Tomēr Lūsija nespēja saņemt drosmi, lai kādam zvanītu, pat ne savai labākajai draudzenei, kura saprata daudz vairāk par pārējiem. Viņa dos savai ģimenei ziņu, ka atrodas drošībā. Drīz. Tikai… tagad vēl ne. Tad, kad izdomās, ko lai saka.
Viņa nostājās motociklista priekšā kā liela citplanētiete ar zilu galvu. Viņš noraudzījās uz meiteni, un Lūsija saprata, ka vēl aizvien nav pateikusi tam neviena paša vārda. Cik muļķīgi. Viņai vajadzēja kaut ko teikt.
– Kā tu pazīsti Tedu?
Viņš aizgriezās, lai nostiprinātu sēdekļa somu. Motocikls bija vecs Yamaha ražojums ar vārdu “Cīnītājs”, kas bija sudraba burtiem uzrakstīts uz melnās degvielas tvertnes.
– Mēs pavadījām kādu laiku Hantsvilā, – viņš noteica.
– Bruņota laupīšana un netīša slepkavība.
Viņš ķēra Lūsiju uz muļķa. Tas bija kāds motociklistu tests, lai redzētu, cik viņa ir sīksta. Viņai vajadzētu būt neprātīgai, lai to pieļautu vēl ilgāk. Taču viņa jau arī bija neprātīga, turklāt īpaši neprātīga. Kā cilvēks, kurš izlīdis no savas ādas un tagad nezina, kā ielīst tajā atpakaļ.
Puiša tumšās acis, kurās parādījās jauns drauds, pārslīdēja Lūsijai pāri.
– Esi gatava tam, lai vedu tevi atpakaļ?
Viņai tikai atlika pateikt jā. Vienu īsu vārdiņu. Lūsija novietoja mēli pareizajā pozīcijā. Savilka lūpas. Tomēr viņai neizdevās to izdvest.
– Vēl ne.
Viņš sarauca pieri.
– Vai tu esi pārliecināta, ka zini, ko dari?
Atbilde uz šo jautājumu bija tik acīmredzama, ka pat viņš varēja to izdomāt. Kad Lūsija neatbildēja, puisis paraustīja plecus un atkal uzkāpa uz motocikla.
Izbraucot no stāvvietas, Lūsija prātoja, kā gan brauciens kopā ar šo draudīgo motociklistu var likties mazāk bīstams par stāšanos pretī ģimenei, kuru viņa tik ļoti mīlēja. Taču šim puisim viņa neko nebija parādā. Ļaunākais, ko viņš varētu izdarīt, bija… Lūsijai negribējās domāt par to, kas bija ļaunākais, ko viņš varētu izdarīt.
Vējš atkal sāka pluinīt viņas talāru. Tikai rokas bija siltas, pateicoties karstumam, kas plūda no puiša ķermeņa cauri plānajai uzvalka žaketei. Beigu beigās viņš nogriezās no šosejas uz grambaina ceļa. Motocikla starmeši spokaini izgaismoja krūmājus, un Lūsija ciešāk apķērās viņam ap vidu, lai arī smadzenes pavēlēja lēkt nost un bēgt. Visbeidzot viņi nonāca nelielā izcirtumā upes krastā. Spriežot pēc iepriekš redzētās ceļazīmes, Lūsija pieņēma, ka tā ir Pederneila. Ideāla vieta, kur atbrīvoties no līķa.
Bez motora rūkoņas klusums bija biedējošs. Lūsija nokāpa no motocikla un atkāpās. Puisis izņēma no sedlu somas ko tādu, kas atgādināja piknika segu. Kad viņš to nometa zemē, Lūsija saoda vieglu motoreļļas smaržu. Viņš izņēma ārā alu un iepirkumu maisiņu.
– Vai tu taisies visu nakti paturēt to galvā?
Lūsijai gribējās paturēt ķiveri uz mūžiem, taču viņa to noņēma. Matadatas izbira, un viņai vaigā iedūrās pārmērīgi sastīvinātu matu šķipsna. Klusums bija blīvs, un nu to piepildīja arī upes burbuļošana, plūstot pāri akmeņiem. Puisis novicināja alu viņas virzienā.
– Žēl gan, ka tā ir tikai sešpaka.
