Bekets nepūlējās ieslēgt gaismu, bet gāja cauri dzīvoklim, vadoties pēc atmiņas un blāvā ielas apgaismojuma. Nokļuvis pie gultas, viņš izģērbās un ļāva drēbēm nokrist uz grīdas.
Viņš uz vēdera iemetās gultā un aizmiga, domājot par sausserža smaržu. Beketa džinsu kabatā ieliktais mobilais telefons iezvanījās bez piecām minūtēm septiņos.
– Pie velna!
Viņš izrāpās no gultas, piegāja pie drēbju kaudzes un izvilka telefonu no kabatas. Beketam neviens neatbildēja, un viņš saprata, ka ir pielicis pie auss naudas maku.
– Nolāpīts!
Nometis maku, viņš izvilka telefonu.
– Ko vajag?
– Labrīt arī tev, – atskanēja Ouena balss. – Es patlaban eju ārā no Sheetz ar kafiju un virtuļiem. Rīta maiņā tagad strādā jauna pārdevēja. Viņa ir diezgan glīta.
– Es tevi nositīšu ar āmuru.
– Tad tu nedabūsi ne kafiju, ne virtuļus. Esmu ceļā uz viesnīcu. Rajam jau vajadzētu būt tur. Mums paredzēta rīta sanāksme.
– Tā notiks desmitos.
– Vai tad tu neizlasīji manis sūtīto īsziņu?
– Kuru no visām? Es aizbraucu tikai uz divām dienām, un tu man nosūti miljonu nolāpītu īsziņu.
– Runa ir par to ziņu, kurā sanāksme tiek pārcelta uz pulksten septiņiem un piecpadsmit minūtēm. Uzvelc bikses, – Ouens piekodināja un pārtrauca sarunu.
– Pie velna!
Bekets ātri nomazgājās dušā un uzvilka bikses.
Nakts laikā bija savilkušies mākoņi, bija silts un smacīgs, tāpēc ārpus mājas Bekets jutās tā, it kā peldētos siltā upē, nenovilcis apģērbu.
Šķērsojot ielu, Bekets dzirdēja naglu pistoļu radīto troksni, mūzikas skaņas un zāģu čīkstoņu. Viesnīcas iekšpusē kāds smējās kā jucis.
Viņš nogriezās gar ēkas stūri un ieraudzīja, kā stāvlaukumā iebrauc Ouena automašīna. Nesen nomazgātais auto spīdēja un laistījās, un tajā iekrautās sudraba krāsas darbarīku kastes saulē vizēja.
No automašīnas izkāpa Ouens. Viņam mugurā bija džinsi un balts t–krekls. Pie jostas bija piestiprināts nolādētais Ouena telefons, kas viņa labā darīja visu, varbūt vienīgi neskūpstīja pirms miega, un arī par to Bekets nebija drošs. Ouenam kājās bija novalkāti darba zābaki. Viņa tumši brūnie mati bija rūpīgi saķemmēti. Redzams, ka viņam pieticis laika, lai noskūtu savu glīto seju, Bekets rūgti nodomāja.
Ouens pasmīnēja, un Bekets iztēlojās aiz bronzas krāsas saulesbriļļu lēcām paslēpto acu skatienu, kas noteikti bija uzjautrinājuma pilns un modrs.
– Iedod man to kafiju!
Ouens no paplātes izcēla garu pārnēsājamo kafijas krūzi, uz kuras bija uzšņāpts burts “B”.
– Es ierados pilsētā tikai trijos no rīta. – Bekets iedzēra pirmo kāro, dzīvinošo malku.
– Kāpēc?
– Projām no Ričmondas es tiku tikai desmitos vakarā, uz deviņdesmit piektā ceļa bija sastrēgums. Nemaz nemēģini man teikt, ka vajadzēja noklausīties satiksmes ziņas pirms došanās ceļā! Iedod man virtuli.
Ouens atvēra milzīgo kasti, un gaisā izplatījās rauga, cukura un eļļas aromāts. Bekets paņēma virtuli ar ievārījuma pildījumu, uzreiz apēda pusi un noskaloja to ar kafiju.
