Izabellā ieperinās pats nelabais.
Viņa pieceļas un pasauc:
– Harova kungs!
Megija saraujas, piespiež ceļgalus pie krūtīm, atgādinot Izabellai zirnekli brīdī, kad pret to atvēzējas ar slotu.
– Izabella, nē! – viņa nošņācas.
Taču ir jau par vēlu. Harova kungs pagriežas pret viņām un paceļ roku sveicienam. Megija pietraušas kājās, cerēdama izbēgt. Izabella ar vienu roku māj Harova kungam, lai viņš nāktu tuvāk, un ar otru saķer Megijas delmu. Izabella ir spēcīga, gara un karaliska, un Megija nevar izbēgt. Harova kunga spīdīgi sārtā seja pauž interesi, viņam pienākot.
– Jā, Vinterbornas kundze?
Megija ir aizgriezusi seju, kas aiz samulsuma kļuvusi tumši sarkana. Izabella sajūt pirmo nožēlas kripatu, taču ir jau par vēlu. Viņas lūpas jau ir sākušas veidot vārdus.
– Mēs ar Vaitavejas kundzi nupat sarunājāmies, un izskatās, ka viņa jūs ļoti apbrīno.
Tagad ir Harova kunga kārta nosarkt, un Izabella vairs nespēj sajust velnišķīgo dzirksteli, kas viņai likusi uzsākt šo sarunu, tāpēc viņu pārņem kauns. Izabella atlaiž Megiju, kura paskrien viņiem garām un šņukstēdama metas uz lūkas pusi. Harova kungs noskatās viņai pakaļ un tad pagriežas pret Izabellu. Viņa nespēj atšifrēt pirmā palīga sejas izteiksmi. Vai viņš ir nikns? Samulsis? Varbūt viņš arī lolo jūtas pret Megiju?
Ak, bez šaubām, ka tā. Viņi ir kopīgi apceļojuši visu pasauli, un tur ir “Vaitavejas kundze” tā un “Harova kungs” šitā, un nolaisti plakstiņi, kad viņi paiet viens otram garām šaurajos salona gaiteņos.
– Piedodiet, – Izabella izmoka. – Nemaz nezinu… – Viņa apklust, vienreiz pamāj un tad dodas uz enkura klāju, lai noskaitītu savu rīta lūgšanu okeānam.
Viņa saprot, ka Megija, visticamāk, nesarunāsies ar viņu visa atlikušā ceļojuma laikā, un kādu brīdi viņai ir vienalga. Taču tad Izabella atkal atgūst skaidru galvu un krīt izmisumā, jo viņa ir sieviete, kura ir pārāk satriekta, lai spētu saņemties, kad situācija to prasa. Droši vien pārāk satriekta, lai biedrotos ar citiem cilvēkiem, kuru sirdis nav salauztas.
Kuģis ir liels, bet kajītes atrodas ļoti tuvu cita citai. Izabellai un Arturam ir divas šauras guļvietas citkārtējā bocmaņa kajītē. Bocmanis šajā reizē guļ kopā ar komandu kuģa tumšajā galā. Naktīs kuģis čīkst. Dzirdams, kā ārpusē pūš vējš. Jūra šļakstās gar bortu. Taču Izabella vēl nekad mūžā nav gulējusi tik labi, okeāna viļņu ieaijāta.
Naktī, kad viņa guļ savā kojā, Izabella dzird, kā Arturs salonā sarunājas ar kapteini. Viņi nezina, ka Izabella var sadzirdēt, tāpēc ka abi nepārprotami runā par viņu. Izabellas ķermenis saspringst, izdzirdot savu vārdu.
– Mana sieva šovakar nekādi nespēj nomierināties, Vinterborn. Izabella ir ņēmusi un izdarījusi ko muļķīgu.
Arturs noklakšķina mēli. Atskan klunkšķi, ielejot dzērienu.
– Vai Megija tev pateica, ko viņa ir izdarījusi?
– Neatklāja. Tikai pateica, ka Izabella esot viņu iegrūdusi kaunā un ka viņa esot mežonīga kā savvaļas kaķe.
Izabellas sirds krūtīs pamirst. Megija ir nostājusies pret viņu. Viņa zina, kāpēc, bet tik un tā jūtas nodota. Kāpēc neviens nespēj būt laipns pret viņu? Tik laipns, cik viņai vajag? Vai viņas sejā vai izturēšanās veidā ir kas tāds, kas aicina cilvēkus būt nelaipniem?
– Jā gan. Izabella ir tāda, – Arturs norūc. – Agrāk viņa tāda nebija, Frānsis. Kad es viņu apprecēju, viņa bija daudz pakļāvīgāka. Bērna nāve…
– Man jārunā ar tevi tieša valoda, Vinterborn. Viņa nevar visu laiku izmantot to par attaisnojumu.
