Taču Edams Boudens tā nerīkojas. Nē. Viņš tikai nolūkojas uz mums visiem pēc kārtas, sapurinādams savus viļņainos, tumšos matus un mādams ar galvu, it kā izdarītu kādus slepenus secinājumus par mums, pirms doties uz tukšo vietu aizmugurē. Viņš pat nesagaida, lai Holisas jaunkundze ierādītu viņam vietu. Es jūtos iespaidota. Iespaidota un mazliet iztrūcināta par šī zēna uzvedību.
Viņš pagriežas pret mani un Imodženu, atkrizdams savā krēslā, un paceļ augšup uzacis, pie reizes pasmaidīdams. Tas nav izsmējīgs smaids, bet gan gluži draudzīgs. Un tad es saprotu, ka man šis zēns patīk, lai kas viņš būtu.
Nolasījis lekciju par to, ka lietus laikā nedrīkst doties ārā no skolas, Folknera kungs aiziet, ļaujot durvīm aizcirsties, un mēs visi turpinām sēdēt klusi, gaidīdami, ko teiks Holisas jaunkundze – ja viņa vispār kaut ko teiks.
– Ē, piedošanu, Edam? Tu sēdēsi šeit. – Viņa norāda uz tukšu krēslu pirmajā rindā. Tā ir Nikolasa vieta, taču viņš nav rādījies skolā jau veselu mūžību, un neviens nezina, kur viņš ir.
Edama atbilde ir noteikta un pašapzinīga, atbilstoši viņa izskatam. – Nē, paldies, skolotāj. Man ir labi tepat. – Viņš atbalsta galvu rokās un nolūkojas uz viņu, izaicinādams skolotāju iebilst.
Kādu brīdi Holisas jaunkundze izskatās pārsteigta. Viņa nervozi uzlūko klasi, itin kā gaidīdama, ka viņu kāds atbalstīs, taču vairums skolēnu ir sākuši ķiķināt.
Un tad viņa mūs visus pārsteidz.
– Nāc šurp. Tūlīt pat. – Tas netiek gluži izkliegts, taču viņa runā skaļāk nekā jebkad agrāk.
Nopētījusi klasi, es redzu, ka vairums skolēnu ir palikuši sēžam vaļējām mutēm, nolūkodamies uz Holisas jaunkundzi. Es īsti nezinu, ar ko viņa runā, taču tad viņa pagriežas pret jauno skolnieku, kurš sarauc pieri un parausta plecus, taču pat nemēģina izkustēties no vietas. Holisas jaunkundze neatstājas. – Es neteicu, ka tu drīksti sēdēt tur. Tev vajadzēja pagaidīt, lai es tev ierādītu vietu. – Tas ir kas nedzirdēts. Viņa kādu izaicina. Visu šo gadu laikā, kamēr Holisas jaunkundze ir mana klases audzinātāja, viņa nekad nav tā runājusi ne ar vienu. Laikam viņai ir kritiskās dienas.
Visu skatieni pievēršas Edamam Boudenam. – Es gribētu palikt tepat, skolotāj, – viņš nosaka, it kā tās būtu viņa tiesības. Viņš runā pieklājīgi, taču smīns, kas slēpjas aiz vārdiem, nodod viņa patiesos nodomus. Parasti man nepatīk izaicinoša izturēšanās, taču Edama uzvedība ir citāda. Viņš ir pārāk pašapzinīgs, lai būtu kārtējais idiots, kurš aiz sliktas uzvedības slēpj zināšanu trūkumu. Es atkal jūtos iespaidota.
– Ārā! – Holisas jaunkundze iekliedzas. – Tūlīt pat! Ārā!
Kādu brīdi Edams izskatās pārsteigts, taču ātri atgūstas un izsteidzas ārā, garāmejot neparaudzīdamies ne uz vienu, tieši tāpat kā pirms brīža. Tomēr, lai cik pārsteigts viņš justos, tas nav nekas salīdzinājumā ar izbrīnu, ko es – un jūtos droša, ka arī visa pārējā klase jūt, redzot Holisas jaunkundzi tādu. Tikpat labi viņa būtu varējusi pārvērsties par pūķi un sākt spļaut uguni, jo tieši tā mēs viņu uzlūkojam līdz brīdim, kad viņa iziet, lai tiktu galā ar Edamu Boudenu. Pat tad, kad viņa ir devusies ārā gaitenī, aizverot aiz sevis durvis, neviens neuzdrošinās ierunāties skaļāk par čukstu.
Visu rītu es vairs neredzu jauno skolnieku, bet pusdienlaikā mēs ar Imodženu un Koriju nerunājam ne par ko citu kā vien par viņu. Mēs sēžam uz vizuālās mākslas ēkas kāpnītēm un drebināmies, tāpēc ka nevēlamies iet uz ēdnīcu vai uzvilkt jakas. Pusdienlaiks ir vienīgais brīdis, kad varam tās nevalkāt, tāpēc mēs nevaram laist garām izdevību nomest savas važas neatkarīgi no laika apstākļiem.
