Mēs bijām nokļuvušas apvērstās lomās, un es jutos ārkārtīgi neērti. Sāku prātot, ko teiktu Bonna, ja redzētu manu prasto pēcpusi apgānām karaliskos spilvenus. Tomēr visas sīkumainās domas pagaisa, tiklīdz Katrīna ierunājās.
– Tas, ko tev tūlīt atklāšu, nedrīkst izskanēt ārpus šīm sienām, – viņa piesardzīgi iesāka, – jo daži to dēvētu par valsts nodevību. Tomēr, jo ilgāk dzīvoju galmā, jo mazāk spēju uzticēties savai mātei.
Pār manām lūpām izlauzās skaņa, bet Katrīna pacēla roku, apklusinot iebildumus. – Lūdzu, neatkārto visu to, ko es dzirdētu no citiem, Mjeta. Es zinu, ka esmu jauna un varu nesaprast visu, ko māte saka un dara, bet neesmu arī muļķe. Ir daudz piemēru viņas negodīgumam, bet pietiks ar vienu. Viņa apgalvo, ka ienīst Burgundijas hercogu par tā dalību Orleāna slepkavībā, bet tie ir tikai vārdi. Patiesībā viņa nīst Armanjakas grāfu, ko sakās apbrīnojam. Kad viņi ir kopā, nav grūti pamanīt nepatiku starp abiem. Un tev jau zināms, ka viņa strīdas arī ar Luiju. Sabiedrībā viņa atbalsta Orleānas hercoga centienus, bet slepus kaļ plānus ar Burgundiju. – Tam nebūtu tik liela nozīme, ja viņa būtu padevīga karalim, tomēr tā nav. Svinīgajās ceremonijās māte sēž viņam līdzās, bet citreiz izvairās. Viņai mana tēva dzīvība ir svarīga tikai tāpēc, ka viņai pieder reģentes vara. Kad tēvs nomirs, Luijs kļūs par karali, un viņa zaudēs varu, tāpēc māte slepenībā vienojas ar Burgundijas hercogu un bruģē viņam ceļu uz atgriešanos pie karaļa sāniem. Kāpēc? Jo Burgundijs valda pār Žanu. Sadarbojoties ar hercogu, viņa varētu turpināt valdīt Francijā ar sava dēla starpniecību, kuru pirms desmit gadiem nosūtīja trimdā.
– Bet vienīgi tad, ja Luijs mirtu! – es iesaucos.
– Tieši tā. – Katrīna pielika pirkstu man pie lūpām. – Kuš! Es to stāstu tikai tāpēc, lai tu saprastu, kāpēc es lūgšu tavu palīdzību. Man jāaprunājas ar Luiju tā, lai māte to neuzzinātu. Mjeta, tev jānodod viņam mans aicinājums slepus ierasties šeit. Viņš varētu atnākt pa mūra pāreju, un mēs tiktos tavā kambarī. Tikmēr mēs izziņotu, ka mani moka drudzis un es nevaru pamest savu istabu. Tev nāktos sargāt manas durvis no dāmām, jo visas tā vai citādi ziņo karalienei.
– It īpaši Bonnas jaunkundze, – es noteicu. – Un nebūs viegli viņu atgaiņāt. Viņa jau mani ienīst līdz kaulam.
Katrīna atvainodamās mani uzlūkoja. – Zinu. Viņa droši vien sūdzēsies, bet nesatraucies! Ja kāds draudēs tevi padzīt, es tikai saslimšu ar īstu drudzi un neizveseļošos, līdz man atdos tevi. – Es nemaz nejutos pārliecināta, ka šis plāns vainagosies panākumiem, bet viņa aizrāvusies satvēra manas rokas, apklusinot jebkādus iebildumus. – Man jātiekas ar Luiju, Mjeta. Viņš ir pavisam vientuļš, iestrēdzis starp mūsu māti, kas vēl viņam ļaunu, un Armanjaku. Grāfs zvēr uzticību, bet patiesībā kalpo tikai savām interesēm. Turklāt Luijs ir savažots kopā ar sievu, kas ir viņa naidnieka meita. Gribu viņam paskaidrot, kam pieder mana uzticība.
Es jutos kā zaudējusi pamatu zem kājām un iepinusies intrigās, kas ievērojami pārsniedza manas spējas. – Un jūsu pašas intereses? – es jautāju. – Dofins jau iznīcinājis jūsu izredzes kļūt par Anglijas karalieni.
Katrīna papurināja galvu. – Patiesībā esmu viņam par to pateicīga. Laulība mani iegrūstu ļoti sarežģītā stāvoklī. Kā jau sākumā teicu, viss saistīts ar uzticēšanos. Es zinu, ka man jāprecas ar to, kas man izvēlēts. Bet kurš izvēlēsies? Mans tēvs ir pārāk vārgs, un es neuzticos mātei. Labprātāk nodošu savu likteni brāļa rokās.
Biju solījusi mirt princeses dēļ; ja šis plāns neizdosies, iespējams, man nāksies solījumu pildīt. Tomēr man bija viņai jāpalīdz. Kā gan citādi?
