Kalipso aizsteidzas pa priekšu, pasitusi vijoli padusē. Viņš mazliet atpaliek, turas pa gabalu un seko viņas stāvam. Viņa ir ģērbusies īsā, apdilušā džinsa jakā, oranžā krekliņā un mēļos, lielām zaļām puķēm izraibinātos svārkos, kuri sniedzas līdz pat potītēm. Viņai kājās ir zeltītas sandales. Hortenzei tas nepatiktu. Viņa šo Kalipso tēlu piesistu lielā krustā. Nē! Nē! Nē!
Kalipso apstājas pie Bruņurupuču dīķa, uzkāpj uz plakana akmens, piezvana kādam, pārmij dažus vārdus, aizvāc nezāles un oļus, lai atbrīvotu vietu, kur nolikt mobilo telefonu. Tad noauj sandales, izņem vijoli no futrāļa, izslejas un sāk spēlēt Baha partitu vijolei. Partitu Nr. 3. Tad apraujas, paņem telefonu, kaut ko pasaka spāniski un atkal spēlē.
Beigu beigās viņa sāk skaļi smieties un sasit plaukstas. Tad ieliek vijoli futrālī, uzauj sandales un dodas prom.
Gerijs pasauc viesmīli, lai palūgtu rēķinu. Atgāžas krēslā, paskatās uz Kalipso un uzsmaida viņai ar acīm.
Kalipso gribas viņu noskūpstīt. Viņa neprot skūpstīties. Viņa nekad nav pieskārusies neviena puiša lūpām. Kādu dienu viņa ir pamēģinājusi skūpstīties ar dzeltenu ābolu un satrūkusies, ieraudzīdama uz augļa mizas savu zobu nospiedumus. Nevajag taču kost, viņa ir nodomājusi. Tikai maigi piekļaut lūpas un…
– Vai tu vēl atceries savu pirmo konkursu? – viņa jautā, lai Gerijs nepamanītu, cik strauji pukst viņas sirds.
– Un kā vēl! Es spēlēju, cik liriski un viegli vien spēju, es burtiski dejoju līdzi, un beigās visi klausītāji man skaļi aplaudēja. Mani izsauca uz skatuves piecas reizes, es nodomāju, ka varbūt viņi grib, lai es nospēlēju uz bis, apsēdos, lai turpinātu spēlēt, publika un žūrija sāka smieties, atsteidzās kāds asistents un pateica, ka konkursa laikā tā rīkoties ir stingri aizliegts!
Viņš pagriežas atpakaļ, pavirši paķer rēķinu. Izņem no kabatas saņurcītas naudas zīmes.
– Kā tev tas izdodas, Kalipso? Kāds ir tavs noslēpums? Es nekad nevienam neesmu par sevi stāstījis!
Hortenzes zīmulis ir nokritis uz skiču lapas. Viņa ir pabeigusi savu kolekciju. Savu pirmo kolekciju. Zem katra modeļa viņa ar lieliem, taisniem burtiem uzraksta HORTENZE KORTESA. Uzšvīkā datumu. Ļauj galvai noslīgt uz papīra.
Baltās sveces ir izdegušas, no tām ir palikušas tikai vaska peļķītes.
Viņa cīnās ar miegu, taču acis pašas veras ciet.
Ravioli katliņā ir piedeguši, siers sakaltis cietā pikucī. Vīna pudele ir gandrīz tukša.
Pulksteņa rādītājs aizslīd pie trijiem.
Naktī atbalsojas pirmais sitiens. Kā āmurs pa laktu. Tam seko vēl viens sitiens, tad vēl. Viņa pasmaida: trakais Kastors ir jau ceļā. Tā viņa ir iesaukusi troksni, kas nāk no radiatoriem. Naktī tie sāk drebēt, šņāc tvaiks, vecās caurules vibrē, skan aizžņaugtas ūdens žagas, ūdensvada caurulēs atbalsojas būkšķi, un viņa iztēlojas trako Kastoru, kurš katru nakti ceļo pa radiatoriem, lai veiktu savu naksnīgo misiju: tīrītu, berztu, klaudzinātu, atbrīvotu no aizsprostojumiem, atjaunotu cirkulāciju, uzsildītu. Agrā rītā, kad visi jau ir prom, trakais Kastors liekas gulēt. Līdz nākamajai naktij.
Viņa ielej sev pēdējo vīna glāzi. Paceļ to, lai uzsauktu tostu par savu pirmo kolekciju. Viņai reibst galva, viņa noteikti ir izdzērusi pārāk daudz. Vairs nav iespējams sakarīgi domāt.
Lai dzīvo Hortenze Kortesa! Viņa paziņo, paceldama glāzi pret savas galda lampas gaismu. Sev priekšā vertikāli sadalītajā loga rūtī viņa ierauga vientuļu meiteni, kura kaut ko dzer. Meitene izskatās sagurusi, toties uzvaras prieka pilna. Vajadzētu iemūžināt fotogrāfijā šo mirkli, kad viņa jau otro reizi pēc kārtas ir kļuvusi par slaveno Hortenzi Kortesu, īstenojusi savu neprātīgāko vēlmi un to iemiesojusi nevainojamās neatkārtojamu tērpu skicēs.
