Viņi bija nonākuši augšstāvā, un Metjūss atvēra kāda dzīvokļa durvis. Tajā valdīja krēsla, kurā neskaidri iezīmējās Reģenta laika dīvāns, krēsli un savdabīgs, māksliniecisks skapītis ar stikla durvīm. Pie sienām rēgojās āķīši vietās, kur kādreiz bijušas gleznas. Stipri oda pēc krāsas.
– Dzīvokli pašlaik remontē, – vīrietis paskaidroja.
Metjūss aizvēra durvis un pieveda Ketlīnu pie loga. Lejāk, apkārtējo ēku nomākta, skatienam pavērās Tempļa baznīca ar pielijušo pagalmu.
– Arī tur norisinājušies daudzi vēsturiski notikumi, – Metjūss norādīja. – Šī baznīca tā vai citādi pastāvējusi teju tūkstoš gadu.
Ketlīna zināja, ka Džeimsa I karaliskā atļauja baristriem tika izsniegta ar noteikumu, ka Tempļa baznīcā mūžīgi notiks dievkalpojumi. Baznīcu apvija noslēpumainības un romantikas aura, kalpojot par pamatu neticamām leģendām, taču viņa to uzlūkoja vienīgi kā innu privāto kapelu.
– Mēs, briti, allaž esam lepojušies ar to, ka valda likumi, – turpināja Metjūss. – Šeit, innos, savu amatu apguva juriskonsulti. Kā šī vieta nodēvēta? Par cēlāko brīvības un cilvēcības šūpuli šai karaļvalstī. Visnotaļ piemērots apzīmējums.
Šim apgalvojumam Ketlīna piekrita.
– Lielā brīvības harta bija aizsākums tam, ka mēs ticam likumam, – Metjūss piezīmēja. – Cik nozīmīgs likums, ja tā padomā! Baroni pieprasa un panāk no sava suverēna piekāpšanos trīsdesmit septiņās pozīcijās.
– Tiesa, lielāko daļu punktu laika gaitā anulēja, – Ketlīna aizrādīja.
– Tas gan. Un tikai trīs no tiem patlaban ir spēkā. Taču mēs no hartas esam pārņēmuši kādu izšķirīgi būtisku principu, proti, brīvu cilvēku drīkst sodīt tikai saskaņā ar likumu. Šis vienreizīgais jēdziens ietekmēja mūsu nācijas attīstības virzienu.
Ārā līņāja stiprāk.
Baznīcas sānu durvis atvērās, un pa tām iznāca kāds cilvēks. Vīrietis pogāja ciet mēteli, soļodams uz Karaļa sola celiņa un Tempļa teritorijas ārējo vārtu pusi.
– Tas ir aģents Bleiks Entrims, – norādīja Metjūss. – Vada CIP operāciju, kas pazīstama ar nosaukumu “Karaļa viltība” un pašlaik norisinās mūsu valstī.
Viņa vēroja Entrimu iegrimstam tumsā aiz kaltās dzelzs lampu mestās blāvās gaismas apļiem.
– Cik tuvi jūs bijāt? – Metjūss vaicāja.
– Mēs tikāmies vien gadu. Tolaik es studēju jurisprudenci Oksfordā un pieteicos Midltemplas korporācijā.
– Un Entrimam bija ietekme uz jūsu karjeru?
Ketlīna paraustīja plecus. – Netieši. Kamēr bijām kopā, mani vairāk saistīja likuma aizstāvja darbs. Kad izšķīrāmies, es jau biju iesniegusi pieteikumu Smago organizēto noziegumu pārvaldē.
– Man nerodas iespaids, ka jūs esat sieviete, kas ļauj vīrietim tik dziļi sevi ietekmēt. Viss, ko esmu par jums lasījis un dzirdējis, liecina, ka esat sīksta, gudra un neatkarīga.
– Ar viņu bija… grūti, – Ketlīna atzina.
– Tieši to pašu par jums stāsta jūsu priekšniecība.
– Bet es cenšos tāda nebūt.
– Es ievēroju, ka jums tikpat kā nav akcenta, tomēr vārdu izvēle un sintakse nav īpaši raksturīga britiem.