Lūsija saspringti pasmaidīja. Viņš norāva korķīti, atgūlās uz segas un pielika alus pudeli pie lūpām. Viņš bija Teda draugs, vai ne? Tātad viņai vajadzēja atrasties drošībā – par spīti puiša draudīgajam izskatam un skarbajam izturēšanās veidam, par spīti alum un nobružātajai uzlīmei uz bufera.
“Degvielu, zāli vai pāli – neviens nebrauc par brīvu.”
– Paņem vienu, – viņš teica. – Varbūt tas tevi atslābinās.
Lūsija nevēlējās atslābināties, un viņai gribējās nokārtoties, tomēr viņa pienāca klāt un paņēma pudeli, lai neļautu puisim to izdzert. Meitene atrada vietiņu segas tālākajā stūrī, kur viņu neskāra motociklista garās kājas un nevajadzēja ieelpot viņa izstaroto draudīgo atmosfēru. Tagad viņai būtu vajadzējis dzert šampanieti Ostinas Four Seasons viesnīcas jaunlaulāto apartamentos kā Teodora Bodina kundzei.
Motociklists izņēma no iepirkumu maisiņa pāris celofānā ietīstītas sviestmaizes. Viņš pameta vienu Lūsijai un attina otru.
– Žēl gan, ka tu nenogaidīji līdz lielajām kāzu vakariņām, lai viņu pamestu. Tas ēdiens būtu daudz labāks par šo.
Krabja parfē, ar lavandu grilēta liellopu gaļas fileja, omāru medaljoni, balto trifeļu risoto, septiņstāvīga kāzu torte…
– Nopietni, kā tu pazīsti Tedu? – viņa jautāja.
Viņš nokoda lielu gabalu sviestmaizes un runāja, viļādams to pa muti.
– Mēs iepazināmies pirms pāris gadiem, kad es strādāju Vainetā celtniecības darbos, un labi sapratāmies. Mēs satiekamies katru reizi, kad esmu tajā pusē.
– Teds labi saprotas ar vairumu cilvēku.
– Un ne visi ir tādi labie puiši kā viņš. – Motociklists noslaucīja muti ar plaukstas virspusi un no jauna skaļi iestrēba alu.
Lūsija nolika malā savu alus pudeli, no kuras nebija iedzērusi ne malku.
– Tātad tu neesi no šīs apkārtnes?
– Nē. – Viņš samīcīja sviestmaižu celofāna iesaiņojumu un iemeta to nezālēs.
Lūsija necieta cilvēkus, kuri piemēsloja dabu, taču negrasījās to pieminēt. Sviestmaizes ēšana, šķiet, prasīja visu puiša uzmanību, un viņš nesniedza plašāku informāciju.
Lūsija vairs nevarēja atlikt došanos uz krūmiņiem. Viņa paņēma salveti no iepirkumu maisiņa un, pie katra soļa saviebdamās, kliboja uz biežņas pusi. Kad tas bija padarīts, viņa atgriezās pie segas. Puisis turpināja dzert alu. Lūsija nespēja apēst savu sviestmaizi, tāpēc pastūma to malā.
– Kāpēc tu mani savāci? – Es gribēju nokniebties.
Viņai uzmetās zosāda. Lūsija cerēja, ka tas ir kāds paskarbāks jociņš, taču viņš nepasmaidīja. No otras puses, viņš bija Teda draugs, un, lai cik dīvaini arī bija daži no tiem, Lūsija vēl nekad nebija sastapusi to vidū nevienu noziedznieku.
– Tu nerunā nopietni, – viņa sacīja.
Viņš pārlaida skatienu meitenei pāri.
– Tas varētu notikt. – Nē, nevarētu vis!
Viņš atraugājās, ne pārāk skaļi, tomēr nepatīkami.
– Pēdējā laikā biju pārāk aizņemts, lai man atliktu laiks sievietēm. Pienācis laiks atgūt nokavēto.
Lūsija blenza uz viņu.
– Savācot sava drauga līgavu, kura bēg pati no savām kāzām?
Viņš pakasīja krūškurvi.
– Nekad nevar zināt. Trakas sievietes ir gatavas uz visu ko. – Viņš iztukšoja savu alu un iemeta tukšo pudeli krūmos. – Tad ko tu teiksi? Vai esi gatava braukt atpakaļ pie mammas un tēta?
– Es saku nē. – Par spīti