– Viņš šorīt bija kopā ar mani vēstures stundā, – Korijs mums stāsta. – Taču Holisas jaunkundze neizturējās pret viņu ērmoti, tā ka laikam viņi būs to nokārtojuši.
– Viņa nedrīkst izturēties ērmoti pret kādu no mums, viņa ir skolotāja, – es saku, iekozdamās siermaizē. – Bet tev būtu vajadzējis to redzēt, kā šī viņu pazemoja visas klases priekšā. Pirmajā skolas dienā! – Tagad, kad esmu to apdomājusi, jūtos droša, ka noticis tieši tas. Pazemošana. Ne vairāk un ne mazāk. Es būtu jutusies satriekta viņa vietā, taču Edams Boudens tika galā spīdoši.
Imodžena piebiksta Korijam. – Tad tu sēdēji viņam blakus? Kāds viņš ir? – Priecājos, ka viņa ir tā, kas uzdod jautājumus. Ja man nāktos jautāt pašai, viņi abi zinātu, kā es jūtos. Vai domāju, ka jūtos.
– Viņš ir sakarīgs. Man viņš patīk. Domāju, ka gudrs. Kāpēc tu prasi? – Korijs uzmet Imodženai skatienu, kuru es spēju izskaidrot tikai kā savu īpašumtiesību pieteikšanu vai arī ko mazāk dramatisku, taču tikpat nozīmīgu.
– Nezinu, viņš vienkārši likās spics. Bet ne jau tādā ziņā. – Imodžena saķer Koriju aiz rokas un nelaiž vaļā, ēzdama čipsus.
Vēroju viņus abus, nespēdama noticēt, ka viņu starpā viss ir ticis tik tālu vienas nedēļas nogales laikā. Taču es nejūtu skaudību, katrā ziņā ne lielu, jo Imodžena un Korijs ir mani tuvākie draugi. Turklāt pie apvāršņa ir parādījusies cerība Edama Boudena veidolā. Es atkārtoju viņa vārdu domās, un tas izklausās labi, it kā tas man kaut kādā ziņā piederētos. Un viņš man uzsmaidīja, vai ne? Vai arī es to tikai iztēlojos? Nu es vairs nevaru justies droša, taču pēc apdomāšanās mēģinu sev iestāstīt, ka viņš noteikti to ir izdarījis.
Nožēloju, ka mēs ar Imodženu šobrīd neesam divatā, lai es varētu padalīties savās domās ar viņu. Es nekādā gadījumā nevaru neko teikt Korija klātbūtnē; visu citu jā, bet neko tādu, kas skar zēnus. It īpaši tādus, kas sēdējuši viņam blakus vēstures stundā. Tomēr nospriežu, ka piezvanīšu Imodženai vēlāk. Tas ir pārāk svarīgi, lai neparunātu par to pie pirmās izdevības.
Mūsu trijotne ir tā iegrimusi sarunā, ka brīdī, kad es ielūkojos pulkstenī, ir atlikušas tikai četras minūtes līdz zvanam. Man nākamā stunda ir angļu literatūra, un es nekādā gadījumā nedrīkstu nokavēt, tāpēc, pielēkusi kājās, uzsaucu kaut ko par to, ka mēs satiksimies vēlāk, un metos projām, domās jau dzirdēdama zvana skaņas. Šodien mums paredzēts pabeigt “Par pelēm un cilvēkiem”. Pagaidām tā ir mana iemīļotākā grāmata, taču man ir aizdomas, ka Džordžam un Lenijam tas nebeigsies labi. Iedomājos, cik tas ir apbrīnojami, ka viens rakstnieks var kontrolēt savu varoņu likteni tā, it kā viņš būtu Dievs. Varbūt es arī kādu dienu sarakstīšu romānu un izbaudīšu dzīves pavērsienu šķetināšanu savā prātā.
Būdama pārņemta ar šo domu, es ar sparu uzskrienu virsū kādam pie angļu literatūras ēkas. Apstulbusi es strauji paceļu galvu, lai atvainotos cilvēkam, kuram esmu uztriekusies. Taču, kad ieraugu, kurš tas ir, vārdi sastingst man uz lūpām.
Edams Boudens.
Mans kakls deg kā ugunīs, kamēr es cenšos izmocīt atvainošanos, taču tad jau ir par vēlu, tāpēc ka viņš to pasaka manā vietā. Vai tā bija viņa vaina? Esmu droša, ka es biju tā, kas uzskrēja viņam virsū, taču nu viņš gari un plaši atvainojas un apvaicājas, vai man nekas nekaiš.
– Viss kārtībā, – es izmoku. – Paldies. Piedod. – Viņš uzplikšķina