Viņa bija viegli aizraujama, diskrēta un pavisam bez aizspriedumiem.
Ideāla sieviete.
Bet attiecībām bija pienācis gals.
– Ko es esmu tev nodarījusi? – viņa klusā balsī vaicāja. – Kādēļ tagad tam jāpieliek punkts?
Jautājumā viņš nesaklausīja ne skumjas, ne satricinājuma. Lietišķais balss tonis liecināja, ka viņa uzvēlusi vīrieša pleciem nepieciešamību izlemt to, par ko pati jau bija tikusi skaidrībā.
Un tas kaitināja vēl vairāk.
Denīza bija ģērbusies satriecošos īsos zīda svārkos, kas izcēla viņas garās kājas. Bleiks allaž bija apbrīnojis viņas stingrās krūtis un tvirto vēderu un prātojis, kas to izveidojis – fiziski vingrinājumi vai ķirurga skalpelis. Nemanīja nekādu rētu – karameļkrāsas āda bija gluda kā porcelāns.
Un viņas smarža…
Saldens citrona un rozmarīna aromāts.
Viņa strādāja augstā amatā smaržu rūpniecībā. Viendien, sēžot pie kafijas tases netālu no Lielā laukuma, viņa bija centusies Bleikam izstāstīt, ar ko nodarbojas, taču viņš klausījās tikai pa ausu galam – todien visas viņa domas saistīja neveiksmīga operācija Rietumvācijā.
Pēdējā laikā viņu šāds liktenis šķita vajājam bieži.
Likstas sekoja cita pēc citas.
Bleika amata nosaukums – īpašās pretoperāciju vienības “Eiropas teātris” koordinators – izklausījās draudīgi, it kā viņam nāktos piedalīties karā, un savā ziņā tā arī bija. Nepieteiktais karš pret terorismu. Taču zoboties par to neklātos. Draudi patiešām pastāvēja un brīžiem nāca no neiedomājamām vietām. Beidzamos gados to izcelsme šķita biežāk meklējama Amerikas sabiedroto, nevis ienaidnieku vidū.
Tālab arī radīta šāda vienība.
Īpašā pretoperāciju vienība.
– Bleik, pastāsti, kā es varētu vērst to par labu! Es gribētu arī turpmāk ar tevi tikties.
Taču šie vārdi nenāca no sirds, un Denīza pati to zināja.
Abi sēdēja viņas dzīvoklī, kas atradās dārgā, gadsimta mijā uzceltā mājā. No tā pavērās skats uz Briseles parku, formālu zaļu laukumu, kuru no divām pusēm ielenca karaļa pils un Nācijas pils. Aiz atvērtajām trešā stāva terases durvīm varēja redzēt ierastās klasiskās statujas, kuras ieskāva koki un rūpīgi apcirpti krūmi. Biroju darbinieku, skrējēju un ģimeņu pūļi, kas parasti uzturējās parkā, jau bija devušies mājās. Bleiks sprieda, ka šāda dzīvokļa īre varētu būt vairāki tūkstoši eiro mēnesī. Ar valsts darba algu viņš tādu nemūžam nevarētu atļauties. Tik un tā, lielākā daļa sieviešu, ar kurām viņš nodibināja sakarus, pelnīja vairāk par viņu. Acīmredzot viņu pievilka šāds sieviešu tips.
Šāds tips un krāpnieces.
Tādas kā Denīza.
– Es vakar biju izgājis pastaigāties netālu no Lielā laukuma, – viņš sacīja. – Dzirdēju, ka Čurājošais puisēns pārģērbts par leijerkastnieku.
Slavenā divas pēdas augstā bronzas statuja, kas attēloja kailu zēnu čurājam strūklakas baseinā, atradās netālu no rātes. Tas tur bija atradies kopš tūkstoš sešsimt astoņpadsmitā gada un kļuvis par valsts pazīšanas zīmi. Vairākas reizes nedēļā bronzas puisēnu pārģērba, ikreiz citās drānās. Bleiks todien grozījās tuvumā, lai tiktos ar kontaktpersonu un pārmītu dažus vārdus.
