Tad viņš pienāca viņai klāt un ieskāva savos apkampienos. – Man ļoti žēl, Sūzena. – Runājot viņš pieglauda galvu sievietes kaklam, viņa plauksta glāstīja Sūzenas matus. – Es biju mēsls vakar vakarā. Lūdzu, piedod. – Viņš novilka Sūzenai no pleciem žaketi un noskūpstīja viņas kaklu.
Viņš to labi prata. Sūzena nezināja, vai tas bija tīšām, vai arī tā bija muļķa laime, bet Daga atvainošanās vienmēr nāca tieši tajā brīdī, kad viņa bija gana piekususi, lai to pieņemtu, nevis paildzinātu strīdu, – lai kas arī būtu tas, par ko viņš lūdza piedošanu. Tāpēc viņa tikai stāvēja un kādu brīdi ļāva sevi apskaut. Viss Dagā šķita tik pazīstams. Viņa pieskāriens, viņa smarža, viņa balss skaņa. Viņa ļāva Dagam atvilkt savas kleitas rāvējslēdzēju, un tā nokrita uz grīdas, tad paklausīgi devās viņam līdzi uz vannasistabu.
Vanna bija līdz pusei pilna, un Dags noliecās aizgriezt krānus, izbraukdams ar plaukstu pa ūdeni, lai pārbaudītu temperatūru. – Tā ir gatava. Kāp iekšā, bet es noiešu lejā un pagatavošu kādu dzērienu. Ko tu vēlies? Tasi tējas vai kaut ko stiprāku? Pēc tam tu man izstāstīsi pilnīgi visu.
– Tēju. Man sāp galva. – Sūzena zināja, ka izklausās nīgra.
Daga sejā parādījās raižpilna izteiksme. – Man ļoti žēl. Es tev atnesīšu tableti, labi?
Sūzena paraustīja plecus un pasmaidīja, viņa tiešām centās. – Vismaz par galvassāpēm es nevaru vainot tevi.
Viņa nometa krūšturi un biksītes un kaila iekāpa karstajā vannā. Kad viņa sēdās ūdenī, Daglass noglāstīja viņai plecu. Šajā žestā nebija nekā seksuāla, tāpat kā telpas atmosfērā, par spīti viņas kailumam. Kad mājās bija bērni, starp viņiem nekad nebija nekā seksuāla. To viņa bija iemācījusies jau ļoti sen.
Amēlija reiz pastāstīja, ka viņai ar bijušo vīru Džonatanu, kad viņi vēl bija precējušies un kad bērni bija mazi, patika “to” darīt brīvdienu rītos. Ja bērni sēž pie televizora un skatās multenes, viņa stāstīja, viņi ir apmierināti un klusi uz pietiekami ilgu brīdi. Tētis nokāpa lejā, iekārtoja bērnus pie televizora, izsniedza Cheerios kraukšķu bļodiņu un tālvadības pulti, tad pagatavoja tasi tējas, uznesa to augšā uz otro stāvu un aizvēra aiz sevis durvis. Labākās piecpadsmit minūtes nedēļas nogalē, Amēlija teica. Viņi bija tikuši galā, viņa smējās, tieši laikā, lai izdzertu tēju, pirms tā paspēja atdzist.
Ar Daglasu tas nedarbojās. Pilnīgi noteikti ne no rīta, un pat ne naktī. Pat tad ne, ja bērni bija cieši aizmiguši savās gultās. Sākumā Sūzena jutās neapmierināta – ne tikai seksuāli, bet arī tāpēc, ka tas šķita nepareizi; nepareizi, ka viņš šīs divas savas dzīves daļas nošķīra un ievietoja atsevišķos nodalījumos. Viņu pazīšanās sākumā Dags bija negausīgs. Viņam nekad nebija Sūzenas gana. Jebkurā laikā, jebkurā vietā. Es lielā mērā kompensēju laulībā bez seksa zaudētos gadus, viņš teica. Tajos dažos pirmajos mēnešos viņiem bija sekss gandrīz katru dienu. Sūzena nesaprata, kā viņš spēj to visu vienkārši izslēgt. Viņa bija izmēģinājusi visu, lai mīkstinātu Daga atsacīšanos, bija izmantojusi ikvienu iespējamo sava seksuālā arsenāla ieroci, lai pārliecinātu viņu, ka tas ir tikai normāli. Ka tas, ja viņiem būs kluss, ātrs sekss aiz aizvērtām guļamistabas durvīm, nenodarīs pāri viņa bērniem. Taču nekas nebija līdzējis, un galu galā Sūzena padevās. Kad bērni bija mājās, sekss tika pilnībā izsvītrots no dienas kārtības. Un to viņa draudzenei nebija izpaudusi, jo par kaut ko tādu viņa Amēlijai nevarēja atzīties.
Viņa atlaidās guļus dziļajā vannā un aizvēra acis. Un tajā pašā mirklī, kad viņa to izdarīja, viņas acu priekšā nostājās Robs.
