Sūzena bija pateicīga par tumsu un klusumu, kad beidzot nokļuva mājās. Viņa bija aizvedusi Amēliju, vēlreiz draudzeni apkampusi un apsolījusi viņai piezvanīt rīt. Sūzena nometa pie durvīm kurpes un devās taisnā ceļā uz viesistabas bufeti, kur ielēja sev glāzi konjaka. Tā bija pirmā pudele, kas gadījās pie rokas un kurai nebija vajadzīgas nekas tik sarežģīts kā kokteiļa jaucējs vai ledus kubiņi. Neieslēgusi gaismu, viņa noslīga uz zemā dīvāna un tad sāka raudāt. Viņu māca bailes, un saspringums, visu dienu cenšoties sevi turēt rokās Amēlijas dēļ, bija viņu nokausējis daudz vairāk, nekā viņa apjauta. Tas bija atvieglojums, ka drīkst vairs neizlikties.
Sūzena savā mūžā nebija piedzīvojusi nāvi un traģēdiju, un kaut kur sirds dziļumos viņa vienmēr bija prātojusi, kad gan tās reiz viņu piemeklēs. Varbūt tas notiks šeit un tagad. Ak Dievs! Amēlija būtu nikna, ja zinātu, par ko Sūzena šobrīd domā. Sēdēdama tumsā un malkodama alkoholu, viņa izspēlēja savā prātā dažādus scenārijus. Viņa un bērni, visi tērpušies melnā, stāv kapsētā; Amēlija, bāla un vārga, guļ uz nāves gultas; Sūzena risina tādas sarunas kā Debra Vingere filmā “Maiguma vārdi”. Un visu laiku viņa klusi elsoja un žagojās, ļaudamās savai vēlmei un grimdama iespējās, ko glabāja nākotne.
Pēdējo reizi, kad Sūzena bija tik ļoti nobijusies, viņa raizējās par Robu. Tas bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmitajā gadā, kad Robs bija Līcī. Sūzena daudzas naktis gulēja gultā, prātodama, kur gan viņš atrodas, kas ar viņu notiek. Atrazdamās iedomāto, nepārtraukto baiļu varā, viņa savā bezmiega pārņemtajā prātā izspēlēja visbriesmīgākos scenārijus. Un te nu viņš atkal bija – gandrīz vai zagšus ielavījies, viņš atkal bija ienācis Sūzenas dzīvē. Viņa bija gadiem ilgi dzīvojusi, nedomādama par Robu, un te nu viņš bija, ieņemdams galveno lomu viņas slēptajās domās.
Sūzena sēdēja vēl turpat, kad Daglass pārnāca mājās. Tā kā gaisma viesistabā nedega, viņš vispirms izgāja tai cauri uz virtuvi, un viņa dzirdēja, kā viņš atver bufetes durtiņas un atkorķē pudeli vīna. Daglass nesteidzīgi nāca atpakaļ pa gaiteni un ieslēdza istabā griestu lampu, vienlaicīgi stiepdams roku pēc tālvadības pults, kas gulēja uz televizora. Sūzena samiedza acis no pēkšņās gaismas.
– Jēziņ, tu mani pārbiedēji līdz nāvei.
– Atvaino. – Sūzena aizsedza acis ar plaukstu, aizsargājoties no gaismas.
– Ko tu te dari? Kāpēc sēdi tumsā? – Daglass iekārtojās viņai līdzās un pieliecās, lai noskūpstītu viņu uz vaiga, tad apstājās pusceļā. – Vai tu raudi?
Viņa pamāja un nošņaukājās.
Daglass aplika viņai roku ap pleciem. – Kas noticis?
Vienu mirkli viņa nespēja parunāt.
Daglass atliecās atpakaļ. – Lūdzu, Sūzena, kas noticis? Tu mani biedē…
– Tas saistīts ar Amēliju. – Sūzena pamanīja viņa sejā kaut ko līdzīgu atvieglojumam, tikai vienu mirkli, par to, ka problēma neskar kādu viņam tuvāku cilvēku, pirms viņš rūpīgi savilka atbilstošu sejas izteiksmi un klausījās, kā Sūzena izklāsta visus dienas notikumus. Sūzenu tas skāra tik dziļi, cik vien iespējams. Amēlija bija viens no cilvēkiem, kuru viņa savā dzīvē mīlēja visilgāk un visvairāk. Amēlija bija viņas ģimene.
