– Jā? – viņa atvaicāja, pagriezusi galvu.
Vīrietis bija atguvis pašpārliecību. Viņš izgāza krūtis, lai dzēstu atmiņas par pirmītējo izplūšanu asarās, un aizbāza īkšķus aiz bikšu siksnas; vieglais smaids, kas ievijās labajā lūpu kaktiņā, atjaunoja pārākuma apziņu, ko viņš bija vēlējies izrādīt.
– Vai jūs vienreiz man pateiksiet, vai dzīvojat viena vai kopā ar kādu?
Zoē atplēsa cepumu Petit Ecolier paciņu, un viņai tūlīt iešāvās prātā, ka tā nav laba doma. Ja Gaetāns Ziemassvētku brīvdienās brauks uz Parīzi, viņai jābūt slaidai un bez pumpām. Cepumi Petit Ecolier katrā ziņā bija vislabākais līdzeklis, kā kļūt resnai un pumpainai. Kas gan padara īstus Petit Ecolier cepumus tik neatkārtojamus? Vēstīja reklāmas sauklis uz paciņas. Tas ir pilns ar kalorijām un nenāk par labu ādai! Zoē atbildēja, pūlēdamās noturēties pretī kārdinājumam.
Pulkstenis rādīja piecpadsmit pāri pieciem pēcpusdienā. Viņai bija norunāta tikšanās ar Gaetānu MSN vietnē.
Viņš jau ceturtdaļstundu kavējās, un viņa sāka uztraukties. Viņš bija sastapis citu meiteni, viņš bija aizmirsis, viņus šķīra pārāk liels attālums, viņš neatradās līdzās, viņš bija tik izskatīgs, viņa bija neglīta…
Piecos divdesmit piecās viņa iekodās Petit Ecolier cepumā. Šo cepumu nelaime bija tā, ka nekad nepietika tikai ar vienu. Vienmēr vajadzēja vēl. Pat neatvēlot laiku, lai tos izgaršotu. Uz lūpām nepalika pat patīkama šokolādes garša. Un uzreiz vajadzēja ķerties pie nākamās paciņas.
Cepumi jau gandrīz bija kāri apēsti, kad parādījās ziņa no Gaetāna.
“Vai tu tur esi?”
Viņa uzdrukāja “Jā, kā tev iet?” un viņš atbildēja “Normāli!”
“Gribi, es pastāstīšu kaut ko traku?”
Viņš atbildēja “Ja vēlies…”, papildināja to ar viltīgu smaidiņu, un viņa sāka sparīgi rakstīt. Viņa pastāstīja par savu melno kladi, ko māte bija atradusi atkritumu tvertnē, un skaļi uzgavilēja priekā par to, ka Gaetāns smaidīja un priecājās kopā ar viņu.
“Zini, tas ir idiotiski, taču man tajā kladē ir viss… Pat tā reize, kad viesistabas kamīnā satecēja zefīrs… Vai atceries?”
“Tev ir paveicies, ka tev ir māte, kura ar tevi nodarbojas. Skatoties uz manējo, gribas raudāt. Viņa uzmeklēja vecu lietu tirgotāju, lai pārdotu mūsu mēbeles, apgalvodama, ka vairs nespēj uz tām raudzīties, ka tās viņai atgādina par agrāko dzīvi, taču es zinu, ka viņa to dara, jo viņai vairs nav naudas. Viņa nav samaksājusi ne par elektrību, ne par telefonu, ne par jauno televizoru, ne arī par ko citu. Savu kredītkarti viņa liek lietā pat neapdomādamās, pat neparēķinādama… Kad tiek atsūtīts kāds rēķins, viņa to iemet atvilktnē. Kad atvilktne ir pilna, viņa visu izmet ārā… un sāk no jauna!”
“To taču var nokārtot, tavi vecvecāki var palīdzēt…”
“Viņi ir pārskaitušies. Viņa nebeidz darīt muļķības… Zini, dažreiz es sāku nožēlot, ka te nav mana tēva…”
“Nevajag jau uzreiz tā… Tu visu laiku dusmojies uz viņu…”
“Jā, bet tagad es visu laiku dusmojos uz māti… Zini, šobrīd viņa runā pa telefonu ar Plikpauri… Un viņa skaļi smejas! Viņas smiekli izklausās tik māksloti. Viņa izsaka visādus seksuāla rakstura mājienus, tas ir kaitinoši, tik kaitinoši! Un pēc tam viņa tēlo mazu, sabozušos meitenīti.”
“Plikpauris no interneta? Vai viņi vēl aizvien satiekas?”