– Dažas sievietes tā arī neatgūstas pēc kā tāda.
– Tāpēc, ka viņas pašas to nevēlas. Viņas ir iemīlējušās pašas savās bēdās. Tu teici, ka Izabella sākumā bijusi pakļāvīgāka, taču es atceros, ka jau tolaik viņai bija sava griba. Kad bērns nomira, neviens viņai neaizliedza niknoties un nesakarīgi runāt. Visi viņu attaisnoja, tāpēc viņa ātri saprata, ka var darīt visu, ko vien vēlas, pat tad, ja tas sāpina citus.
Izabella nezina, par ko apvainoties vairāk: par pieņēmumu, ka viņa ir iemācījusies uzvesties slikti gluži kā neaudzināts suns, vai par to, ka abi vīrieši tik atklāti runā par viņas jūtām. Taču nē, visvairāk sāp tas, cik nevērīgi viņi izmet vārdu “bērns”. Viņam bija vārds, Daniels.
– Nezinu, ko vēl es varu darīt, Frānsis. Kādu dienu aizsūtīju viņu pastaigā kopā ar drauga sievu un aizvācu visus atgādinājumus par bērnu. Šūpuli, drēbes, mazo trusīti, ko bija noadījusi mana māte. Protams, viņa kļuva nikna. Man nācās visai cieši saķert viņu aiz abām rokām, lai neļautu izskrāpēt man acis.
Visai cieši. Viņš bija atstājis divus melnus zilumus, kas nebija izzuduši nedēļas garumā.
Un tad kapteinis pasaka to, no kā Izabella ir baidījusies. – Megija man teica, ka tā lentīte viņai ap roku esot nozīmīga.
– Tiešām?
Izabella varētu dzirdēt adatu nokrītam, pat guļot gultā.
– Mēs šodien par to runājām. Par Izabellu, par bērnu un to, kā viņa atsakās tikt tam pāri. Un Megija man atklāja, ka lentītē pie locītavas Izabella iešuvusi bērna aproci, kuru tu nevarēji atrast. Tādu sārtu, ko Izabella un viņas māsa esot uzmeistarojušas bērnībā.
Viņam izrunājot šos vārdus, Izabella ar pirkstiem pieskaras pazīstamajiem izciļņiem zem lentītes. Jā, viņš to visu bija aizmetis. Viņa bija atgriezusies pēc garas dienas Bātā kopā ar Evansas kundzi un atradusi tukšu bērnistabu. Bija palikusi tikai šī aproce atvilktnes dziļumā. Bērnībā viņām ar māsu Viktoriju patika gatavot rotaslietas. Viņu tēvs bija juvelieris, lai arī, protams, ne tik slavens kā Vinterborni. Viņam piederēja neliela darbnīca Portisakā, piekrastes pilsētiņā, kurā Izabella bija uzaugusi. Viņš bija gatavojis unikālas rotas saviem bagātajiem klientiem, starp kuriem bija Eiropas augstmaņi, un bija iemācījis meitām, kā savērt akmentiņus uz auklas bez lodēšanas. Izabellai un viņas māsai bija vienpadsmit un divpadsmit gadi, kad viņas bija pagatavojušas koraļļu rokassprādzi, kur katru posmu kopā saturēja sudraba stieples vijums, bet posmiņu bija tikai tik daudz, lai no tiem sanāktu mazītiņa rotaslieta. Viktorija to gadiem ilgi bija glabājusi savā dārglietu kastītē, jo viņas bija vienojušās, ka to dabūs tā, kurai pirmajai piedzims bērns. Tā tika atsūtīta uz Izabellas māju dienu pirms Daniela piedzimšanas īpašā sūtījumā no Ņujorkas, kur Viktorija tagad dzīvoja, precējusies, bet bez bērniem.
– Tev nāksies to viņai atņemt, Vinterborn. Iemet to jūrā. Viņai nemūžam nekļūs labāk, kamēr tas netiks izdarīts.
Izabellas sirds ir karsta no bailēm. Viņa zināja, ka kapteinis to ierosinās, viņa zina, ka Arturs tam piekritīs. Taču tas ir vienīgais, kas palicis no Daniela, vienīgais, kas ļauj viņai nesabrukt. Ja Izabella zaudēs šo koraļļu aproci, viņa zaudēs sevi. Tāpēc viņa to tūlīt pat noraisa no rokas un pabāž zem spilvena. Taču tur tā nav drošībā, katrā ziņā ne ilgstoši. Tā būs otrā vai trešā vietā, kur viņš meklēs, ja būs apņēmies to viņai atņemt.
Ir tikai viena vieta, kur aproce būs drošībā, ja vien Izabella uzdrošināsies to tur ielikt.
Piektā nodaļa
Vakariņas vienmēr tiek pasniegtas salonā, un tieši tur sākas šīsdienas plāns. Lai viss izdotos, Izabellai