Cik savādi, viņa nodomā. Kur gan palicis Gerijs?
Varbūt man vajadzēja piezvanīt Hortenzei, Gerijs nodomā, soļodams atpakaļ no Harry’s Burritos. Pirmīt viņš ir uzsvilpis taksometram, iesēdinājis Kalipso aizmugures sēdeklī, iedevis šoferim divdesmit dolāru naudas zīmi un pavēlējis: nogādājiet jaunkundzi mājās! Es uz jums paļaujos. To viņam ir iemācījusi māte jau tolaik, kad viņš vēl bija pavisam mazs: “Kad tu izaugsi un satiksi kādu, kurš būs par tevi trūcīgāks, vārgāks un trauslāks, nekad neaizmirsti, ka tev ir ļoti paveicies, tu esi daudz saņēmis un tāpēc tu vari dot citiem. Tu nekad nedrīksti kļūt savtīgs, pārākuma apziņas pilns, iedomīgs; domā par citiem, iztēlojies sevi viņu vietā un pavaicā sev, ko tu vari paveikt viņu labā.” Kāpēc pašā nakts vidū viņš pēkšņi ir atcerējies savu māti? Un cik ilgi viņi jau nav sazvanījušies? Parasti viņi taču nemēdz tā darīt. Nepaiet neviena diena, kad māte neatsūtītu viņam kādu īsu vēstulīti vai fotogrāfiju, neuzrakstītu jocīgu atgadījumu vai neizteiktu sašutumu par kaut ko. Rīt viņš pats piezvanīs mātei. Pateiks: hello, mum. Viņai ļoti patīk, ja Gerijs viņu sauc par mum.
Kalipso aiz automašīnas loga bija sparīgi mājusi. Tas noteikti nozīmēja: nē, nē, tu nekādā gadījumā nedrīksti maksāt šoferim manā vietā! Viņš bija noplātījis rokas: ir jau par vēlu, tas nu ir padarīts! Un taksometrs bija aizbraucis. Kad Kalipso stāvs, kam līdzās kā pavadonis slējās Gvarnēri vijoles futrālis, vairs nebija saskatāms, Gerijs bija nopūties. Kalipso, Gvarnēri, Bēthovens – cik daudz emociju! Viņš vairs nespēj skaidri padomāt. Viņam viegli reibst galva.
Viņš atsāk soļot uz mājām.
Pirms tikšanās ar Hortenzi viņam ir nepieciešams pabūt vienam.
Vienam, lai parakņātos dziļi savās domās un pavaicātu sev, kāpēc kopš Bēthovena sonātes mēģinājumu uzsākšanas viņš jūtas tik laimīgs. Un uzdotu sev dīvainu jautājumu: no kurienes rodas tā dīvainā laime, ko izstaro mūsu spēlētās notis? Viegla, gaisīga laime, kura ik dienu uzbango un atkal noplok. Netverama sajūta, kas pārņem visu ķermeni, liekot uzkūsāt visām maņām, prieks, kas mudina dzīvot, spēlēt, elpot, viegla un maiga pacilātība. Ik dienu viņš sev atklāj jaunu gaviļu pakāpi, ik dienu viņš tiek apžilbināts, ik dienu viņš kļūst aizvien ievainojamāks, jo nekādi nespēj atskārst sava nemiera iemeslu.
Viņi uzcītīgi spēlē, uzcītīgi izstrādā katru akordu, uzcītīgi pieskaņojas viens otram, viens otru atbalsta, apskaujas, virpuļo, uzcītīgi saspēlējas, atklājot šajā nodarbē aizvien lielāku laimi, vēl nepiedzīvotu dziļumu, jaunu rezonansi. Viņš piedzīvo izaugsmi, pārspēj pats sevi, ļauj iznākt gaismā jaunam, līdz šim apslēptam Gerijam, kurš dzimst no viņa pirkstu pieskārieniem. Kaimiņam no apakšstāva. Gerijam, kurš ir vienlaikus gan mierīgāks, gan nežēlīgāks un pārliecinātāks par viņu pašu, svešiniekam, kurš vēlas vienīgi izlauzties no viņa ķermeņa… Vai viņš drīkst neļaut šim otrajam ieņemt viņa vietu? Vai drīkst?
Jo pēkšņi viņa dzīvē ir parādījies kaut kas dārgs. Spēlēt Bēthovena sonāti kopā ar Kalipso Munjezu, apgūt jaunu veidu, kā likt ieskanēties notīm, nodoties vienīgi Bēthovenam. Vai tu dzirdi? Vai tu spēj saklausīt pretrunu starp la un la diēzu, viens jautā. Izklausās pēc Mocarta, otrs atbild.
Kad pēdējais akords ir izskanējis, viņa paliek nekustīgi sēžam savā krēslā uz pašas malas, it kā grasītos nokrist; viņa ir aizvērusi acis un klausās izgaistošajās skaņās, lai atkal atgrieztos no debesīm uz zemes; tad viņa pagriežas pret Geriju un pasmaida nopietni un domīgi. Tā smaida apburts muļķītis.
Un viņš uzsmaida