– Sēta izskatīsies labi, – Ouens ierunājās. – Tas būs ieguldītā laika un naudas vērts. – Viņš ar zodu norādīja uz automašīnu, kas bija novietota blakus viņējai. – Trešajā stāvā ieliksim ģipškartonu. Šodien tiks uzklāta otrā apmetuma kārta. Jumta licējiem izbeidzās vara plāksnes, tāpēc viņi nedaudz atpaliks no grafika, bet viņi strādās ar šīferi, līdz atvedīs varu.
– Es to jau dzirdu, – Bekets runāja par akmens zāģu radīto troksni.
Ouens pastāstīja pārējos jaunumus, un viņi nonāca pie foajē durvīm. Pateicoties kafijai, Beketa smadzenes bija atmodušās.
Troksnis pastiprinājās, bet tagad Beketa organismā bija tik daudz cukura un kofeīna, ka viņa ausīm tā bija gluži kā mūzika. Viņš sasveicinājās ar vairākiem strādniekiem, kuri nodarbojās ar izolācijas materiāla klāšanu, un sekoja Ouenam cauri sānu arkai, nonākot telpā, kur patlaban atradās birojs, bet ko bija plānots pārveidot par veļas mazgātavu.
Tur pie darba galda, ko veidoja uz zāģa balstiem uzlikta finiera plāksne, stāvēja Raiders un saviebies skatījās uz izklātajiem rasējumiem. Raidera neglītais, sirdsšķīstais suns Dumiķis un pastāvīgais līdzgaitnieks izstiepies šņākuļoja pie viņa kājām.
Suns sajuta virtuļu smaržu, atvēra acis un sāka vicināt asti. Bekets nolauza gabaliņu virtuļa un pameta Dumiķim, kurš veikli notvēra to gaisā. Šis suns neredzēja jēgu zaru vai bumbu ķeršanā – viņa prasmes bija orientētas uz ēdiena meklēšanu.
– Ja tu uzstāsi, ka jāmaina vēl kaut kas, es Ouena vietā nogalināšu tevi.
Raiders tikai kaut ko norūca un izstiepa roku, pieprasot kafiju.
– Mums jāpārvieto šis elektrības skapis, tad atbrīvosies vieta otrā stāva mantu glabātavai.
Bekets paņēma vēl vienu virtuli un domāja, kamēr Raiders noskaitīja vēl virkni ieplānoto izmaiņu.
Sīkas izmaiņas, kas nenāks par ļaunu vai pat nāks par labu, Bekets nodomāja. Galu galā Raideram ar šo celtni bija vistuvākās attiecības. Tomēr brīdī, kad viņš ierosināja likvidēt ēdamzāles griestu ornamentus – viņu domstarpību elementu –, Bekets iejaucās.
– Griestu ornamenti paliks tādi, kā plānots. Tie pauž nostāju.
– Griestiem nav jāpauž nostāja.
– Katra šīs ēkas telpa paudīs nostāju. Ēdamzāles noskaņu veidos griesti un to ornamenti. Tie piestāv telpai un paneļiem, kurus liksim logu sānos. Viss saskan: logu dziļums, griesti, akmens arka.
– Stulbums.
Raiders izvēlējās virtuli ar kanēli. Pat nepaskatījies uz Dumiķa drudžaini vicināto asti, viņš nolauza gabalu virtuļa un pameta to gaisā. Dumiķis noklakšķināja zobus un virtuli noķēra.
– Kā gāja Ričmondā?
– Nākamreiz, kad brīvprātīgi pieteikšos izstrādāt dizainu verandai ar nojumi un palīdzēt to izbūvēt, iesitiet man pa galvu.
– Ar lielāko prieku.
Raiders smīnot aplūkoja virtuli. Puiša tumši brūnie mati spraucās ārā no cepures, kas bija notraipīta ar krāsu. Viņa zaļajās acīs vizēja zelta krāsas plankumiņi.
– Biju domājis, ka tu dari lielākoties tāpēc, lai iepatiktos Drū māsai.
– Tas bija viens no iemesliem.
– Un kā tev veicās?
– Viņa pirms