– Tas nu gan nav prātīgi darīts, – Hortenze secina. – Kāpēc gan vīrietim, kurš tik izdevīgi iekārtojies, vajadzētu uzvesties tik muļķīgi?
– Tāpēc, ka viņš bija aizmirsis, no kurienes ir nācis. Viņš bija sācis uzskatīt, ka drīkst darīt visu, kas vien viņam ienāk prātā. Viņš pat bija sācis domāt, ka visa nauda pieder viņam. Ka viņš ir visvarens.
– Un Ivana? Vai viņa raudāja?
– Viņa sāka pamatīgi tērēt naudu. Kopā ar māsu aizbrauca uz Losandželosu. Izpirka tukšus visus Rodeodraivas veikalus. Viņas visur pavadīja šoferis sārtā rolsroisā.
– Izbeidz, Mimi! Man tūlīt kļūs nelabi!
– Un, kad viņas atkal atgriezās no Losandželosas, tētis savai pazemotajai meitiņai uzdāvināja divstāvu dzīvokli Piektajā avēnijā. Par desmit miljoniem dolāru, un vēl miljonu nācās iztērēt, lai tur ierīkotu baseinu. Viņai ļoti patīk peldēties.
– Paklausies… ja jau viņām ir tik daudz naudas, varbūt viņas varētu to ieguldīt manā pirmajā kolekcijā?
– Tu gribi, lai es jūs iepazīstinu?
Mimi paklaudzina pa bezkrāsainas nagu lakas pudelīti.
– Franču manikīru?
Hortenze pamāj un atkal atgriežas pie savas idejas.
– Vajag, lai tas izskatās dabiski. Viņas noteikti necieš visādus parazītus.
– Es varu sagatavot augsni, ieminēties viņām par tevi.
– Tu to varētu izdarīt?
– Tas būtu jautri. Pārmaiņa pēc visām tām idiotēm, ar kurām man jānoņemas visas dienas garumā! Tev vismaz dzīvē ir kāda iecere, tu daudz strādā. Elena par tevi stāsta tikai labu.
– Jā, starp citu, viņai vajag tās zālītes, kas palīdz iemigt…
– Atkal! Pasaki viņai, lai nelieto tik daudz, citādi aizmigs un vairs nekad nepamodīsies! Tās zālītes nedrīkst lietot tik cītīgi. Esmu jau brīdinājusi, taču viņa nekad neklausās.
– Tev šķiet, ka viņai padomā ir kaut kas nelāgs? – Hortenze jautā.
– Viņa tās zālītes man lūdz pārāk bieži. Zini, – Mimi iesmejas, – kādu dienu es apkalpoju klienti, kura Elenu bija pazinusi Parīzē. Viņa apgalvoja, ka Elena ir bijusi īsta skaistule, ļoti bagāta, ļoti ietekmīga, taču tad atgadījies kāds briesmīgs skandāls, un viņa meklējusi patvērumu šeit. Kliente man negribēja stāstīt, kas īsti noticis.
– Man vienmēr ir gribējies uzzināt… No kurienes viņa ir ņēmusi tādu naudu?
– Es neko nezinu. Varbūt viņai to iedevis skaistais princis. Vai arī kāds vecs preteklis.
– Viņa noteikti ir daudz ceļojusi. Viņa runā vismaz sešās valodās.
– Vai arī viņa tās ir iemācījusies no saviem daudzajiem mīļākajiem… Runā, ka tas esot vislabākais veids, kā iemācīties jebkuru valodu!
Mimi atkal iespurdzas.
– Mimi! – nošņāc pie kases sēdošā salona īpašniece.
Šajā vārdā skaidri izskan aizliegums sarunāties ar klientēm, izturēties pārāk familiāri, izjaukt darba ritmu. Mimi noliec galvu, uzklāj pēdējo nostiprinošā līdzekļa kārtu, pieceļas un caur zobiem nomurmina:
– Aiziešu uz ģērbtuves skapīti pēc tām zālītēm. Un vēl es tev iedošu vienu trauciņu kola. Viņa to dievina. Ieliec to viņas vannas istabas skapītī. Tur viņa to parasti glabā.
Hortenze nopēta savus nagus. Tie ir kļuvuši spīdīgi kā spoguļi. Spogulīt, spogulīt, kad es tikšu pie savas idejas? Man ir daudz skiču, man ir modeles, man prātā ir viss, kas vajadzīgs. Pietrūkst tikai… kā man īsti pietrūkst? Nemaz nezinu.
Un tas mani padara traku.
Jau simtiem reižu viņa ir gandrīz palūgusi palīdzību Elenai. Ja Elena par viņu ieminēsies Karlam vai Annai, viņas priekšā bungu rīboņas pavadībā atvērsies visas durvis. Chanel, Vogue, pirmais solis pretī slavai.
