– Kad es biju maza, mēs spēlējām “klasītes”, – Edi jaunkundze ierunājās.
– Kas tas ir?
– Ja iedosi man krītu, es parādīšu.
Edi jaunkundze gaidīja ārpusē, kamēr Džoslina iegāja mājā un atrada krītu. Tolaik Edi jaunkundzei pietika ar vienu spieķi, lai staigātu. Tomēr daudzie gadi, kas pavadīti stāvus, rūpējoties par doktora Brenera komandu, bija traumējuši kāju muskuļus, un Edi apzinājās, ka drīz vien viņai būs nepieciešami divi kruķi, tad rollators, un tad… par to viņa domāja nelabprāt.
Sajutusi, ka viņu kāds vēro, Edi pagriezās un ieraudzīja Džoslinas tēvu. Viņam mugurā bija kaut kas līdzīgs apakškreklam, kādus viņas paaudzes vīrieši parasti valkāja zem virsapģērba. Vīrieša ķermeni klāja tetovējumi, un izskatījās, ka viņš nav skuvies jau dienām ilgi. Viņš remontēja zilu motociklu un nemitīgi grieza tā rokturi, lai rūkoņa būtu skaļāka. Kaimiņi bija pārstājuši sūdzēties, bet ne jau tāpēc, ka Džoslinas tēvam piederēja īpašums tajā kvartālā. Ja tas būtu viss, viņš jau sen būtu no turienes padzīts. Tomēr Gerijs Mintons bija lielisks palīgs saimniecības darbos – viņš ieradās nakts vidū, ja bija pārplūdusi tualete, viņš izvilka bērnu no baseina un uzkāpa kokā, lai noceltu no tā pārbiedētu puisēnu. Visā visumā ar dažu motociklu radīto troksni kaimiņiem nebija grūti samierināties.
Tomēr šis vīrietis vēroja Edi jaunkundzi tik uzmanīgi, it kā censtos viņu novērtēt un noskaidrot, vai viņa meitai būtu vēlams ar šo sievieti kontaktēties. Edi aizgriezās. Drīzāk vietā būtu jautājums, vai šim bērnam ir vēlams kontaktēties ar tēvu.
Drīz vien Džoslina atgriezās ar krītu, un Edi jaunkundze ierādīja, kā uzzīmēt “klasīšu” shēmu uz asfalta, mest akmentiņu un sekot tam, lecot uz vienas kājas. Džoslinai spēle ļoti patika.
Pēc vairākām dienām Edi nejutās izbrīnīta, kad atvēra mājas durvis un ieraudzīja vājo, plāni ģērbto gaišmataino meitenīti, kura sēdēja uz viņas lieveņa pakāpieniem un raudāja.
– Atvaino! – meitene iesaucās un pielēca kājās. – Es negribēju… – Šķita, ka viņa nezina, ko teikt.
Mežrozīšu krūmā Edi ieraudzīja rēgojamies plastmasas čemodāna stūri un nosprieda, ka meitene nolēmusi aizbēgt no mājām.
Pirmajā dienā Edi ar nolūku turēja bērnu savā mājā gandrīz trīs stundas. Viņas runāja par grāmatām un zinātnisko darbu, ko Džoslina veica skolā. Edi mērķis bija dot viņas tēvam rūgtu mācību – panākt, lai tēvs uztraucas. Viņam būtu jāvelta vairāk uzmanības tam, kur atrodas bērns.
Pavadot Džoslinu atpakaļ uz mājām, Edi plānoja nolasīt atvieglotajiem vecākiem lekciju. Tomēr, Edi par pārsteigumu, meitenes tēvs un audžumāte nebija pat pamanījuši viņas pazušanu. Vēl ļaunāk – to uzzinājuši, viņi nešķita ne noraizējušies, ne izbrīnīti. Viņuprāt, Džoslina var darīt visu, ko vēlas, un viņiem nebija ne jausmas, ko meitene īsti grib.
Tovakar Edi piezvanīja Aleksam un pastāstīja, ka situācija ir vēl ļaunāka, nekā viņš bija domājis.
– Viņa ir ārkārtīgi gudra, viņai patīk mācības un kultūra. Tev vajadzēja redzēt viņas sejas izteiksmi, kad es atskaņoju Vivaldi darbus! Rodas tāds iespaids, ka ciema muļķu vidū dzīvo Šekspīrs. Vai es tev stāstīju par viņas atbaidošajām audžumāsām?
– Jā, – Alekss atbildēja, – bet pastāsti vēlreiz.