Un redzēja Denīzu.
Ar citu vīrieti.
Sadevušies rokās, abi izbaudīja dienas vidus vēso gaisu. Stāvēdami pie statujas, tie vairākkārt saskūpstījās. Viņa šķita pilnīgi atbrīvota, tāda pati, kāda allaž bija viņa klātbūtnē. Tobrīd Bleiks bija iedomājies – un vēl tagad prātoja –, ar cik vīriešiem Denīza mēdz saieties.
– Franciski mēs viņu saucam par le petit Julien jeb mazo Žiljēnu, – viņa sacīja. – Esmu redzējusi viņu visdažādākajos ietērpos, taču kā leijerkastnieku gan nekad. Vai tas bija interesanti?
Bleiks bija sniedzis sievietei izdevību atzīties, taču negodīgums bija vēl viena īpašība, kas vienoja viņam tīkamās sievietes.
Vēl pēdējā iespēja.
– Vai tev vakar negadījās to apskatīt? – viņš pajautāja ar vieglu neticības pieskaņu balsī.
– Es strādāju ārpus pilsētas. Varbūt kādreiz viņu atkal ietērps par leijerkastnieku.
Bleiks grasījās doties prom.
Arī viņa piecēlās no krēsla. – Vai tu negribētu vēl kādu brīdi uzkavēties?
Šī jautājuma nozīme bija skaidra. Guļamistabas durvis bija pavērtas.
– Ne šodien.
Viņš ļāva sievietei pieslīdēt tuvāk.
– Man žēl, ka mēs vairs netiksimies, – viņa noteica.
Klausoties šajos melos, Bleiks juta uzbangojam tik bieži pieredzēto niknumu. Viņš pūlējās savaldīties, taču beigu beigās padevās, ar labo roku cieši satvēra sievieti pie kakla, pacēla trauslo augumu no grīdas un trieca to pret sienu. Sažņaudzis roku ap upura kaklu stingrāk, viņš cieši, nikni skatījās viņas acīs.
– Tu melo, slampa!
– Nē, Bleik. Tu esi krāpnieks, – viņa spēja izgrūst. Acīs baiļu neredzēja. – Es vakar tevi redzēju.
– Kas viņš bija?
Bleiks mazliet atslābināja tvērienu, lai sieviete varētu atbildēt.
– Nav tava daļa.
– Es. Ne ar vienu. Nedalos.
Denīza smaidīja. – Tad tev nāksies mainīt paradumus. Atšķirībā no vienkāršajām meičām, man nav jābūt pateicīgai par sniegto mīlestību. Tādām kā es sokas daudz labāk. – Vārdos ietvertā patiesība satracināja Bleiku vēl vairāk. Denīza piebilda: – Tu nesniedz pietiekami daudz, lai atteiktos no visiem pārējiem.
– Iepriekš no tevis žēlošanos nedzirdēju.
Abu mutes atradās dažu collu atstatumā. Viņš juta sievietes elpu, saoda saldās smaržas, kas plūda no ādas.
– Man ir daudz vīriešu, Bleik. Tu esi tikai viens no viņiem.
Viņa Bleiku pazina kā Ārlietu ministrijas darbinieku, kurš strādā Amerikas vēstniecībā Beļģijā.
– Es esmu svarīga persona, – viņš paziņoja, joprojām sažņaudzis ar plaukstu Denīzas kaklu.
– Bet ne tik svarīga, lai vienīgais mani izrīkotu.
Apbrīnojama drosme.
Muļķīga. Bet tik un tā apbrīnojama.
Viņš atrāva plaukstu un spēcīgi noskūpstīja sievieti.
Denīza atsaucās skūpstam, mēle atrada viņa mēli un tādējādi vēstīja, ka, iespējams, ne viss ir zudis.
Bleiks atrāvās no sievietes.
Un iespēra ar ceļgalu viņai pa vēderu.
Šķita,