Filips nāk pie Irisas ciemos. Viņš maksā par zālēm, viņš apmaksā slimnīcas rēķinus, viņš maksā īri par viņu dzīvokli Parīzē, viņš maksā algu Karmenai. Ik dienu Karmena, uzticamā un ietiepīgā kalpone, veido Irisai ziedu pušķus, kurus pēc tam pusotru stundu ved sabiedriskajā transportā, divreiz pārsēzdamās dažādos autobusos. Irisa, kurai ziedu smarža traucē, no tiem atsakās, un ziedi novīst pie durvīm. Karmena tējnīcā pērk mazas kūciņas, uz balti klātās gultas novieto sārta kašmira sedziņu, noliek grāmatu aizsniedzamā attālumā, izsmidzina maigu iekštelpu aromātu un gaida. Irisa guļ. Septiņos vakarā Karmena uz pirkstgaliem izlavās ārā. Nākamajā dienā viņa atkal atgriežas, apkrāvusies ar jaunām veltēm. Karmenas klusā uzticība un Irisas klusēšana Žozefīnei radīja ciešanas.
– Padod viņai kādu zīmi, pasaki dažus vārdus… Viņa nāk katru dienu, bet tu uz viņu pat nepaskaties. Tas nav jauki.
– Man nav jābūt jaukai, Žozefīne, es esmu slima. Turklāt viņa ar savu mīlestību mani nogurdina. Liec mani mierā!
Kad Irisa atkal ir pie skaidra prāta, kad viņas dzīve kaut mazliet atgūst krāsas, viņa mēdz būt ļoti ļauna. Iepriekšējā Žozefīnes ciemošanās reizē Irisas sākotnēji vienaldzīgā un neizteiksmīgā balss ļoti strauji kļuva skaļāka.
– Man nebija nekāda talanta, – Irisa bija paziņojusi, pētīdama sevi mazā kabatas spogulītī, ko pastāvīgi turēja uz sava naktsgaldiņa, – toties es biju skaista. Ļoti skaista. Un vienalga mans vilciens ir aizgājis! Vai redzi šo grumbiņu? Vakar tās te vēl nebija. Un rīt parādīsies vēl viena, un vēl, un vēl…
Viņa ar troksni nolika spogulīti uz galda plastikāta virsmas un pieglauda melnos, ļoti īsi un vienkārši apcirptos matus. Šī frizūra viņai lika izskatīties par desmit gadiem jaunākai.
– Man ir četrdesmit septiņi gadi, un es esmu galīga neveiksminiece. Manai sievietes un mātes dzīvei ir pielikts punkts… Un tu vēl gribi, lai es pamostos? Kāda tam jēga? Man labāk patīk gulēt.
– Bet Aleksandrs? – nočukstēja Žozefīne, nespēdama noticēt māsas apgalvojumam.
– Neizliecies stulbāka, nekā esi, Žo, tu ļoti labi zini, ka es viņam nekad neesmu bijusi īsta māte. Es biju tikai rēgs, paziņa, es ar viņu ne reizi neesmu draudzīgi parunājusies; viņa klātbūtne mani garlaikoja, un arī es viņam likos mazliet garlaicīga. Viņš ir daudz tuvāks tev, savai tantei, nekā man, savai mātei, tātad…
Jautājums, kas dedzināja Žozefīnei lūpas un kuru viņa neuzdrošinājās uzdot, bija saistīts ar Filipu. Vai tu nebaidies, ka viņš varētu uzsākt jaunu dzīvi ar kādu citu? Vai tu nebaidies palikt pavisam viena? Tas izklausītos ļoti nežēlīgi.
– Nu tad pamēģini kļūt cilvēcīgāka, – Žozefīne sacīja. – Nekad nav par vēlu kļūt labākai.
– Cik tu esi neciešama, Žozefīne! Tu runā kā meitu mājā iemaldījusies mūķene, kas mēģina glābt zudušās dvēseles! Tu nāc šurp, lai mani pamācītu. Nākamreiz aiztaupi sev šīs pūles un paliec mājās. Runā, ka tu tagad dzīvo citur? Skaistā dzīvoklī, labā rajonā. Man to pateica mūsu dārgā māte. Starp mums runājot, viņa vai mirst no skaudības un vēlēšanās tevi apciemot, taču nekādi negrib tev zvanīt pirmā.
Irisas sejā parādījās viegls, nicinošs smaids. Lielajās, zilajās acīs, kuras tagad, kad viņa bija slima, šķiet, ieņēma galveno vietu viņas sejā, pazibēja greizsirdība un ļaunums.