– Mans tēvs bija brits un nomira, kad man bija astoņi gadi. Māte bija amerikāniete. Viņa otrreiz vairs neapprecējās un palika uzticīga savām saknēm, lai arī mēs neaizbraucām uz viņas dzimteni.
– Vai jūs pazīstat amerikāni, vārdā Kotons Malons?
Viņa papurināja galvu.
– Bijušais izlūkdienesta aģents. Augstu vērtēts. Kompetents. Pavisam citāds nekā Entrims. Cik noprotams, Entrims viņu pazīst un ir nokārtojis tā, lai Malons ierodas te, Londonā. Ir kāds jauneklis, vārdā Īans Danns, kuru Malons šurp atvedis pirms dažām stundām. Entrims šo puisi meklē.
– Jūs taču zināt, ka mēs ar Bleiku nešķīrāmies draudzīgi? – Ketlīna iebilda.
– Tomēr viņš uzrakstīja spīdošu rekomendāciju, kad grasījāties strādāt pārvaldē.
– Tas bija pirms šķiršanās, – viņa atteica, negribēdama paskaidrot detaļas.
– Izraudzīties jūs, mis Ričardsa, mani pamudināja jūsu agrākās attiecībās ar Entrimu. Ja tās bijušas naidīgas vai arī nav pastāvējušas vispār, tad jūs man neesat noderīga. Kā jums jau sāpīgā kārtā zināms, jūsu noderīgums pārvaldei ir izsmelts.
– Un jūs to varat vērst par labu?
Metjūss pamāja. – Jā, ja palīdzēsiet atrisināt manu problēmu.
– Es varu no jauna iekarot Bleika labvēlību, – Ketlīna atzina.
– Tieši tādu atbildi es gaidīju. Viņš nedrīkst neko nojaust.
Jūs nekādā gadījumā nedrīkstat izpaust saistību ar mums.
Par atbildi Ketlīna pamāja.
Gaismā, kas plūda no loga, viņa nopētīja Anglijas spiegu lielmeistaru. Aukstā kara leģendu. Viņa bija dzirdējusi nostāstus par varoņdarbiem un bieži sapņojusi par iespēju strādāt Lielbritānijas Slepenajā izlūkdienestā.
Taču nepieciešamība atkal redzēties un sarunāties ar Bleiku Entrimu – tā ir ļoti augsta cena par šādu izdevību.
– Es pats piederu Inertemplai, – Metjūss palepojās. – Jau piecdesmit gadus. Lūk, tur es apguvu jurista profesiju! – Viņš norādīja uz kādu logu aiz Templas baznīcas kupola.
– Un arī jūs izvēlējāties likumsarga amatu.
– Tā bija gan. Redzat, mums ir kaut kas kopīgs. – Jūs vēl aizvien neesat pastāstījis lietas būtību.
Metjūss piegāja pie vairākvirsmu rakstāmgalda, atbīdīja krēslu un aicināja Ketlīnu apsēsties. Viņa paklausīja un tumsā ieraudzīja klēpjdatora aprises.
Atvēris tā vāku, vecais vīrs nospieda taustiņu. Ekrāns atdzīvojās un ietina sievieti spilgtā gaismā. Viņa samiedza acis, lai tās pierastu pie gaišuma.
– Izlasiet un rīkojieties saskaņā ar norādījumiem, – Metjūss pamācīja un devās uz durvju pusi.
– Kā es atradīšu Entrimu? – Ketlīna pajautāja.
– Par to neraizējieties. Kad tas brīdis pienāks, jums piegādās papildu ziņas.
– Kā jūs atradīsiet mani?
Vīrietis apstājās, pagriezās un pakratīja galvu. – Neuzdodiet muļķīgus jautājumus, mis Ričardsa.
Un viņš izgāja no dzīvokļa.
14. nodaļa
Malons ar Īanu devās ārā no pagalma uz Mazo Venēciju, kur gaidīja daudz taksometru. Devīns otrreiz vairs nebija zvanījis. Gērijam draudēja briesmas, un tas plosīja Malona sirdi. Kā viņš to bija pieļāvis? Tas bija pretrunā ar visu, ko viņš bija mēģinājis panākt,