“Viņa apgalvo, ka viņš esot kolosāls, un ka viņi precēšoties. Es baidos no visļaunākā. Kad sāc ticēt, ka nelaimes ir galā, tās atkal atgriežas, un kā man tas krīt uz nerviem, Zoē… Es gribētu, lai man ir īsta ģimene. Agrāk mums bija īsta ģimene, bet tagad…”
“Ko tu darīsi Ziemassvētkos?”
“Mamma kaut kur dosies kopā ar Plikpauri. Viņa grib mūs atstāt mājās vienus. Viņa apgalvo, ka gribot sākt jaunu dzīvi, un izklausās, ka mūs savā jaunajā dzīvē viņa redzēt negrib. Viņa mūs atstumj, viņai nav tiesību tā darīt! Es pajautāju, vai varu braukt viņai līdzi, bet viņa teica: nē, es jūs negribu. Es vēlos sākt visu no jauna. Un sākt visu no jauna – tas nozīmē iztikt bez mums…”
“Viņa tā saka, jo ir nelaimīga. Tu zini, viņai ir tiesības izklaidēties arī tad, ja… Viņa visu mūžu ir dzīvojusi kā klosterī, viņa ir apjukusi…” “…un tad vēl mana istaba, tā ir pavisam maza, un Domitila ir kļuvusi neizturama. Viņa ielaižas šaubīgās darīšanās ar kaut kādiem aizdomīgiem puišiem, tas labi nebeigsies. Naktī viņa izlien uz jumta, smēķē un stundām ilgi runā pa telefonu ar savu draudzeni Odriju. Viņas abas ir pilnas ar skanošo. Nesaprotu, kur viņas ņem tik daudz naudas…”
“Atbrauc pavadīt Ziemassvētkus kopā ar mums. Varu derēt, ka mamma būs ar mieru… turklāt, ja tavas mātes nebūs mājās…”
“Ziemassvētku vakarā mums jāiet pie vecvecākiem, viņa dosies prom pēc tam…”
“Labi, tātad pēc tam tu būsi brīvs… Ja gribi, mamma var piezvanīt taviem vecvecākiem…”
“Labāk ne… Jo tad mātei vajadzēs pateikt, ka viņa brauc prom un mūs pamet. Viņa ir paziņojusi, ka vedīs mūs slēpot un viņai tāpēc iedos naudu. Bet viņi jau nav nekādi muļķi, viņi visu sapratīs. Bet viņu tas nemaz neuztrauc!”
“Un pārējie? Ko viņi saka?”
“Šarls-Anrī ir mēms kā zivs. Visi jau sāk baidīties, vai tikai viņš tiešām nav mēms! Domitila sev uz krustiem ir uztetovējusi Odrijas vārdu! Vai vari iedomāties? Ja mani vecvecāki to ieraudzīs, ar viņu būs cauri! Viņa plika lepni klīst pa māju kā noplūkta vista, kā īsta nožēlojama vista, zoss bez knābja, pretīgs Parīzes balodis…”
“Olalā! Tu gan esi dusmīgs! Brauc pie manis, tad tev par to nebūs jādomā.”
“Jāpaskatās, kā lai to dabū gatavu… Tas viss mani padarīs traku, galīgi traku! Redzēs, ar ko tas beigsies! Tomēr šaubos, vai tas var beigties labi…”
“Tā nesaki… Un kā skolā?”
“Šā un tā. Skola ir vienīgā vieta, kur man ir miers. Ja neņem vērā Domitilu, kurai visu laiku aizrāda. Skolotāji liek viņai trūkties, jo viņa neko neņem galvā…”
“Vai cilvēki zina? Par jums?”
“Nedomāju vis. Jebkurā gadījumā man neviens neko nav teicis.
Labi vien ir… ar to pilnīgi pietiek!”
“Mēģini atbraukt Ziemassvētkos. Es palūgšu mammai, bet tu visu nokārto…”
“Labi. Man tagad jābeidz, jo māte ir nolikusi klausuli, un viņa man pār plecu sāks lasīt, ko es rakstu! Čau!”
Neviena maiga vārda. Neviena mīļa vārda. Neviena vārda, kas viņas sirdī liktu uzplaukt ziediem. Viņš patiešām bija dusmīgs, ja jau vairs nekad neteica viņai nevienu mīļu vārdu kā senāk. Viņi vairs ne reizi nebija fantazējuši par ceļojumiem. Viņi vairs nerunāja par braucienu uz Veronu, kur varētu skūpstīties zem Kapuleti balkona. Abi sēdēja katrs savā stūrī. Viņš ar savām skumjām, māti, māsu, Plikpauri, bet viņa – ar lielu vēlēšanos, kaut Gaetāns ar viņu parunātu. Kaut nosauktu viņu par skaistu, par seksīgu, un tā tālāk.
Viņam patiešām vajadzēja beigt piebāzt galvu ar visām šīm drāmām.
Radās iespaids, ka viņš ir atbildīgs par savu māti,