Tā bija pirmā reize, kad džentlmenis piedāvāja Džesijai elkoni.
Viņa bikli ielika roku Stjuarta elkoņa ieliekumā. Pirksti vēl apjukumā izbaudīja gludo audumu, kas slēpa stingrus muskuļus, bet Stjuarts jau veda meiteni atpakaļ uz namu, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis. Viņa nosprieda, ka Edvardsa kungs šādi apietas ar sievietēm ikdienā un viņam tas ir pašsaprotami. Savukārt Džesija pirmo reizi mūžā jutās kā īsta jauna dāma, nevis atbaidoša un puiciska meitene.
– Ja kāds būs gana bezkaunīgs, lai uzdotu jautājumus, saki, ka izgāji laukā, lai sakārtotu matus, – Stjuarts ierunājās.
Džesija nespēja izdomāt atbildi un klusējot palocīja galvu.
Dārzā atskanēja klusas mūzikas skaņas. Rožu un liliju smarža savijās vienā spēcīgā aromātā. Sāka krist lietus piles.
– Ejam iekšā, tūlīt sāks līt.
Džesijai steigā neatlika laika izlemt, kā rīkoties, satiekot Miču vai Dženīnu Skotu, un Stjuarts pavilka viņu zem portika jumta. Līdzko viņi nokļuva aizsegā, sāka līt, un drīz vien smidzināšana pārvērtās stiprā lietusgāzē. Lietus smarža nomāca ziedu aromātu.
– Ak Dievs, kā es ienīstu šo smaržu, – Stjuarts Edvardss nomurmināja un, uzlicis plaukstu uz Džesijas muguras, mudināja viņu iet iekšā.
11. nodaļa
Nama iekšienē nekas nebija mainījies. Džesija bikli turējās pie Stjuarta Edvardsa sāna, līdz viņas acis pierada pie spilgtās lustru gaismas. Mūziķi joprojām spēlēja jautru melodiju, un viesu pāri smejoties virpuļoja pa deju zāli. Gar sienām sasēdušās matronas vēl aizvien tenkoja, džentlmeņi drūzmējās pie punša bļodas, nama saimnieces stāvēja pie pretējās sienas un, šķiet, bija iegrimušas kaismīgā strīdā.
Džesija paskatījās uz vīrieti sev blakus. Viņa sejā rotaļājās sveču gaismas mestās ēnas, un Džesija pirmo reizi ieraudzīja savu nagu atstātās švīkas. Tās stiepās pāri abiem Stjuarta vaigiem no acīm līdz pat mutei. Tās vairs nebija jēlas un apsārtušas kā iepriekšējā dienā, tomēr joprojām labi pamanāmas. Džesija prātoja, kā viņš pārējiem izskaidrojis šādu brūču rašanās iemeslus.
Sajutis meitenes skatienu, Stjuarts pievērsās viņai un savilka lūpas smīnā. Pie debeszilajām acīm iezīmējās sīkas krunciņas, un vīrietis pasmaidīja. Par spīti nagu atstātajām švīkām, viņa smaids bija ārkārtīgi pievilcīgs.
– Mitrajā gaisā tavi mati visapkārt sejai ir sasprogojušies. Tas izskatās apburoši, – viņš slepus pačukstēja, lai uzlabotu Džesijas noskaņojumu.
– Tie allaž sprogojas un sprogosies, – Džesija nervozi attrauca. Viņa jutās pateicīga par komplimentu, tomēr bija pārāk satraukta, lai to izbaudītu. Pārlūkojusi telpu, viņa ieraudzīja Sīliju dejojam ar Magvaira kungu. Sieviete pamāja Stjuartam, bet Džesiju nopētīja vērtējoši un skarbi. Tomēr viņa savu audžumāti tikpat kā neievēroja, jo ar skatienu meklēja un atrada Miču. Viņš dejoja ar Dženīnu Skotu un ieraudzīja Džesiju tajā pašā mirklī, kad Džesija ieraudzīja viņu. Pacēlis roku sveicienam, viņš pieliecās, lai kaut ko iečukstētu Dženīnai ausī. To ieraudzījusi, Džesija noskurinājās.
– Viņi tūlīt nāks pie manis, – viņa izbīlī nomurmināja un ieķērās Stjuarta Edvardsa piedurknē.
– Tad mums nāksies virzīties uz priekšu, vai ne? – viņš jautri atbildēja un negaidot saņēma Džesijas labās rokas plaukstu savējā, aplika roku ap viņas vidukli un izvilka meiteni uz deju grīdas.
– Ko jūs darāt? – viņa iešņācās, klūpot un krītot pār sava deju partnera zābakiem. Pateicoties Stjuarta veiklībai, Džesija nesaļima uz ceļgaliem.
