi savilka pirkstus. Viņai bija tikai pieci gadi. – Jā, kundze.
Citkārt viņa stāvēja atpūtas istabā, un rokas sāpēja no saspringtās vingrināšanās divu stundu garumā. Ārā spīdēja spoža un mirdzoši zeltaina saule. Viņa redzēja kokā sēžam sarkanrīklīti. Putns ieķiķinājās un apklusa.
– Kerolaina! – Mātes balss atplūda no kāpņu augšas. – Tev vēl ir stunda, lai pavingrinātos. Kā gan tu varēsi justies gatava šai turnejai, ja tev pietrūkst jebkādas disciplīnas? Tā, un tagad ķeries pie darba!
– Piedod. – Smagi nopūtusies, Kerolaina pielika vijoli savam divpadsmitgadnieces plecam. Tagad tā likās gluži kā ar svinu pielijusi.
Aizkulises. Cīņa ar šķebinošo satraukumu pirms pirmizrādes. Un nogurums. Tik milzīgs, milzīgs nogurums pēc nebeidzamās vingrināšanās, gatavošanās, pārbraucieniem! Cik ilgi viņa jau atradās šajās vējdzirnavās? Vai viņai bija astoņpadsmit vai jau divdesmit gadu?
– Kerolaina, Dieva dēļ, uzklāj vairāk vaigu sārtuma! Tu taču izskaties bāla kā nāve. – Šī nepacietīgā, allaž neapmierinātības pilnā balss, stingrie pirksti, kas satver un paslej augšup viņas zodu. – Kāpēc tu nevarētu izrādīt kaut vai niecīgāko entuziasmu? Vai tev ir kāda nojausma par to, cik smagi mēs ar tavu tēvu nopūlējāmies, lai panāktu, ka tu atrodies tur, kur tagad? Cik daudz mēs esam ziedojuši? Un tu te tagad stāvi desmit minūtes pirms priekškara pacelšanās un tikai raugies spogulī.
– Piedod.
Viņa vienmēr lūdza piedošanu.
Pat gulēdama Toronto slimnīcas gultā – izvārgusi, bez spēka un apkaunota.
– Kā tas jāsaprot, ka tu esi atcēlusi atlikušo turnejas daļu? – Māte bija pārliekusies pār gultu un saspringti, nikni raudzījās Kerolainai sejā.
– Es nespēju to pabeigt. Piedod. Man ļoti žēl.
– Ak tad tev ir žēl? Un kāds ir labums no tā žēluma? Tu savas karjeras ceļā sacel jucekli, tu nepiedodami iegāz Luisu. Es nepavisam nebrīnītos, ja viņš atsauktu jūsu saderināšanos un izsvītrotu tevi no savas dzīves arī kā profesionāli.
– Viņš bija kopā ar kādu citu, – Kerolaina vārgi sacīja. – Tieši pirms priekškara pacelšanās es viņu redzēju… ģērbtuvē. Viņš bija kopā ar kādu citu.
– Pilnīgs nonsenss. Pat ja tā bija, tev atliek vainot vien sevi pašu. Nevienu citu. Tas, kā tu pēdējā laikā izturējies… Klīdi apkārt kā tāds spoks, atteici jau sarunātas intervijas, neieradies uz viesībām. Pēc visa, ko tavā labā esmu darījusi, šī nu ir mana alga. Tā tu man atdari… Kā es, tavuprāt, lai tieku galā ar medijiem, ar dažādajiem minējumiem, kas tiks izteikti, ar visām tām nepatikšanām, kādās tu mani esi iemetusi?
– Es nezinu. – Vienīgais glābiņš bija acu aizvēršana un attālināšanās no visa. – Man ir patiešām žēl. Piedod. Bet es vairs nespēju to izturēt.
”Nē,” Kerolaina nodomāja, atvērdama plakstus. ”Es tā vairs nevarēju. Es nevarēju būt tā, kuru visi manī vēlējās saskatīt. Tagad vairs ne. Un arī turpmāk nekad. Vai es patiešām esmu egoistiska, nepateicīga un izlutināta? Visus šos ļaunos vārdus māte veltīja man.” Tagad tas vairs nešķita svarīgi. Nozīme bija vienīgi tam, ka viņa ieradusies šajā mājā.
Desmit jūdzes tālāk Takers Longstrīts iebrauca Inosensas pašā centrā, saceldams gaisā putekļu mākoni un pamatīgi izbiedēdams Džeda Lāšona labi baroto bīglu Ņūsensu, kurš pūtināja kauliņus uz betona apmales zem izpluinītās ”Dažādu preču veikala” markīzes.
Kerolaina Veiverlija lieliski saprastu nabaga dzīvnieka izbīli, jo, atvēris aci, Ņūsenss pamanīja mirdzoši sarkanu automašīnu, kas traucās tieši virsū un apstājās vien astoņpadsmit collu nostāk no vietas, ko atpūtai bija izraudzījies suns.
Bīgls iekaucās, pielēca kājās un aizsteidzās meklēt drošāku patvērumu.
Iesmējies Takers pasauca Ņūsensu vārdā, aicinoši paklikšķināja pirkstus un iesvilpās, taču dzīvnieks neapstājās. Šo sarkano automašīnu Ņūsenss ienīda tik kaismīgi, ka vienmēr pacēla kāju pie tās, apslakot riepas, un nekad atriebība nebija pietiekama.
Takers ielika atslēgas kabatā. Viņš bija cieši apņēmies aizgādāt Delai prasītos rīsus, kokakolu un tualetes ūdeni, bet pēc tam atkal izstiepties guļamtīklā, kur, kā viņam pašam likās, bija īstā vieta gudram vīrietim tveices pielietā bezgaisa pēcpusdienā. Tad Takers pamanīja savas māsas automašīnu, kas bija novietota pāri divām stāvvietas iedaļām iepretī kafejnīcai ”Ēd un pļāpā”. Takers attapa, ka brauciena laikā ir izslāpis un glāze limonādes būtu īsti vietā. Un ļoti iespējams, ka noderētu arī melleņu pīrāga gabals.
Vēlāk Takers ļoti daudz laika pavadīja, nožēlodams šo mazo novirzīšanos no kursa.
Kafejnīca ”Ēd un pļāpā” piederēja Longstrītiem, gluži tāpat kā viņiem piederēja arī veļas mazgātava ”Mazgā un žāvē”, Inosensas pansija, lopbarības un graudu veikals, ieroču pārdotava ”Mednieku draugs” un kāds ducis izīrējamu telpu.