– Kas notiek?
– Ģērbies. Frānsiss cenšas mūs aizvadīt drošos ūdeņos.
Viņš grib panākt, lai kuģis tiktu iznests krastā.
– Iznests…
– Ģērbies, sieviete! – viņš ieaurojas. – Atgriezīšos pēc tevis pēc divām minūtēm. – Tad Arturs ir pazudis, aizcērtot kajītes durvis. Izabella dzird viņa balsi ārā salonā, Megijas balsi. Viņa dzird, kā pārējie kāpj augšā pa kāpnēm, kamēr viņa vēl aizvien šņorē savu kleitu ar drebošām rokām.
Jūrai ir zobi. Izabella to allaž ir zinājusi: viņa nekad nav bijusi tik ļoti iemīlējusies jūras skaistumā, lai nesaskatītu tās nežēlību. Jūrai ir zobi, un tie ir iecirtušies kuģī. Arturam nevajadzēja ieslodzīt viņu uz apakšējā klāja. Viņa tos glāba ar savu rīta lūgšanu, izrādīdama savu cieņu, atgādinādama jūrai, ka viņa nekad nav uzskatījusi savu drošību par pašsaprotamu. Izabella ir kā sastingusi. Tas nevar notikt. Kuģis ir bijis jūrā gadu desmitiem ilgi: kāpēc lai tas notiktu tagad, kad uz klāja atrodas viņa? Tas ir tik netaisnīgi. Izabella pieliecas, lai sašņorētu kurpes. Kuģis salecas, uz mirkli sastingst gluži kā kārts galā un tad atkal iegāžas ūdenī. Viss Izabellai apkārt sakrīt zemē, viņa pati nokrīt zemē. Lūka virs salona aizcērtas. Izabella pieceļas un metas ārā no kajītes un augšā pa kāpnēm, pieskrien pie lūkas un konstatē, ka ceļš ir slēgts. Viņa dauza ar dūrēm pa koku. Ap kājām ir sadauzītu galda piederumu atliekas.
– Palīgā! – viņa kliedz. – Palīgā! Kaut kas neļauj atvērt lūku.
Bet kā lai viņu kāds sadzirdētu trakojošajā jūrā?
– Artur! – viņa kliedz. – Artur!
– Izabella! – Viņa balss cauri kokam izklausās apslāpēta. – Paņem zizli. Sija ir pārlūzusi un aizsprostojusi lūku. Mēs to tūlīt atbrīvosim. Sagatavojies un atnes zizli.
Izabella atgriežas kajītē un izvelk kasti no slēptuves. Viņa to nedroši paceļ. Atslēga atrodas Arturam kabatā, tāpēc Izabella nevar to atvērt un izņemt ārā dārgo balvu. Tomēr viņa to aizstiepj līdz kāpņu apakšai un gaida. Viņa pavēl sev nekrist panikā. Kuģis nonāks krastā. Viņi nostāsies uz cietzemes. Vējš un lietus uz cietzemes nebūs tik biedējošs. Kuģis atkal spēcīgi nosveras uz sāniem. Visi iluminatori aizvēja pusē piepeši izbirst, un ūdens ieplūst iekšā. Izabella iekliedzas. Lampu gaisma ir izdzisusi. Tumšs, auksts ūdens skalojas viņai gar kājām, raudams nost kurpes, un viņas sirds krūtīs sitas kā neprātīga.
– Palīgā! Palīgā! – Izabella kliedz. Skaņas viņai virs galvas ir biedējošas. Koku brīkšķēšana un virvju trinkšķēšana, nostiepjoties pāri trūkšanas punktam. Katru reizi, kuģim sasveroties, iekšā ieplūst vēl vairāk ūdens, taču viņi negrimst.
Vēl ne.
– Pastum durvis, Izabella! – Arturs sauc.
Izabella stumj, dzīslas viņas rokās saspringst. Otrā pusē koks berzējas pret koku, un tad lūkas durvis atsprāgst vaļā.
Tur viņu gaida Artura rokas.
– Zizli! – viņš saka. Izabella saprot, ka pirmo reizi viņu attiecību laikā viņi ir pievērsušies kopīgam mērķim: paglābt šo koka lādīti no tā, lai to aprītu jūra.
Viņa stiepj to augšā pa kāpnēm, atbalstīdama riekstkoka lādīti pret katru pakāpienu. Stumj to uz Artura pusi, kurš izvelk lādīti cauri lūkai un tad pasniedz sievai savu kreiso roku. Nu viņa atrodas uz klāja, un tur valda haoss. Mutuļojoša jūra, sapluinītas buras, vēja haotiski samezglotas virves, debesis, kas kliedz takelāžā.
