Viņš nogriezās pa labi uz stāvvietas izeju, sameklēja kabatās talonu un ievietoja to automātā. Barjera pacēlās, un Ītans izbrauca uz galvenās ielas. Priekšā pavīdēja Pūķu Kāvēja, kā viņa bija sevi nodēvējusi. Sieviete šķērsoja ielu un devās uz stacijas ieeju, no kuras Ītans nesen bija iznācis. Pirmo reizi viņš pievērsa uzmanību sievietes izskatam. Viņa bija gara auguma, slaidais solis darīja gaitu visnotaļ mērķtiecīgu. Varbūt spriedums bija aplams, bet apģērbs ļāva nojaust, ka šādai personai ne visai tīk pakļauties un pielāgoties. Sievietei galvā bija cieši uzmaukta sarkana vilnas cepure, ap kaklu apvīstīta sarkanvioleti svītraina šalle. Melnie svārki garumā sniedzās virs ceļgaliem, un violetajai rupja velveta žaketei bija uzkrītoši lielas, sarkanas pogas. Kājās viņai bija smagi zābaki. Koši krāsains un individuāls tērpa ansamblis.
“Vai kaut kas tamlīdzīgs tiek dēvēts par bohēmisku hipiju šiku? Varbūt par vintāžu? Nav ne jausmas.” Viņš nezināja pat to, vai starp šiem diviem jēdzieniem ir atšķirība. Toties skaidri redzēja, ka šāda ģērbšanās maniere ir absolūts pretstats viņa sievas stilam.
Gaidīdams, kamēr luksoforā iedegsies zaļā gaisma, Ītans vēroja krāsaino stāvu pazūdam stacijā un prātoja, kas būtu darāms rīt. Vai nu Pūķu Kāvējai tas patīk vai ne, bet viņa tiks patencināta pienācīgi.
Iedegās zaļā gaisma, un viņš sāka braukt. “Nez, ko viņa gribēja teikt, kad pieminēja daudzos vārdus, kas man jāatceras? Vai viņa domāja, ka es mēģinu izrādīt īpašu uzmanību? Tas nu nepavisam nav tiesa. Šī sieviete nav manā gaumē. Patiesībā Pūķu Kāvēja ir pilnīgs pretstats sievietēm, ko es parasti ievēroju.” Ītans gluži vienkārši vēlējās viņai pateikties.
5. nodaļa
Izbolītām acīm atgāzies dīvānā – misters Blobijs bija mājās no kroga.
Vienā rokā bija sviestmaize ar ceptu olu, pār zodu tecēja šķidra dzeltenuma tērcīte, otra roka spaidīja tālvadības pults pogas, reibinošā ātrumā pārslēdzot televīzijas kanālus. Viņš bija iegrimis pats savā pasaulē, vīpsnādams un klaigādams uz televizoru, lai paziņotu: “Cūcība, tur nekā nav, kaut arī es, cūcība, pamatīgi pārmaksāju par, cūcība, veselu lērumu cūcīgi bezjēdzīgu kanālu!”
Tomēr tas bija labi, jo arī Megija kavējās pati savā pasaulē. Viņa atradās tropiskā pludmalē, zvilnēja karstās, baltās smiltīs ažūrā kokospalmas ēnā, bet viņas mīļotais apgalvoja, ka nespējot bez viņas dzīvot. Migels, kura indigo krāsas acis kvēloja neslēptā vēlmē, bija piekļāvis Megiju pie sava tvirtā, muskuļotā auguma. Viņa plaukstas glāstīja tik liegi kā siltie okeāna viļņi, kuros viņi nule bija peldējušies. – Es mīlu tevi, Megija, – viņš piesmakušā balsī čukstēja, un svešzemju akcents izklausījās ļoti seksīgi. Viņa vēl nebija lāgā noskaidrojusi, no kurienes Migels ieradies, bet vieta noteikti bija karsta un putekļaina, droši vien kāda Latīņamerikas valsts, kur viņš auļo zirgā – baltais, kruzuļotais krekls uz krūtīm vaļā, acis piemiegtas pret žilbinošo sauli.
– Mana mīļā Megij, teic, ka nekad mani nepametīsi, – viņš lūdzās. – Teic, ka būsi mana uz mūžu.
– Es vienmēr būšu tava, – viņa teju bez elpas atbildēja.
– Ko?
Vainas apziņa uztrieca Megiju augšā no karstajām, baltajām smiltīm. Viņa pavērās uz dīvānu, kur misters Blobijs beidza gremot sviestmaizi un atvēra kārbu Heineken alus. Dzēriens putodams šļācās pāri viņa rokai. Sarauktu pieri uzlūkodams sievu, viņš palaida kārtējo pretīgi skaļo atraugu. Tie, kuri apgalvo, ka vīrietis nespēj darīt divus darbus reizē, nekad nebija sastapuši Deivu Stormu. Vienlaikus raukt pieri un atraugāties – šo mākslu viņš bija izkopis līdz īsti dievišķai pilnībai.
