Dekers noraudzījās uz savu saņurcīto apģērbu un jau grasījās kaut ko teikt, tad pamāja un atkal pievērsās klēpjdatoram.
Bogārts piecēlās, turpretī Džeimisone palika sēžam. Uz vaicājošo skatienu viņa atbildēja:
– Satiksimies tur.
Viņš paraudzījās uz Dekeru un pieklājīgi palocīja galvu.
– Eimos, es priecājos, ka tu esi mūsu komandā.
Tā kā Dekers joprojām cītīgi pētīja datoru, Bogārts pagriezās un aizgāja.
Džeimisone palūkojās uz Dekeru un sacīja:
– Daudz kas ir mainījies tik īsā laika periodā. – Viņš paraustīja plecus. Sieviete jautāja: – Kāpēc tu tā pieķēries Marsa lietai? Vai tāpēc, ka reiz kopā spēlējāt futbolu?
– Man nepatīk tie, kas uzrodas no zila gaisa un atzīstas slepkavībā.
– Gluži tāpat kā notika gadījumā ar tavu ģimeni?
Dekers aizvēra klēpjdatoru un atslīga krēslā.
– Pastāsti man par pārējiem komandas locekļiem!
– Es esmu satikusi tikai Līzu Devenportu. Viņa ir visnotaļ jauka, nepilnus četrdesmit gadus veca un ļoti profesionāla klīniskā psiholoģe no Čikāgas.
– Kā tas notiks? – Dekers vaicāja.
– Bogārts jau teica, ka mēs balsosim par to, kuras lietas izmeklēt.
– Bet kāds izvēlēsies tās lietas, par kurām balsot. Tātad pirmā atlase būs kāda konkrēta cilvēka rokās.
– Tiesa. – Džeimisone norādīja uz ātršuvēju. – Izlasi! Aizraujošs materiāls. Bet tu drīksti iekļaut Marsa lietu sarakstā. Tā teica Bogārts.
– Precīzi tā viņš neteica. Viņš apgalvoja, ka šī lieta ir ārpus mūsu jurisdikcijas, bet mēs drīkstam aģitēt par to. Ja pārējie nobalsos pret, mēs lietu neizmeklēsim. – Dekers palūkojās uz kolēģi. – Vai ar tevi es varu rēķināties?
– Protams, Eimos.
Viņš novērsās.
– Paldies.
Džeimisone izskatījās pārsteigta. Parasti Dekers nebija tik pateicīgs.
– Vai tu gribi sakopties? – viņa pajautāja un tad diplomātiski piebilda: – Es zinu, ka ceļš bija garš, un tu acīmredzot ne reizi neatpūties.
– Nē. Un sakopties patiešām vajadzētu, taču pārāk daudz drēbju man līdzi nav.
– Ja vēlies, varam pirms apspriedes aiziet uz veikalu.
– Varbūt labāk pēc tam.
– Lai būtu, Eimos. Es esmu gatava tev palīdzēt.
– Tāda laipnība nemaz nav vajadzīga.
Džeimisone labāk par visiem citiem zināja, ka Dekers to ir domājis gandrīz burtiski.
– Mums abiem dzīvē notikušas lielas pārmaiņas, un mums ir jāturas kopā. Kaut kad var gadīties lieta, kuru izmeklēt gribēšu es. Un man būs vajadzīgs tavs atbalsts, vai ne?
Dekers domīgi nopētīja kolēģi un pamāja.
– Tu esi krietni sarežģītāka, nekā gribi izrādīt.
– Cerams, – viņa attrauca un tikko jaušami pasmaidīja.
6
– Kā es atgūšu divdesmit gadus no savas dzīves? Vai pateiksi?
Melvins Marss sēdēja pretī savai advokātei cietuma apmeklētāju telpā.
Mērijai Oliverai bija trīsdesmit pieci gadi, īsi kastaņbrūni mati, mirdzošas zaļas acis un kvadrātveida brilles. Glītā, stūrainā seja bija gluži kā nosēta ar vasarraibumiem.
– Tas nekādi nav iespējams, Melvin, – viņa sacīja. – Un Montgomerija versija vēl nav apstiprināta, tādēļ nesteigsimies vezumam pa priekšu.