Jau simtiem reižu viņa ir aprāvusies. Viņa drīzāk ir gatava nokost sev mēli nekā lūgt kaut vai visniecīgāko pakalpojumu! Es gribu, lai viņa pati man to piedāvā, lai viņa pasniedz man savu piezīmju grāmatiņu un paziņo: pasaki, ar ko tu gribi satikties, un es jūs iepazīstināšu.
Dižena sieviete nekad nevienam neko nelūdz un visu paveic viena pati. Es esmu dižena sieviete.
Hortenze ir izpētījusi avīžu izgriezumus, kuri ir salikti kurpju kastēs Elenas skapju dzīlēs. Tur ir veci raksti no izdevumiem Elle, Jours de France, Paris-Match, France-Soir, sadzeltējušas fotogrāfijas, virsraksti, kuri vēsta par jaunās, uzvaras prieka pilnās Elenas Karkovas spožumu. Viņa ir redzama līdzās Morisam Ševaljē, Djūkam Elingtonam, Koulam Porteram, Gregorijam Pekam, Kērkam Duglasam, Žanam Gabēnam. Vai arī roku rokā ar Marlēnu Dītrihu, Edīti Piafu, Koko Šaneli, princesi Margarētu un Elizabeti neilgu brīdi pirms tam, kad viņa ir kļuvusi par karalieni.
“Elena Karkova, pasaku varone.” “Divdesmit gadu vecumā viņa iepazinās ar grāfu Karkovu un kļuva par Parīzes karalieni.” Vai arī: “Viņā ir iemīlējušies visi vīrieši. Slaida un lokana kā liāna, ar kaklu kā putnam, viņa ir īsts skaistuma, kārdinājuma, Parīzes elegances iemiesojums. Viņai par godu tiek radīti tērpi, viņas vārdā tiek nosaukti ziedi, smaržas, dīķi, sacīkšu zirgi, nami. Viņas skaistumam nekas netiek žēlots.” Fotogrāfijas ir nodzeltējušas, taču vārdi skan vēl arī mūsdienās.
Elena nekad nav stāstījusi par grāfu.
Elena Parīzē ir pavadījusi daudzas prieka un aizrautības pilnas stundas. Viesības, balles tērpi, neprātības, bīstams reibums, neatļauti ceļojumi.
Ņujorkā Elena dzīvo viena pati. Ne bērnu, ne vīra. Viņas dzīve Hortenzei vairs nav nekāds noslēpums, taču nu rodas vēlēšanās uzzināt kaut ko vairāk.
Vai tas vīrietis, kurš stāv līdzās Šanelei, ir Koko vai Elenas mīļākais? Un tas otrs, ar drūmo skatienu, vai viņš ir noskumis vai kaļ atriebības plānus? Kāpēc Elena Karkova ir bijusi spiesta meklēt patvērumu Ņujorkā?
Kādā jaukā dienā viņa bija pametusi Parīzi.
Vienā no pēdējiem avīžu izgriezumiem ir dažas rindiņas par viņas ierašanos Ņujorkā ar luksusa pasažieru kuģi…
Un vēl šis precizējums: “Grāfiene Karkova, dzimusi 1921. gadā…”
Tūkstoš deviņi simti divdesmit pirmajā gadā! Tātad viņai ir deviņdesmit divi gadi!
Hortenze pēkšņi iedomājas par Anrieti, savu vecmāmiņu, kura gan ir daudz jaunāka par Elenu, toties dvēselē ir tik veca.
Viena no viņām ir mīlējusi un tikusi mīlēta, un viņa vēl aizvien ir dzīvīga, zinātkāres pilna, dāsna. Otra ir skopojusies ar jūtām, emocijām un to izvirdumiem, un ir kļuvusi par izkaltušu, nepieklājīgu veču. Zoē sūta Hortenzei vēstules ar jaunumiem. Ļaunā ragana ir mainījusi dzīvesvietu. Pēc tam, kad brašais Marsels Grobzs viņu ir izdzinis no dzīvokļa, viņa ir apmetusies durvju sardzes namiņā un iedzinusi bailes visiem daudzstāvu nama iedzīvotājiem. Viņa “nejauši” atplēš vēstules, lai uzzinātu sīkus noslēpumus, izlasītu slepus sūtītus rēķinus un šantažētu to saņēmējus. Vai arī pieķer kādu jaunieti, kurš noslēpj narkotiku paciņu, un piedraud, ka visu atklās. Līdz ar to pusaudzis nonāk viņas nagos. Viņš ir spiests iznest atkritumus, slaucīt kāpnes,