Ne tāds, kāds viņš bija šodien. Tāds, kāds viņš bija toreiz…
1987
Acīmredzot Robs Rosi un viņa vecāki bija pārcēlušies uz dzīvi viņu ciematā vasarā. Viņi neapmeklēja Svētā Gabriela baznīcu – viņi bija katoļi un nez vai vispār apmeklēja kādu baznīcu, kas izskaidroja to, kāpēc Sūzenas mammas radars viņus nebija reģistrējis. Viņi dzīvoja mājā, kas atradās otrpus galvenajam laukumam. Cits autobuss.
Vairākas nedēļas viņi nesarunājās. Taču Sūzenai kļuva par paradumu skolā ar acīm viņu sameklēt. Robu bija viegli pamanīt, viņš bija tik garš. Un katru reizi, kad Sūzena viņu ieraudzīja, viņai aizrāvās elpa. Viņa pieķēra sevi domājam par Robu neparastos dienas brīžos, kā arī naktī, guļot gultā. Viņa sāka no rīta spogulī rūpīgi sevi nopētīt. Mēģināja saskatīt to, ko redz viņš. Prātoja, vai viņš vispār viņu pamana.
Sūzena bija tipiska kautrīga pusaudze, nedaudz garāka, nekā viņai gribētos būt, un šobrīd viņa spēcīgi apzinājās relatīvi jaunos izliekumus savā figūrā. Amēlijai krūtis vienmēr bija apaļīgi glītas, bet Sūzenai tas bija daudz nesenāks pavērsiens attīstībā. Brīžos, kad viņa sevi novērtēja objektīvi, meitene atzina, ka viņas āda ir tīrāka nekā lielākajai daļai pusaudžu viņas vecumā, ka viņas acis – Sūzenai par lielu vilšanos tās bija pārsvarā gaiši brūnas – gar maliņu ir zaļas un mirdz, kad viņa jūtas laimīga. Amēlija apgalvoja, ka viņai esot lēcienā no tramplīna saspiests deguns un tādas lūpas kā pēc bites dzēliena, sasodīts, taču Sūzena zināja, ka Amēlija ir glītāka. Lai vai kā, dažreiz Sūzena domāja, ka labprāt apmainītu visus plusus savā izskatā pret labākās draudzenes pašapzinīgo izturēšanos.
Viņiem ar Robu bija kopīgs tikai viens priekšmets – angļu valoda. Stundās viņš izturējās ļoti klusi, bet, kad Ikabods viņu izsauca, puiša atbildes bija izsmeļošas, balss zema. Dažreiz viņš Sūzenai uzsmaidīja, bikli, taču viņa skatiens vienmēr aši novērsās no viņas acīm, iekams smaids bija nozudis no lūpām. Sūzena prātoja, vai puisis uzjautrinās, pamanot, ka viņa skatās. Viņš bija tāds kā savrupnieks. Šķita, ka viņam ir draudzīgas attiecības ar daudziem zēniem, bet ne ar vienu no tiem īpaši, un Sūzena nekad nebija viņu redzējusi runājamies ar meitenēm. Pusdienu pārtraukumā viņš dažreiz spēlēja futbolu, dažreiz lasīja žurnālu – Sūzena nezināja, kādu, – atbalstījies pret koku līdzās dabas zinību korpusam. Amēlija teica, ka viņam esot seksuāli nomākts noskaņojums. Viņa teica, ka Robs viņai atgādinot Hitklifu, bet Sūzena neko tādu nesaskatīja – viņai nepiemita labākas draudzenes spēja visur saskatīt drāmu. Viņai šķita, ka Robs ir nosvērts un pašpietiekams. Tā, it kā viņam nevienu citu nevajadzētu.
Kādu piektdienas vakaru, tās bija apmēram oktobra beigas, Amēlijas māte bija atbraukusi viņām ar Sūzenu pretī uz kino un veda viņas mājās – un tieši tobrīd norisinājās spilgts “Liktenīgā valdzinājuma” sižeta atstāstījums –, kad viņas abas ieraudzīja Robu ejam pa galveno ceļu no autobusa pieturas uz savas mājas pusi. Viņam mugurā bija militārā stila apģērbs – vecmodīgas platas, zilas bikses un rievots džemperis. Galvā melna berete. Viņam līdzās gāja meitene – tieši tāpat ģērbusies. Sākumā Sūzena nodomāja, ka tas ir zēns.
Nākamajā pirmdienā Amēlija, kas nepavisam nejutās bikla Roba, nedz arī kāda cita priekšā, apsēdās uz viņa sola malas, kamēr viņi gaidīja, kad sāksies angļu valodas stunda, un apvaicājās par to.
– Vai tu esi karavīrs? – Sūzenai viņas tonis šķita tik tikko manāmi izsmējīgs.
Izskatījās, ka Robs jūtas samulsis, it kā viņa ar šo jautājumu būtu noķērusi viņu nesagatavotu, tomēr viņš nevaicāja, kāpēc viņa prasa. Viņš papurināja galvu. – Gaisa kadets.
– Ko tas nozīmē?
– Es būšu lidotājs. Anglijas Gaisa