– Tev tagad ir nauda. Daudz naudas. Pateicoties man. Tā biju es, kas nodrošināja panākumus tavai grāmatai, un tu to nekad nedrīksti aizmirst. Bez manis tu nebūtu spējusi sameklēt kādu izdevēju, atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, iznākt uz skatuves, ļaut sev apgriezt matus tiešajā ēterā, lai piesaistītu sev uzmanību! Tāpēc aiztaupi man savus sprediķus un izmanto šo naudu. Lai vismaz kādai no tās būtu labums!
– Tas nav godīgi, Irisa.
Viņa izslējās. Melno matu šķipsna izslīdēja no nevainojamā griezuma un nokrita pār acīm. Notēmējusi ar pirkstu uz Žozefīni, Irisa iekliedzās:
– Mēs bijām noslēgušas vienošanos! Es tev atdošu visu naudu, bet tu man atvēlēsi slavu! Es šo vienošanos pildīju. Tu gan ne! Tu pievāci sev visu: gan naudu, gan slavu!
– Tu labi zini, ka tā nav taisnība. Es nekad to visu neesmu vēlējusies, Irisa, nekad. Es negribēju rakstīt to grāmatu, man nebija vajadzīga arī nauda par to, es vēlējos vienīgi pienācīgi uzaudzināt Hortenzi un Zoē.
– Tu uzdrošinies apgalvot, ka nesūtīji to mazo, nelietīgo Hortenzi nosūdzēt mani televīzijas tiešajā ēterā? “To grāmatu uzrakstīja mana māte, nevis mana krustmāte…” Tu uzdrošinies tā apgalvot? Ak! Tas viss bija iepriekš norunāts, lai viņa visu atklātu! Tu esi apkārusies ar savu cieņu, tu esi visu pievākusi sev uz mana rēķina. Tagad es lēni mirstu šajā gultā, un tā ir tikai tava vaina, Žozefīne, tikai tava vaina!
– Irisa… Es tevi lūdzu…
– Un vai tad tev ar to nepietiek? Tu nāc šurp, lai ņirgātos par mani! Ko vēl tev vajag? Manu vīru? Manu dēlu? Tad pievāc viņus, Žozefīne, pievāc viņus!
– Tu pati nesaproti, ko runā. Tas ir neiespējami. Tu no mums abām vienmēr esi bijusi mīlētāka, taču es tik un tā tevi mīlēju un mīlu joprojām.
– Tu man riebies, Žo. Esmu bijusi tava visuzticamākā sabiedrotā. Es vienmēr esmu bijusi līdzās, vienmēr maksājusi par tevi, vienmēr par tevi rūpējusies. Vienīgajā reizē, kad es tev lūdzu kaut ko izdarīt manā labā, tu mani nodevi. Tāpēc, ka gribēji man atriebties! Tu mani esi apkaunojusi! Kā tev šķiet, kāpēc esmu ieslodzīta šajā mēnessērdzīgo klīnikā un apdullināta ar miegazālēm? Tāpēc, ka man nekas cits neatlika! Kur vien ierodos, visi rāda uz mani ar pirkstu! Tad jau labāk nosprāgt tepat. Un tagad tu gribi mani iedzīt kapā ar sirdsapziņas pārmetumiem un padomiem par dzīvi. Bet es tevi nelikšu mierā! Es naktīs nākšu raustīt tevi aiz kājām, tavām mazajām, karstajām kājām, kuras būs savijušās ar mana vīra lielajām, aukstajām pēdām. Tu viņu slepus iekāro. Domā, ka es neko nezinu? Domā, es nedzirdu, kā tev trīc balss, kad tu ar viņu runā? Neesmu jau galīgi trula. Es zinu, ka viņš ir pievilcīgs. Es neļaušu tev gulēt, es neļaušu tev mērkt lūpas viņa pasniegtajās šampanieša glāzēs, kad viņš tevi noskūpstīs uz pleca, es tev kodīšu, Žozefīne!
Irisas vājās rokas izstiepās no rītakleitas piedurknēm, viņa sakoda zobus tā, ka zem ādas izspīlējās žokļu muskuļi, viņas acis kvēloja naidā un dusmās, kādu greizsirdīga sieviete vienmēr raida savai sāncensei. Šī greizsirdība, šis mežonīgais naids lika Žozefīnei sastingt. Viņa nomurmināja, it kā beidzot būtu to sapratusi:
– Bet tu taču mani ienīsti, Irisa…
– Beidzot tu to esi sapratusi! Beidzot man vairs nav jātēlo komēdijā par mīlošām māsām!
Irisa kliedza, nikni purinādama galvu. Tad, pieklusinājusi balsi un ieurbusies māsā ar kvēlojošu skatienu, viņa norādīja uz durvīm.
– Lasies prom!
– Bet, Irisa..
– Es vairs negribu tevi redzēt! Vari vairs te nerādīties! Beidzot būšu tikusi no tevis vaļā!
Irisa nospieda zvana pogu, lai izsauktu kopēju, un atkrita spilvenos, ar rokām aizspiedusi