Žozefīne pastāstīja, ko bija sapratusi, skatīdamās zvaigznēs un runādama ar Lielajiem Greizajiem Ratiem.
– Tu vienmēr runā ar zvaigznēm!
– Jā.
– Nudien, tā ir kā terapija, turklāt par velti.
– Esmu pārliecināta, ka viņš tur augšā visu dzird un man atbild. – Ja jau tu tam tici… Man gan nevajag neko stāstīt zvaigznēm, lai skaidri zinātu, ka tava māte ir noziedzniece, bet tu – nabaga muļķe, kura kopš dzimšanas ļauj sev kāpt uz galvas.
– Zinu, es beidzot esmu to sapratusi. Četrdesmit trīs gadu vecumā… Man vajadzēja aiziet uz policiju. Tev taisnība. Ir tik labi parunāt ar tevi, Šērlij. Pēc sarunas ar tevi viss kļūst skaidrs.
– Vienmēr ir daudz vienkāršāk visu saskatīt no malas, ja uz tevi pašu tas neattiecas. Un kā ar rakstīšanu, vai jau esi ķērusies pie darba?
– Patiesībā nē. Es staigāju pa apli. Meklēju sižetu romānam un nespēju to atrast. Es ik dienu iesāku tūkstošiem stāstu, kas vakarā jau ir izgaisuši. Ideja “Tik pazemīgai karalienei” man radās tad, kad runāju ar tevi, vai atceries? Tas notika manā virtuvē Korbevuā. Tev vajadzētu atgriezties, lai paturētu mani aiz rokas…
– Uzticies sev.
– Uzticība sev nav mana stiprā puse…
– Tev taču nav jāsteidzas.
– Man nepatīk dienām ilgi neko nedarīt.
– Aizej uz kino, pastaigājies, pavēro cilvēkus kafejnīcu terasēs. Ļauj savai iztēlei brīvi klejot, un kādu dienu, pati nezinādama, kā, tu atradīsi ideju stāstam.
– Stāstam par cilvēku, kurš ar dunci uzbrūk vientuļām sievietēm parkos, naktī, un par vīru, kurš tiek uzskatīts par mirušu, taču sūta pastkastītes!
– Kāpēc gan ne?
– Nē! Es to visu gribu aizmirst. Es gribu atgriezties pie sava zinātniskā darba rakstīšanas.
– Pie kā?
– Pie zinātniskā darba rakstīšanas.
– Un kas tas ir?
– Tas ir publikāciju kopums, lai tiktu pie disertācijas. Ir jāuzraksta daudzi darbi, konferencēs jāuzstājas žūrijas priekšā.
– Un kam tas vajadzīgs?
– Lai iestātos universitātes doktorantūrā. Kļūtu par profesori…
– Un nenopelnītu ne graša.
– Nē! Universitāšu pievilcība neslēpjas naudā. Tās naudu nicina. Tā ir karjeras virsotne. Ja esi tur nokļuvis, tevi uzrunā ar cieņu, ar tevi rēķinās visa pasaule. Tas viss man ir vajadzīgs, lai atjaunotu savu labo tēlu.
– Žozefīne, tu esi neiedomājama!
– Pagaidi, es vēl neesmu tiktāl tikusi! Man vēl divi vai trīs gadi ir smagi jāstrādā, lai beidzot varētu aizstāvēt disertāciju.
Un tad sekos visgrūtākais. Būs satraucoši aizstāvēt savu disertāciju žūrijas priekšā, kuras dalībnieku lielākā daļa ir īgni sieviešu nīdēji. Disertācija tiks sīki iztirzāta un jau pēc pirmās kļūdas noraidīta. Todien būs ieteicams uzvilkt plisētus svārkus, uzaut sandales, uzstiept vilnas zeķes un padusēs saaudzēt sīpolloku kušķiem līdzīgas spalvas.
Kā nopratusi, par ko viņa klusībā domā, Šērlija iesaucās:
– Žo, tu esi mazohiste!
– Zinu. Es nolēmu arī vairāk strādāt un iemācīties sevi aizstāvēt!
Pēc sarunas ar zvaigznēm mani burtiski pārpildījuši labi nodomi!