Daglass reaģēja ar atbilstošiem starpsaucieniem, lietoja stereotipas frāzes un klišejas, kādās cilvēki runā par slimībām. Pēc tam viņš pagatavoja vakariņas.
Tā nav viņa vaina, Sūzena sev teica, ka viņš pēdējā laikā vairs nespēj viņai īsti izdarīt pa prātam.
Pulksten vienpadsmitos vakarā, kad Sūzena jau grasījās iet gulēt, Amēlija piezvanīja uz mobilo telefonu. Kā parasti, viņa nesasveicinājās, bet uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.
– Tev ir jāpiezvana Džonatanam.
– Ir… cik ir pulkstenis? Ir jau vēls, Amēlij.
– Nu tad piezvani viņam no rīta.
– Vispirms paskaidro, kāpēc man viņam ir jāzvana?
– Jo viņš ir sajucis prātā.
– Tu viņam pastāstīji?
– Jā. Es viņam piezvanīju pēcpusdienā, kad tu aizvedi mani mājās. Izstāstīju, ko misters Svifts mums teica, paskaidroju, ka tas nav nekas īpašs, vienkārši, iespējams, man vajadzēs, lai viņš biežāk pieskata bērnus. Tu jau saproti, kad sāksies ārstēšana…
– Un… – Sūzena viegli spēja iztēloties, kā Amēlija satriec Džonatanu, pārsteigdama viņu nesagatavotu ar visu šo informācijas lavīnu. Viņa pieņēma, ka tas, kā draudzene to pasniedza, droši vien būs šķitis dīvaini ikdienišķi. Nabaga puisis, viņai Džonatana bija žēl. Īstenībā ne pirmo reizi.
– Un viņš sāka izturēties kā jucis. Manuprāt, viņš patiešām raudāja. Vienu mirkli viņš palika pavisam kluss, un tad fonā bija dzirdami šņuksti. Bet pēc tam viņš sāka runāt aplamības.
– Ko šajā gadījumā nozīmē vārds “aplamības”?
– Viņš grib nākt atpakaļ.
– Ko?!
– Tieši tā. Tā viņš teica. Tūlīt pat. Ko gan viņš iedomājas?
Sūzenai bija aizdomas, ka ļoti labi saprot, ko Džonatans iedomājas, tomēr viņa neuzdrīkstējās to pateikt. – Ko tu atbildēji?
– Es viņam pajautāju, ko par to teiks Džesa.
Sūzena zināja, ka Džesa ir sieviete, ar ko Džonatans dažus pēdējos mēnešus satiekas. Ak vai.
– Un tad viņš ieslīga šajā smieklīgajā monologā. Teica, ka Džesa neesot svarīga. Ka es esot viņa bērnu māte… un tā tālāk, un tā joprojām. Un tad viņš sāka klāstīt, cik ļoti viņam žēl, ka mūsu attiecības nogāja greizi.
– Nabadziņš.
– Kāpēc nabadziņš?
– Izbeidz, Amēlij, tu vienkārši viņam piezvani, paziņo, ka tev ir vēzis, un gaidi, lai viņam būtu gatavībā kāda sakarīga, pārdomāta atbilde?
– Es to negaidīju.
– Tad tu esi vēl lielāka muļķe. Paklau, man nepatīk tēlot saprāta balsi, bet tu pati uzprasies. Es šobrīd dzeru, un ir jau vēls, un tu mani esi iesaistījusi tajā visā. Tev tik ļoti patīk runāt ar cilvēkiem atklātu valodu, ka es arī runāšu ar tevi skaidri un gaiši. – Sūzena zināja, ka šis brīdis pienāks. Tas bija konjaks, kas pamudināja tam pienākt tik ātri. – Tas ir kaut kas īpašs. Ja tu gribi turpināt izlikties, ka tā nav, lai notiek. Bet tu nevari gaidīt, lai mēs visi, kas tevi mīlam, darītu tāpat. Un viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuri tevi mīl, lai arī cik apgrūtinoši tev būtu to atzīt. Es arī, starp citu. Mēs raizējamies par tevi, un mēs esam nobijušies. Un, atklāti sakot, mēs esam tie normālie tajā nelielajā scenārijā, ko tu te esi izplānojusi…
Amēlija klusēja. Vienu mirkli Sūzena pat nodomāja, ka varbūt draudzene nolikusi