Bārā atradās apļveida lete, tās centrā līdz griestiem iebūvēti plaukti dzērienu pudelēm. Vilsoni pasūtīja divas glāzes alus un ņēmās pētīt ēdienkarti, kas piedāvāja lenču amerikāņu gaumē. Abi gandrīz reizē izteica domu, ka tik skaistā pēcpusdienā Romas vidū sēdēt amerikāņu ēstuvē un prātot par burgeru izvēli esot īsts kauns un negods, kā arī tik vērtīgā laika zaudējums. Tam nebija nekāda sakara ar to, ko viņi vēlējās šeit piedzīvot. Tomēr abi bija noguruši un apmierināti ar savām rīta ekskursijām – Mets bija apmeklējis Vatikānu, Konija klaiņojusi pa veikaliem. Tāpēc nenāks par ļaunu iestiprināties un izplānot atlikušo dienu. Konija pārlaida plaukstu vīra rokai, viņš noliecās pār tās plecu, lai ieskatītos laminētajā ēdienkartē. Meta elpa atstāja uz viņas vaiga liegu mikluma migliņu. Bija sajūtams, ka Konija ir gatava mīlēties, daudzu kopdzīves gadu pieredze to ļāva noprast pavisam skaidri. Pēc agrāk notikušā strīda par rīta cēliena pavadīšanas iespējām abi atkal izbaudīja tuvību un sirsnību, un Mets sajuta uzbudinājumu, tiklīdz iztēlojās mīlēšanos pirms garām un nesteidzīgām vakariņām.
Kad Mets pacēla acis, aiz bāra letes stāvēja Grēta. Viņa droši vien visu laiku bija atradusies no šīs puses nesaskatāmajā bāra daļā. Droši vien viņš sastinga vai neviļus izdvesa kādu skaņu, jo tūdaļ galvu pacēla arī Konija.
– Viņa ir šeit, – Mets teica.
Konija paraudzījās turp, tomēr acumirklī neaptvēra, par ko ir runa, bet tad viņas lūpas savilkās. Viņa neteica ne vārda.
Mets piecēlās un devās pie Grētas, kuras sejā vēl mirkli saglabājās laipnā un bezpersoniskā izteiksme – kārtējais bāra klients –, bet drīz vien mutes kaktiņš uzraucās atskārtā. Ak, tas esi tu. Šķita, ka viņas smaids lēni pārslīd sejai, līdz sasniedz gaiši pelēkās acis. Viņi pieklājīgi saskūpstījās uz abiem vaigiem, sekoja banālu frāžu apmaiņa. Ak kungs! Cik gadi aizskrējuši? Kā tev ir klājies? Un no visiem bāriem plašajā pasaulē mēs sastopamies tieši šeit.
Tuvojās arī Konija, lūpās bāls, iepriekš sagatavots smaids. Mets paguva žigli pateikt Grētai: – Vai rīt tu būsi šeit sastopama? Atnākšu ap šo pašu laiku.
Tieši cik negodīgs bija šāds gājiens? Eksistēja visai ticama iespēja, ka viņš, kaut arī gadu gaitā bez īpašas pretestības un pārliecinoši pieņēmis garlaicīgas, pret dēkām imūnas personas lomu, patiesībā ir pret savām vājībām iecietīgs, ne īpaši godīgs, varbūt pat mazliet noslēpumains cilvēks. Un – Jēzus, apžēlojies! – no kurienes gan tās asaras Borgēzes villas dārzos, kopā ar Koniju vērojot saulrietu? Raudāt publiskā vietā, ja neviens nav miris?
– Vai ar tevi viss kārtībā? – Meta domās ielauzās Grētas balss.
Viņš apjauta, ka stingi raugās grīdā, piere mulsumā savilkusies grumbās.
– Man patiešām nav skaidrs, kas es esmu. Vai arī kā šobrīd jūtos.
– Laipni lūgts manā pasaulē. – Sieviete strauji piecēlās. – Paklau, es pagatavošu mums vakariņas no tā, kas aizķēries ledusskapī, bet pēc tam aizvedīšu tevi uz lidostu.
Droši vien arī vakarā ir reisi uz Hītrovu.
– Jā, tas būtu vislabākais.
