Dzīvoklis bija veidots kā gara, augstām starpsienām sadalīta telpa ar persiešu paklājiem. Sienas bija nokrāsotas kā olu dzeltenas ar perlamutra vizmu.
– Izsmalcinātības kalngals! – Milēna skaļi paziņoja un noklakšķināja ar mēli, priecādamās par savu gaumi. Viņai bieži nācās sarunāties pašai ar sevi, jo nebija neviena, ar ko dalīties savā gandarījumā. Bija jau tāpat pietiekami grūti dzīvot vienai, kur nu vēl vienai un mēmai! It īpaši svētku laikā. Ziemassvētki, gada brīdis, ko viņa varēja svinēt divatā ar savu internetā pasūtīto plastmasas egli. Zem egles bija nolikta maza silīte. Pirms aizbraukšanas uz Ķīnu Milēnai to bija uzdāvinājusi vecmāmiņa. “Un neaizmirsti ik vakaru noskaitīt lūgšanu par mazo Jēzuliņu! Viņš tevi pasargās!”
Mazais Jēzuliņš savu solījumu bija pildījis. Milēnai nebija viņam ko pārmest. Viņa gan būtu priecājusies par nelielu sabiedrību, laiku pa laikam par nelielu apmīļošanu, tomēr tā droši vien nebija prioritāte. Milēna nopūtās: visu jau nekad nevar dabūt, es zinu. Viņa bija izvēlējusies dzīvi Šanhajā un veiksmi, bet visu pārējo vajadzēja atlikt uz vēlāku laiku. Kad viņa būs bagāta. Ļoti bagāta. Pagaidām viņa bija pieņemami bagāta. Viņai bija skaists dzīvoklis, šoferis uz pilnu slodzi (piecdesmit eiro mēnesī!), taču viņa vēl nevarēja izšķirties, vai ieguldīt naudu kādā mājdzīvniekā. Ja tas bija lielāks par čivavu, par to gadā bija jāmaksā nodoklis piecu tūkstošu eiro apmērā. Milēna gribēja īstu suni ar biezu vilnu un atkārušos apakšlūpu, tādu, kurš siekalojas, nevis kaut kādu samazinātu modeli. Šajā valstī tiem, kuri gribēja papildināt iedzīvotāju skaitu uz kvadrātmetru, vajadzēja maksāt. Par otru bērnu bija jāatdod desmit gadu alga. Ja vientulība kļūs man par smagu, es nopirkšu sarkanu zivtiņu. To drīkst. Zivtiņa nes arī veiksmi. Sākšu ar sarkanu zivtiņu, tikšu pie bagātības, un pēc tam… Vai arī nopirkšu sev bruņurupuci. Arī bruņurupuči nes laimi. Skaists bruņurupucis ar savu partneri. Viņi uz mani skatīsies ar savām izbolītajām acīm. Runā, ka viņi esot ļoti mīļi… jā, bet kad viņiem ir bail, viņi palaiž briesmīgu smaku!
Pie silītes bija nolikts vērsis un ēzelis, aitas, gani un ciema ļaudis ar nastām plecos. Jēzus un viņa vecāki vēl nebija ieradušies. Šovakar, pusnaktī, viņa noliks mazo Jēzu ar gurnu apsēju viņa gultiņā uz salmiem, noskaitīs lūgšanas, izvēlēsies pudeli laba šampanieša un iemigs pie televizora.
No priekšnama varēja redzēt Milēnas istabu, lielo gultu ar baldahīnu no kaltas dzelzs, ar baltiem aizkariem, parketu no lieliem, gaišiem dēļiem, kārtīgi ievaskotas mēbeles, lielās, lakotās ķīniešu lampas. Viņa bija izkopusi gaumi, labu gaumi, mācoties no tiem, kuriem kopš dzimšanas piemita priekšmetu, krāsu, samēru izjūta. Viņa bija pētījusi žurnālus par telpu iekārtošanu. Par atlikušo pietika vienīgi samaksāt rēķinus. Iespējams ir viss. Un kad es saku “viss”, tad tas tiešām ir VISS. Ja ķīniešiem parāda kaut ko sarežģītu, viņi to atdarina vissīkākajās niansēs. Mēbelēm viņi prot atdarināt pat laika zoba atstātas pēdas.
Kopš tā brīža, kad Milēna bija pametusi savu nožēlojamo studijas dzīvoklīti Korbevuā, viņa bija nogājusi tālu ceļu.
– Jā, nožēlojamo, manu meitēn! Nevajag baidīties no šī vārda! – viņa skaļi paziņoja un uzgrieza valsi savās vieglajās kurpītēs. Lietotas mēbeles, šaura, slikti vēdināta virtuvīte, atsevišķa vieta, kas kalpoja gan par viesistabu, gan par ēdamistabu, gan par skapi. Balts pikē auduma gultas pārklājs, nekārtīgi izmētāti spilveni, palagu krokās ielipušas maizes drupačas, kas guļot grauza krustos. Un vakaros, uzstādījusi gludināmo dēli, viņa varēja ar gludekļa smaili pieskarties televīzijas raidījuma vadītāja kaklam. Sveiks, Patrik, viņa uzsauca, gludinādama savu balto apkaklīti. Varēja pat izteikt komplimentu: “Patrik, es tevi ļoti labi pazīstu, es ik vakaru gludinu tavu ādamābolu!” Koķetēdama ar televizoru, viņa turpināja gludināt nākamajai dienai domāto apģērbu. Viņš jau man neko neuzdrošinās palūgt, Milēna atzinās žurnālistei, kura drūmā balsī stāstīja par visām pasaules nelaimēm.