– Kas notiek? – viņa jautā.
– Frānsiss vada mūs uz krastu. Taču viņam ir jārēķinās ar vēju.
Izabella palūkojas apkārt. Lietus piepilda acis. Apkārt ir tikai jūra.
– Es neredzu zemi.
– Tur. – Arturs norāda ar plašu žestu. – Kaut kur tur. – Viņš nostājas ar ieplestām kājām, sargādams riekstkoka lādīti no abām pusēm.
Tad atskan vīrieša kliedziens.
– Bangas! Bangas!
Izabella pagriež galvu un ierauga baltcepurotus viļņus, pirms biedējošā skaņa, ko izraisa kuģa uztriekšanās klintij, satricina viņas sirdi.
– Prom no kuģa! Prom no kuģa! – Tas ir kapteinis, kurš stāv pie stūres rata, sadriskātu buru un koka atlūzu ieskauts.
– Katrs glābjas, kā var!
Visi Izabellas jutekļi pievēršas ūdenim. Arturs jau stiepj lādīti uz glābšanas laivas pusi. Viņa klunkurē tam pakaļ haosa un trokšņa, sālsūdens un lietus vidū. Arturs ķimerējas ap virvēm, un viņa palīdz. Cilvēki kāpj glābšanas laivās pie labā borta. Izabella aplūko sejas, meklēdama Megiju vai Harova kungu, kad milzīgs vilnis piepeši sagāž kuģi par četrdesmit pieciem grādiem, un tas atkal atsitas pret rifu. Milzīgā putu mākulī koks sašķīst gabalos. Tur, kur agrāk bija cilvēki un kustība, tagad ir tikai jūra. Izabellas sirds kļuvusi par lielu viņas ķermenim.
– Ātrāk, Artur! – viņa sauc. Viņa lūkojas apkārt pēc kapteiņa, pēc Megijas, pēc kāda. Varbūt cilvēki vēl aizvien cenšas nocelt pēdējo glābšanas laivu no priekšgala.
Arturs ielaiž viņu laivu ūdenī, un brīnumainā kārtā viņi abi atrodas tajā un šūpojas seklajā ūdenī virs rifa. Arturs paņem vienu airi un Izabella otru, un viņi ieairējas dziļākos ūdeņos, un riekstkoka lādīte ir turpat starp viņiem. Viļņi grib nest viņus tuvāk kuģim, kas, kā Izabella tagad redz, ir pāršķēlies uz pusēm. Viņa iedomājas par savām rotaslietām, kas palikušas uz klāja, taču nespēj sajust nožēlu par šo zaudējumu. Ja viņa izdzīvos, tad varēs uzskatīt sevi par veiksminieci. Ja Daniela koraļļu aproce arī paliks vesela, viņa uzskatīs sevi par neprātīgi bagātu.
Tad Arturs pa pusei pieceļas, lai atspiestu savu airi pret klinti un atstumtos no tās. Vilnis ķer viņu mazo laiviņu, un viņš iegāžas ūdenī.
– Artur! – Izabella iekliedzas. Viņa airis rēgojas laukā no ūdens, tāpēc viņa to saķer. Arturs cieši turas pie otra gala, rīdams ūdeni un cīnīdamies.
– Velc, tu nekam nederīgā sieviete, velc taču! – viņš kliedz.
– Es velku!
Taču ūdens pārklāj viņa seju, un, lai kā Izabella velk, viņa nespēj piedabūt Arturu tuvāk. Piepeši spēku samērs mainās, un viņa saprot, ka nu jau Arturs velk viņu. Ja viņš noslīks, tad paņems sievu sev līdzi. Taču viņa vēl nav paguvusi to īsti apjaust un atlaist airi, kad tas apmetas otrādi. Tas ir kļuvis viegls. Arturs ir pazudis.
Izabella sajūt pati savu vieglumu, pati savu bezsvara stāvokli. Viņas nāve ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Straujš vilnis viņai zem kājām paceļ augšup glābšanas laiviņu un aiznes to tālāk no kuģa. Viņa laižas lejup līdz ar to, kliegdama aiz bailēm, nespēdama sadzirdēt pati savu balsi vētrā.
Taču nu viņa var saskatīt zemi, un viņa sāk airēt.
Par spīti trakajai straumei.
Par spīti klintīm.
Tāpēc ka lādītē atrodas pēdējās atmiņas par viņas dēlu.
Viņa airē. Cauri tumšajiem ūdeņiem. Cauri vētrai. Cauri kapājošajām ledainajām lietus adatām. Daniela dēļ.
Septītā nodaļa
Izabella