Ar acs kaktiņu viņš vēroja Grētu rosāmies nelielajā virtuves nodalījumā līdzās dzīvojamai istabai. Dārdēja katli un pannas, lai taptu maltīte no tā, kas nu aizķēries ledusskapī. Sieviete paceltām rokām pastiepās uz pirkstgaliem, viņas sānos starp svārkiem un topiņu pavīdēja kailas miesas trijstūris. Mets saknieba lūpas; pirms veselas mūžības viņš bija laizījis šo ādas laukumiņu. Zināja, ka tieši virs tā atrodas tāda pati dzimumzīmīte kā viņas lūpu kaktiņā. Kad Grēta bija kaila gulējusi Meta rokās, viņa pirksts atkal un atkal riņķoja ap šo dzimumzīmīti. Lai kādus ornamentus viņa plauksta izzīmēja uz kailās ādas, tā vēl un vēlreiz atgriezās šajā īpašajā vietiņā. Viņas galvvidus zem viņa zoda, viņas mati, kas smaržo pēc citrona, klaidā izrisuši pār viņa kailajām krūtīm. Grēta bija stāstījusi, ka pēdējam matu skalojamam ūdenim pievienojot citrona sulu – spīdumam.
Vakar, kad viņš norunātajā sastapšanās laikā devās uz bāru, kaut arī visu nakti un rītu bija sev iegalvojis, ka to nevajadzētu darīt, Grēta gluži vienkārši pabeidza apkalpot kādu bāra klientu un kopā ar Metu izgāja saules piesvelmētajā pēcpusdienā. Viņš izteica cerību, ka neesot sagādājis viņai nepatikšanas. Viņa atteica, ka esot bāra menedžere un varot rīkoties, kā patīk. Mets klusībā pasmaidīja; lai kas viņa būtu kļuvusi, šī būtne vienmēr rīkojās pēc sava prāta. Viņi vismaz stundu klusējot soļoja līdzās. Šad un tad Mets uzlika roku sievietes viduklim, kad viņi pie luksoforu zaļās gaismas šķērsoja ielu. Visbeidzot abi apsēdās zem nojumes kādā āra kafejnīcā. Mets automātiski pasūtīja melnu kafiju sev un tēju ar pienu viņai.
Radās sajūta, ka brīdī, kad viņš pavaicās, kas īsti notika toreiz, pirms daudziem gadiem, Grēta greizi pasmaidīs, iztukšos tējas tasi un atkal gluži vai izkūpēs gaisā. Tomēr Metam izmisīgi gribējās uzdot šo jautājumu. Tik ļoti, ka viņš pat nosvīda, par spīti spirgtajam vējam, kas pūta no upes puses un plīkšķināja audekla nojumi.
– Tātad tu apprecēji mazo Konstansu Bredliju, – viņa ierunājas, kad tase bija iztukšota līdz pusei. Skaidrs, ka tas nebija noniecinājums Meta sievai. Konija Grētas priekšstatos eksistēja tikai pagātnē, kad viņa kā jauns skuķēns bija slaistījusies Vilsonu fermas tuvumā, reizēm pārsteidzot Metu un Grētu maigojamies zem kāda koka. Skuķēns abus uzjautrināja, tomēr parasti tika aiztriekts projām. Viņi gan bija tikai dažus gadus vecāki, un tagad tam nebūtu nekādas nozīmes, turpretī toreiz trīs gadi, kas šķīra Grētu un Koniju, šķita kā dziļa aiza, ko simbolizēja divas nesalīdzināmas lietas – kāpšana kokos vai skūpstīšanās zem tiem. Ja viņi bez minētās triekšanas projām jelkad iedomājās par Koniju, tad tikai tādēļ, lai ķiķinātu par viņas uzkrītošo “ieķeršanos” Meta jaunākajā brālī Stenlijā. Skuķis mūždien piedāvājās kaut ko piepalīdzēt fermā un nemitīgi gadījās ceļā Stenlijam. Meta mātei nebija iebildumu, viņa apgalvoja, ka Konijas aprūpētās vistas dējot ražīgāk.
– Kā tas bija? – Grēta apvaicājās, droši vien domādama Meta laulību.
– Bija labi. Nē, labāk. Mūsu laulībā bija savi kāpumi un kritumi, pati zini, kā tas mēdz būt. – Klusums. – Vai tiešām zini?
– Jā. – Viņa pabeidza tukšot tējas tasi.
– Bērni? – viņš jautāja.
Grēta pamāja ar galvu. Tikai tajā brīdī Mets tā īsti pamanīja dziļās ēnas, kas tumsa zem sievietes acīm. Viņa raudzījās pāri Tibrai uz otru krastu, itin kā aizmirsusi par viņa klātbūtni. Mets nebrīnītos, ja Grēta piepeši atvērtu muti un nodziedātu kādu aizgrābjošu operas āriju. Traģēdijas dēļ – un viņam nebija šaubu, ka te ir runa tieši par traģēdiju – viņas skaistums šķita iezaigojamies mirdzoši violetos toņos. To varēja teju vai sasmaržot gaisā, gluži kā lavandu aromātu. Grētas būtībā jautās daudz neizprotama; kas īsti bija ar viņu noticis? Saraukusi pieri, sieviete atsauca sevi atpakaļ