Nolādētais laikmets! Viņa medīja dzeramnaudas, lai mēneša beigās varētu papildināt savu nožēlojamo algu. Vakaros neēda, lai saudzētu slaidumu un maku. Neatbildēja uz telefona zvaniem, ja tas uzrādīja baņķiera numuru, un novērsa skatienu, ieraugot aploksni ar uzdrukātu adresi. Īsta eksistence, nevis dzīve! Lai nopelnītu iztiku, viņa pāris reižu nedēļā bija sākusi nopietni nodarboties ar vīriešu apkalpošanu. Viņai bija draudzenes, kuras meklēja klientus caur internetu. Milēna pati varēja izlemt, izvēlēties klientus, īpašos pakalpojumus, tikšanās ilgumu, samaksas apmēru. Viņa pati visu noteica. Tas bija mazs bizness. Neviens viņai neuzmācās. Hop–la–bum, neviens neko nav redzējis, neviens neko nezina. Darīt kaut ko citu? Kā lai es ar saviem trīsarpus sū samaksāju īri, nodokļus, vietējās nodevas, apdrošināšanu, nomas maksu, gāzes, elektrības un telefona rēķinus? Milēna juta vīriešu skatienus savu tērpu izgriezumā. Viņi siekalojās. Viņa jau bija sagatavojusies spert soli vēl tālāk, kad uzradās Antuāns Kortess.
Glābējs. Antuāns Kortess, bruņinieks bez bailēm un pārmetumiem, kurš viņai stāstīja par Āfriku, lielajiem plēsoņām, apmetnēm, negaidītām nakts apšaudēm, peļņu, iespēju saindēties ar saldēto pīrāgu, ko viņa Antuānam uzsildīja mikroviļņu krāsnī pirms apkampšanās zem baltā pikē gultas pārsega.
Un tad abi devās uz Āfriku. Krokoparku Kilifi. Starp Monbasu un Malindi. Milzīgs satraukums. Baltu smilšu pludmales. Kokospalmas. Krokodili. Apbrīnojami projekti. Māja ar kalpotājiem. Nekāda darba, atlika vienīgi šūpot kājas pagaldē! Ciemos ieradās Antuāna meitas. Viņas bija jaukas. It īpaši jaunākā, Zoē. Milēna sapirka viņai drēbes, saģērba kā lellīti, saveidoja matus cirtās. Vecākā sākumā šķobījās, taču drīz vien jau ēda Milēnai no rokas. Ikreiz, kad vien viņas tur viesojās. Tad viss bija ļoti labi. Milēna šo mazulīšu dēļ bija kā traka. Vajadzēja valdīties, lai viņas nenobeigtu ar nemitīgajiem skūpstiem. It īpaši Hortenzi, kura necieta, ja pie viņas kāds lipa. Milēna aizveda abas uz pludmali ar piknika grozu, pilnu ar viņu iecienītajām sviestmaizēm, svaigi spiestu mango un ananasu sulu. Viņas spēlēja kārtis, mielojās un klaigāja pilnā kaklā. Viņa atcerējās salto kartupeļu wapiti, kas beigās poda dibenā bija karamelizējies tā, ka to vairs nevarēja izdabūt ārā, īsts betona klucis! Hortenze to bija nosaukusi par what a pity. Jauns ēdiens what a pity, viņa taurēja pa visu māju. Nestāsti neko savam tēvam, viņš vēl nolems, ka es no ēdienu gatavošanas neko nejēdzu, Milēna lūdzās, tas būs mūsu noslēpums, mūsu mazais noslēpums, labi? Labi, bet kas man par to būs, Hortenze nepadevās. Es tev uzlīmēšu liekās skropstas un uztaisīšu franču manikīru. Hortenze pastiepa rokas.
Taču citādi… Dienām ilgi nebija cita darba, kā vien žurnālu lasīšana un nagu kopšana. Un Antuāna gaidīšana. Viņa izlaidās šūpuļtīklā un gaidīja Antuānu, kurš strādāja, Antuānu, kurš bija zaudējis cerības, Antuānu, kurš pamazām panīka. Radās grūtības ar nolāpītajiem nezvēriem, kuri nevēlējās vairoties un aprija darbiniekus. Ar Vei kungu, kurš Antuānam draudēja. Antuānam, kurš vairs nestrādāja. Antuānam, kurš bija pārvērties par žūpu. Milēna garlaikojās savā šūpuļtīklā. Es gandrīz novīlēju nagus līdz gaļai! Es biju pieradusi pie dīkas dzīves! Vēlējos strādāt, pelnīt naudu. Antuāns smīnēja un dzēra. Milēna uzņēmās visus ikdienas darbus. Sēdās pie rakstāmgalda, veica uzskaiti,