– Kaut kas no Piena Ceļa tev būs uzkritis uz pakauša! Un kā šajā pelēkās vielas juceklī tev sokas ar mīlas dzīvi?
Žozefīne nosarka.
– Kad esmu beigusi vākt materiālus saviem savārstījumiem un nolikusi Zoē gulēt…
– Tā jau es domāju – tu esi tik smalka kā cigarešu papīrs!
– Visa pasaule jau nevar lēkt gaisā no vīriešiem melnā!
– Trāpīji gan!
– Un kas tad ir noticis ar tavu vīrieti melnā?
– Es nekādi nespēju viņu aizmirst. Tas ir briesmīgi. Esmu nolēmusi ar viņu vairs nesatikties, mana sirds vairs viņu nevēlas, mans prāts viņu atraida, taču ikviena manas ādas pora kliedz pēc viņa. Žo, vai zini? Mīlestība dzimst sirdī, bet apmetas zem ādas. Un viņš ir palīdis man zem ādas. Slēpnī. Ak, Žo! Ja tu zinātu, cik ļoti man viņa pietrūkst…
Šērlija nodomāja: ikreiz, kad viņš man ieknieba ciskas iekšpusē, man palika zilums, es mīlēju šīs sāpes, ko glabāju kā viņa atstātās pēdas, kā pierādījumu par tiem mirkļiem, kurus nespēju pieņemt kā aizejošus, jo zināju, ka tiem vairs nekas nesekos, itin nekas, tikai mēģinājums tos mākslīgi atjaunot. Es domāju par viņu un skatījos uz šo zilumu, es to glāstīju, es to loloju, es tev to visu neesmu stāstījusi, mazā Žo…
– Un kā tev izdodas par viņu vairs nedomāt? – Žozefīne noprasīja.
– Es sakožu zobus… Esmu sākusi darboties organizācijā, kas cīnās ar lieko svaru. Dodos uz skolām un mācu bērniem pareizi ēst.
Mums draud briesmas kļūt par sabiedrību ar lieko svaru.
– Ne uz vienu no manām meitām tas neattiecas.
– Pats par sevi saprotams… tu viņām jau kopš bērnības esi gatavojusi līdzsvarotu uzturu. Starp citu, tava meita un mans dēls ir kļuvuši nešķirami.
– Hortenze un Gerijs? Tu gribi teikt, ka viņi ir iemīlējušies?
– Nezinu, taču viņi ļoti bieži satiekas.
– Vajadzēs apvaicāties, kad viņi atgriezīsies Parīzē.
– Es redzēju arī Filipu. Viņdien, Teita galerijā. Viņš nekustīgi stāvēja pie Rotko gleznas sarkanos un melnos toņos.
– Vai viņš bija viens? – noprasīja Žozefīne, pārsteigta, ka viņas sirds bija iepukstējusies straujāk.
– Ē… Nē. Viņš bija kopā ar kādu jaunu gaišmati. Filips iepazīstināja ar viņu kā ar gleznu eksperti, kura viņam palīdz iegādāties mākslas darbus. Viņš veido kolekciju. Kopš viņš vairs tik daudz nestrādā, viņam ir daudz brīva laika.
– Kādā ziņā viņa vēl ir eksperte?
– Nav ne jausmas.
– Ja tu nebūtu mana draudzene, tu man pateiktu, ka viņa ir …
– Itin nekas. Tev jābrauc uz Londonu, Žo. Filips ir pavedinošs, bagāts, izskatīgs, brīvs. Pagaidām viņš dzīvo kopā ar savu dēlu un ir ideāls laupījums izsalkušām vilku mātēm.
– Es nevaru, tu to labi zini.
– Irisa?
Žozefīne saknieba lūpas un neatbildēja.
– Zini, tas vīrietis melnā… Kad mēs satikāmies viesnīcā, kad viņš mani gaidīja numurā sestajā stāvā, izstiepies gultā… Es nespēju sagaidīt liftu. Es lēcu pār pakāpieniem, gandrīz izlauzu durvis un metos viņam virsū.
– Tu taču zini, ka mani tādi jūtu izvirdumi drīzāk nomoka.
Šērlija skaļi nopūtās.
– Varbūt tev vajadzētu