Padzinusi Bonnu un aizsprostojusi durvis, es gaidīju Katrīnas guļamistabā. Šķita, ka pagāja daudzas stundas, un es centos aizņemt prātu ar sīkiem uzdevumiem – sakārtoju tualetes lādi, saberzu mālus apmetņu tīrīšanai un izbēru jaunas smaržīgās zālītes uz garderobes grīdas. Strādājot es iztēlojos Luiju un Katrīnu nopietni sarunājamies augšējā kambarī. Biju sakūrusi karstu uguni un novietojusi pie pavarda savu lielāko krēslu. Iedomājos arī, kā apakšējā stāvā Armanjakas Bonna soļiem mēro salonu un gaida ārstu, kurš nenāks, jo neviens viņu neaicināja. Nemitīgi bažījos, ka Bonna zaudēs pacietību un skaļi klauvēs pie durvīm, bet nekas nenotika.
Beidzot Katrīna nokāpa lejā, saraukusi pieri. Es alku uzzināt, kā norisinājusies tikšanās ar Luiju, bet biju spiesta gaidīt.
– Man jālūdz Dievs, Mjeta, – viņa noteica un devās tieši pie lūgšanu soliņa. – Lūdzu, pasargā durvis vēl mazliet.
Es apsolīju paklausīt, bet tagad, kad Katrīna atgriezusies istabā, man šķita droši aizlavīties līdz apakšējai istabai un palūkoties, ko dara Bonna. Viņas klusēšana mani biedēja vairāk nekā dusmas. Kāpjot lejā, es sastapu pāžu livrejā ar Armanjaka Lotringas krustu. – Man jānodod vēsts princesei Katrīnai, – viņš paziņoja.
Sirdij strauji pukstot, es pastiepu roku, pārliecināta, ka šis ir pirmais Bonnas trieciens. – Viņas Augstība ir savārgusi, – es sacīju. – Aiznesīšu viņai ziņu.
Pāžs izņēma aizzīmogoto vēstuli no maisiņa pie jostas un iedeva to man, pirms nokāpa lejā. Mani māca kārdinājums iznīcināt vēstuli, tomēr piesardzība uzvarēja; ja Bonna cenšas mani sagraut, Katrīnai tas jāuzzina iespējami agrāk. Kad atgriezos istabā, viņa pārmeta krustu un piecēlās no lūgšanu soliņa. Jaunava vēlīgi lūkojās lejup no sveču apspīdētā triptiha, neko neatklājot, bet es pamanīju, ka princeses piere vēl joprojām ir saraukta. Nezināju, kādu palīdzību viņa lūgusi Jaunavai.
Es klusēdama pasniedzu Katrīnai vēstuli. Viņa atlauza zīmogu un atvēra papīru, un es ieraudzīju, ka uz tā ir vairākas rakstu rindiņas. Gaidīju, kamēr viņa to lasīja, un iztēlojos jau dzirdam sargu smagnējo zābaku dunoņu uz kāpnēm, kad viņi nāks mani arestēt.
Katrīna pacēla galvu, pārsteigta iepletusi acis. – Vēstule nav no Bonnas; to rakstījis viņas tēvs, – princese sacīja, salocīdama papīru. – Pēc neveiksmīgajām angļu miera sarunām Armanjaks un Orleāns nolēmuši, ka laulībām starp Bonnu un hercogu jānotiek nekavējoties. Grāfs pauž savu nožēlu, ka viņa meitas pienākums šajā jautājumā liek viņai pamest manas istabas, bet viņš cer, ka es visu sapratīšu un novēlēšu Bonnai veiksmi. – Katrīna saudzīgi uzlika plaukstu man uz rokas. – Tev nav jābaidās, Mjeta. Armanjakas jaunkundze vairs nestrādā manā galmā.
Manam atvieglojumam nebija ilgs mūžs, jo es apjautu, ka ziņas ir arī sliktas, ne tikai labas. – Bet viņa pavisam drīz kļūs par Orleānas hercogieni, – es atgādināju. – Būs ietekmīgāka un biedējošāka.
– Un pārāk aizņemta un svarīga, lai raizētos par mums, – Katrīna sacīja. – Bet pagaidām viņas šeit nav, tāpēc mēs varam pasēdēt, un es tev pastāstīšu par tikšanos ar Luiju.
Es uzjundīju uguni kamīnā, un mēs apsēdāmies pie tā. Šoreiz viņa ieņēma vietu zem baldahīna, bet es iekārtojos uz soliņa. Ārā gaudoja vējš, un spēcīgais lietus grabināja slēģus, bet sveču gaisma un uguns liesma ietina mūs mājīgā gaisotnē.
– Pateicos, ka atstāji savā istabā vīnu un saldumus, – Katrīna smaidīdama iesāka. – Tu zini ceļu uz Luija sirdi.
Es paraustīju plecus. – Atceros, kā viņš uzklupa visam, ko nesu no tēva maiznīcas. Bērnībā viņš vienmēr