– Ja nemaldos, to dēvē par valsi, – Stjuarts bezrūpīgi atbildēja. Viņa tvēriens bija ciešāks, nekā izskatījās no malas, tāpēc Džesijai neatlika nekas cits kā vien ļauties dejai. Viņi virpuļoja pa deju grīdu gluži tāpat kā pārējie viesu pāri.
– Edvardsa kungs, es neprotu dejot!
– Drīz mēs kļūsim par radiniekiem, tāpēc tu drīksti uzrunāt mani vārdā. Iespējams, es kļūdos, tomēr man šķiet, ka tu dejo pavisam labi, – Stjuarts veltīja meitenei apburošu smaidu. Džesija uzkāpa uz viņa kājas īkšķa.
– Uzmanīgi. – To pašu vārdu Edvardss bija meitenei teicis iepriekš, bet pavisam citā tonī. Atminēdamās nepatīkamo sarunu, Džesija sajauca dejas soļus. Viņa atkal uzkāpa uz sava partnera kājas, atvainojās un turpināja griezties tik straujā dejā, ka bija spiesta pieplakt Stjuarta augumam un klusībā lūgties, kaut apkārtējie nemanītu viņas izbīli.
Viņi bija tikpat tuvu viens otram kā pirmajā vakarā verandā, kur Stjuarts notvēra Džesiju pie kāpņu augšmalas. Tāpat kā tovakar, arī tagad Džesija nespēja ignorēt vīrieša pievilcību.
Stjuarts smaržoja pēc ruma punša un lietus. Džesija zem plaukstas juta platu un spēcīgu plecu. Viņas skatiens atdūrās pret Stjuarta kaklu, kas uz sniegbaltās kravates fona izskatījās ļoti tumšs. Stingro zoda līniju rotāja gandrīz nemanāmi tumšas bārdas rugāji. Viņa nevainojami veidotās lūpas bija tumši sarkanas un stingras. Viņa deguns bija taisns, bet vaigu kauli – augsti un noapaļoti.
Pētot Stjuarta Edvardsa vaibstus, Džesija pavirzīja skatienu augšup. Izrādījās, ka arī Stjuarts, manāmi uzjautrināts, vēro meiteni. Džesija nokaunējās un strauji novērsa skatienu. Apjukumā viņa atkal sajauca dejas soļus un paklupa pār Stjuarta kājām. Viņš satvēra meitenes vidukli ciešāk un noturēja viņu stāvus.
Tobrīd Džesija nonāca pie biedējoša secinājuma. Sīlija teica, ka Stjuarta Edvardsa klātbūtnē pār viņas muguru skrien tirpas, un piepeši Džesija saprata audžumātes izjūtas.
Viņa neuzdrošinājās pacelt skatienu, lai Stjuarts viņas sejā neizlasītu pārāk daudz. Džesija sastinga un atvirzījās no viņa auguma, cik vien tālu spēja, bet Stjuarts nepacietīgi piespieda viņu tuvāk. Starp viņiem tik un tā bija atstatums, tomēr Džesija nespēja nejust viņa spēcīgās rokas, stingros muskuļus zem gludā lina auduma krekla un visu šī cilvēka nevaldāmo vīrišķību.
Šī deja kļuva par brīdi, kad Džesija no pusaudzes kļuva par pieaugušu sievieti.
– Ja tu nesmaidīsi, viesi nospriedīs, ka es tev nepatīku, – Stjuarts ieņurdēja meitenes ausī, un viņi turpināja griezties galvu reibinošā dejā.
Džesija neatlika nekas cits kā vien smaidīt.
12. nodaļa
Veni, vidi, vici – es atnācu, es ieraudzīju, es uzvarēju. Šos vārdus savulaik teicis Jūlijs Cēzars, un Klaivs Makklintoks tos klusībā apmierināti atkārtoja, stāvot pie ziediem noklātā altāra nelielajā baznīcā un redzot, kā aiz savas audžumeitas muguras tuvojas viņa līgava. Kāzu maršs kļuva skaļāks, un skatītāji paliecās uz priekšu, lai rūpīgāk aplūkotu Sīliju kāzu kleitā. To redzot, Klaivs smaidīja – visas viņa vēlēšanās bija piepildījušās.
Sīlija Lindsija un viņai piederošā plantācija gan nelīdzinājās Senās Romas dārgumiem, tomēr ar to bija pietiekami. Sīlija bija pievilcīga, labi audzināta, paklausīga, īsta dāma. Un, protams, viņa bija bagāta – ļoti bagāta zemes īpašniece. Ja uz spēles nebūtu likta “Mimoza”, Klaivs nebūtu izteicis precību piedāvājumu. Iespējams, viņš liktos ar šo sievieti gultā, bet nedotos pie altāra. Audžumeitai, kura nolamāja Klaivu par bagātību meklētāju, bija sava daļa taisnības, tomēr