– Es to puisi nepazīstu, nekad neesmu saticis un pat nezināju par viņa eksistenci, iekams man par viņu neizstāstīja. Tātad nedrīkst apgalvot, ka es Montgomerijam samaksāju par vecāku nogalināšanu. Ja to nevar pierādīt, mani ir jālaiž ārā no šejienes, vai ne?
Olivera pašķirstīja papīrus uz galda.
– Nav tik vienkārši. Mums ir jāievēro procedūra.
Marss piecēlās uz uzsita pa sienu, tādējādi pievērsdams druknā cietumsarga uzmanību. Šis cilvēks stāvēja pietiekami tālu telpas centrā, tātad nevarēja noklausīties sarunu, taču visnotaļ tuvu, lai nepieciešamības gadījumā varētu iejaukties.
– Jāievēro? Es to esmu ievērojis, un redzi, cik tālu esmu ticis. Man ir izpostīta dzīve, Mērij!
– Ir dabiski justies nodotam un pieviltam, Melvin. Tavas emocijas ir saprotamas.
Šķita, ka Marss gribētu kādam iesist no visa spēka. Tad viņš ieraudzīja, ka sargs pieskaras stekam un norausta muti, it kā cerētu tūdaļ piekaut kādu cietumnieku un domātu: "Dod tik man kaut niecīgāko iemeslu, cūka!"
Norimis Marss apsēdās un pajautāja:
– Cik ilgi tas ievilksies?
– Noteikta grafika nav, jo lieta ir neparasta, – Olivera skaidroja un šķita priecājamies, ka klients izturas saprātīgi. – Bet es rūpīgi sekošu visam līdzi, Melvin. Apsolu. Es nelikšu viņus mierā. Ja šķitīs, ka viņi speciāli vilcinās, es uzbrukšu. Zvēru! Es apbēršu viņus ar lūgumrakstiem.
Marss palocīja galvu.
– Zinu.
– Tev noteikti ir grūti, – advokāte sacīja. – Kad pirmoreiz par to izdzirdēju, es biju apmulsusi un arī tagad nesaprotu, kas saistīja tavus vecākus ar Čārlzu Montgomeriju.
– Ja kaut kāda saistība vispār bijusi, man viņi par to nav stāstījuši. Varbūt nekā nav. Varbūt mājā ielauzās un abus nogalināja svešinieks.
– Bet nekas neliecināja par ielaušanos. Nekas nebija nozagts. Tāpēc jau policija sāka meklēt tevi.
– Tu taču man tici, vai ne? – Marss aši pajautāja.
– Jā, protams.
Viņš lūkojās uz advokāti un nodomāja: "Neapšaubāmi."
– Tajā apkaimē durvis slēgt nemēdza. Un maniem vecākiem nebija nekā zogama. Tu zini, kā mēs dzīvojām. Tēvs strādāja lombardā, māte piepelnījās ar šūšanu, spāņu valodas mācīšanu un citu cilvēku māju uzkopšanu. – Viņš papurināja galvu. – Es cerēju iekļūt Nacionālajā futbola līgā un kardināli mainīt situāciju, nopirkt viņiem māju, dot naudu. Vecāki varētu nestrādāt. Man bija tādi plāni! – Viņš ar plaukstu uzsita pa galdu. – Plāni!
– Jā, Melvin, – mierinoši noteica Olivera.
– Es biju pārliecināts, ka tā ir milzīga kļūda, kuru kāds beidzot pamanīs. Ka pēc dažiem mēnešiem es tikšu ārā no cietuma un iziešu laukumā. Pagāja gads, tad nākamais un nākamais. Pieci gadi un desmit. Tad… nolādēts! – Marss apklusa un grozīja nodurto galvu. Uz lamināta grīdas noplīkšķēja asara. Marss notrausa miklumu no vaiga. – Ja es tikšu ārā, kas notiks tālāk? Man nav ģimenes. Man nav darba. Man nav nekā.
– Teksasas štats tev kompensēs zaudējumus.
– Cik lielā apmērā?
– Maksimālā