– Ko tu nupat teici? – viņš jautāja, kad bija nolaizījis putas no rokas. Rau, nebija robežu viņa talantiem.
– Neko, – Megija norūca un paslēpās aiz ceļojumu aģentūras bukleta, kas nelasīts gulēja klēpī jau pusstundu. Skaidras, zilas debesis un piedāvājums nedēļu pavaļoties saulē bija izvilinājis no iztēles dzīlēm Migela vīziju. Tomēr samazināta cena par atpūtas braucienu uz vienu no Spānijas piekrastēm vai lēts ceļojums uz kādu no Austrumeiropas valstīm, kur cilvēki joprojām urbina laukā no sienām iestrēgušās lodes, nebija ne salīdzināms ar tiem sapņiem, kam uzdrošinājās nodoties Megija. Pirmkārt, viņai līdzās nebūtu vīra. Megijas sapņos Deivam nebija vietas.
“Bet skaļi sapņot vaļā acīm… ir jāuzmanās. Tā var viegli nonākt nepatikšanās.”
Pēc dažām minūtēm Megija piesardzīgi nolaida zemāk bukletu, lai pār tā malu uzmestu žiglu skatienu Deivam. Vīra uzmanība atkal bija pievērsta televizoram, jo viņš bija atradis kaut ko savam prātam, proti, dokumentālu seriālu “Ross Kemps pēta organizēto noziedzību”. Vareni, laulāta pāra piektdienas vakara patīkamākais un kulturālākais brīdis.
Ne pirmo reizi pēdējā gada laikā Megija nobrīnījās, kāpēc gan ir apprecējusies ar vīrieti, kurš gandrīz nepamana savu sievu, par kaut ko vairāk pat nerunājot. “Kurā brīdī es viņam esmu kļuvusi teju neredzama, un tieku ievērota vien tad, kad vīrs grib, lai viņam kaut ko padod vai atnes? Un kāpēc pēdējā laikā mans prāts kļuvis tik nodevīgs un uzvedas tik slikti?”
Visi mēdza apgalvot, ka Megija ir mierīga un iecietīga sieviete, kas bez liekām runām uzrota piedurknes un tiek galā ar visu. Tiesa, viņa nokārtoja visu, bet – kas cits atliek, ja izlietne pilna netīriem traukiem, vakariņas jāliek galdā un netīrās veļas grozs pilns līdz malām. Toties miers un iecietība gan bija tikai tēlošana. Megija jau sen bija iemācījusies izlikties, ka viņu nekas nesatrauc. Uzspēlētā vienaldzība ļāva izvairīties no kauna, ka viņa nespēj pienācīgi lasīt un rakstīt.
Kad mazais Dīns sāka iet skolā, divdesmit četrus gadus vecā Megija izlēma spert izšķirošu soli un pieteicās pieaugušo rakstpratības kursā. Pirmajā nodarbībā skolotājs bija stāstījis, ka bērni un pieaugušie, kuri nespēj lasīt, izkopj dažādas stratēģijas, kas ļauj sadzīvot ar šo nepilnību. Sākumā nebija skaidrs, kas ar to domāts, bet viņš turpināja skaidrot – izlikšanās, ka nekas šādu cilvēku neskar, ir viens no veidiem, kā pasargāt sevi. Pēc tam skolotājs apgalvoja, ka patiesībā izliekas un tēlo itin visi un visu; lielais vairums cilvēku mēdz izlikties, ka jūtas laimīgi. Sēdēdama te kopā ar misteru Blobiju, kurš tobrīd kasīja galvvidu kā mērkaķis zoodārzā, Megija patiešām zināja, ko nozīmē izlikties, ka jūties laimīga. Viņa baidījās tikai par to, ka vienā jaukā dienā pārstās šo spēli. Tieši tāpēc viņas galvenā Jaunā gada apņemšanās bija “saglabāt pašsavaldīšanos”. Tas jāpatur prātā nemitīgi.
Skaļa un trekna atrauga no dīvāna puses lika Megijai saviebties. Cik ļoti viņa ilgojās, kaut Deivs kļūtu kaut mazdrusciņ uzvedīgāks! Netika prasīta švītīga elegance, bet – vai viņš tomēr nevarētu gluži vienkārši…
Gluži vienkārši ko?
“Mainīties!” Megijai gribējās iesaukties. “Pasaki to! Vismaz vienreiz runā patiesību! Atzīsti, ka vēlies, lai viņš būtu gluži citāds. Lai viņš būtu vīrietis, kas tevi novērtē un izprot. Vīrietis, kurš neatraugājas un nekasa pēcpusi, citiem redzot, vai arī nerakājas degunā tik centīgi, it kā tur būtu noslēpis ko vērtīgu.”
Viņa prātoja par Edvardsa kungu no “Ceriņu” mājām. Tas nu bija vīrs ar nevainojamām manierēm. Valdzinošs, izskatīgs, allaž laipns un pieklājīgs. “Īsta neraža, ka tāds vīrietis ticis tai kucei, kas skaitās viņa sieva. Tas sievišķis gluži vienkārši neprot novērtēt savu veiksmi.” Megija gan