Nākamajā nedēļas nogalē piepildījās Edi cerības – uz gājēju celiņa pretī viņas mājai uzradās Džoslina un mēģināja izlikties, ka tur atrodas tikai nejaušības dēļ. Edi ieaicināja meiteni pie sevis, piezvanīja viņas tēvam un painteresējās, vai meitene drīkst palīdzēt Edi darbā. Fakts, ka tēvs nepainteresējās par darba saturu un laiku, ko meitenei nāksies svešajā mājā pavadīt, tikai pasliktināja viņa tēlu Edi acīs.
– Jā, – Gerijs Mintons teica, – esmu dzirdējis par tevi un zinu, kur tu dzīvo. Protams, Džosija var tur palikt. Viņai pilnīgi pietiks ar vietu, kur ir daudz grāmatu. Viņa ir tieši tāda kā mamma.
– Tātad viņa var palikt pie manis visu pēcpusdienu? – Edi pārjautāja vēl stingrākā tonī nekā parasti. Viņa pūlējās noslēpt pieaugošo nepatiku pret šo cilvēku.
– Protams, lai viņa paliek. Mēs iesim uz sacensībām, tāpēc mājās būsim vēlu. Klau, ja gribi paturēt viņu pie sevis pa nakti, mēs neiebilstam. Varu derēt, ka Džosijai tas patiktu.
– Iespējams, ka tieši to es arī darīšu, – Edi atbildēja un nolika klausuli.
Džoslina pavadīja nakti pie Edi. Viņas guva tik daudz prieka no kopā pavadītā laika, ka bērns nedevās mājās līdz pat svētdienas vakaram. Saposusies ceļam, viņa pagriezās, pieskrēja pie Edi un aplika rokas viņai ap vidukli.
– Tu esi jaukākais, gudrākais un brīnišķīgākais cilvēks, kādu es jebkad esmu satikusi.
Edi mēģināja saglabāt mieru, tomēr atbildēja meitenes apskāvienam.
Pēc tam Džoslina Edi mājās pavadīja visas nedēļas nogales un lielāko daļu brīvdienu. Viņas bija divi vientuļi cilvēki, kuri ir viens otram nepieciešami un neizsakāmi priecājas par to, ka ir satikušies. Abas uzsāka kopīgu dzīvi: sestdienās devās izbraucienos, svētdienās uz baznīcu un veltīja laiku mierīgai pasēdēšanai dārzā.
Kaut arī sākotnēji Edi jaunkundzei bija radies iespaids, ka Džoslinas tēvam meita nerūp, ar laiku kļuva skaidrs, ka viņš mīl meiteni tikpat stipri kā savulaik viņas māti un vēlas, lai Džoslina ir laimīga.
– Es nevaru dot Džosijai to, ko viņa būtu ieguvusi no mātes, ja Klēra joprojām būtu dzīva, – viņš skaidroja Edi, – bet varbūt to vari izdarīt tu. Džosija drīkst iet pie tevis, kad vien vēlas; ja tev vajadzīga kāda palīdzība, padod tik ziņu. – Gerijs paskatījās uz savu sievu un audžumeitām, kuras viņu gaidīja automašīnā. – Viņas ir tādas pašas kā es, un mēs saderam kopā, bet Džosija ir… citādāka.
Edi zināja, ko nozīmē būt citādam. Džoslina savās mājās jutās tikpat neiederīga, kā sava mūža laikā vairākkārt bija jutusies Edi.
Kopā ar Džoslinu pavadītie gadi bija laimīgākais laiks Edi dzīvē. Apmācīt jaunu prātu un iepazīstināt viņu ar pasauli bija brīnišķīgi. Kad Džoslinas ģimene devās uz “Disneja pasauli”, Edi meiteni paņēma līdzi uz Metropolitēna operu Ņujorkā. Viņas audžumāsas valkāja īsus šortus, lai izrādītu garās kājas, bet Džoslina deva priekšroku Edi pērļu kaklarotai un vilnas jaciņai.
Tā gada vasarā, kad Džoslinai apritēja sešpadsmit, viņa kopā ar Edi jaunkundzi apceļoja Londonu, Parīzi un Romu. Ceļojums Edi bija grūts, jo slimās kājas un vecums laupīja enerģiju. Bet Džoslina šo laiku pavadīja, klejojot pa pilsētām un uzņemot fotogrāfijas. Vakaros viņas dalījās iespaidos.
Londonā Edi iepazīstināja Džoslinu ar vietu, kurā satika Deividu – vīrieti, kuru viņa bija iemīlējusi un zaudējusi. Deivida uzvārdu Edi jaunkundze nepieminēja.
– Manā dzīvē ir bijis tikai viens vīrietis, un tas bija viņš, – Edi teica, skatoties uz lielo balta marmora celtni, kurā viņi reiz satikušies.
Džoslina šo stāstu bija uzklausījusi vairākas reizes, tomēr viņai tas nekad neapnika. “Vienīgā mīlestība”. “Mūžīgā mīlestība”. “Nebeidzamā