Dīkinsa kungs izcēla pulksteni no stiklotās vitrīnas, neuzkrītoši noņēma cenu zīmi, uz kuras bija rakstīts “sešpadsmit šiliņu,” un ielika laikrādi elegantā kārbiņā.
Harijs svilpodams izgāja no veikala. Dīkinsa kungs pasmaidīja un kasē ielika desmit šiliņu naudas zīmi. Viņš bija priecīgs, ka izpildījis savu norunas daļu.
Devītā nodaļa
Atskanēja zvans.
– Laiks izģērbties! – jauno skolēnu guļamistabā nokomandēja dežurants. Bija noslēgusies mācību semestra pirmā diena. “Viņi visi izskatās tik mazi un bezpalīdzīgi,” nodomāja Harijs. Viens vai divi pavisam noteikti pūlējās apspiest asaras, daži lūkojās apkārt, īsti nebūdami pārliecināti, ko darīt. Kāds zēns bija pagriezies pret sienu un trīcēja pie visām miesām. Harijs šķērsoja telpu un piegāja pie viņa.
– Kā tevi sauc? – Harijs klusi vaicāja.
– Stīvensons.
– Ak tā. Bet es esmu Kliftons. Laipni lūgts Svētā Bedas skolā.
– Un es esmu Tjūksberijs, – ierunājās zēns, kurš bija nostājies Stīvensona gultai otrā pusē.
– Laipni lūgts Svētā Bedas skolā, Tjūksberij!
– Paldies, Klifton. Vai zini, šeit mācījās arī mans tēvs un vectēvs. Pēc tam viņi iestājās Ītonā.
– Par to es nemaz nešaubos, – noteica Harijs. – Un varu saderēt, ka abi bija kriketa komandas kapteiņi, – viņš piebilda un jau uzreiz nožēloja savus vārdus.
– Nē, mans tēvs bija “slapjais”, – nesatricināmā mierā paskaidroja Tjūksberijs. – Viņš nepiederēja pie “sausajiem”.
– Slapjais? – pārvaicāja Kliftons.
– Viņš bija airēšanas komandas kapteinis Oksfordā, un viņi cīnījās pret Kembridžas komandu.
Stīvensons piepeši izplūda asarās.
– Kas noticis? – vaicāja Harijs un apsēdās uz gultas viņam blakus.
– Mans tētis ir tramvaja vadītājs.
Pārējie zēni pārtrauca izkravāt mantas un cieši skatījās uz Stīvensonu.
– Tiešām? – Harijs pārvaicāja – Tad jau būs labāk, ja atklāšu tev kādu noslēpumu, – viņš piebilda gana skaļi, lai to dzirdētu arī citi. – Es esmu dokera dēls. Un nebūšu pārsteigts, ja uzzināšu, ka esi jaunais kora stipendiāts.
– Nē, – Stīvensons atbildēja. – Mana stipendija nav piesaistīta konkrētam mācību priekšmetam.
– Apsveicu! – Harijs teica un paspieda zēna roku. – Tu esi senas un godājamas tradīcijas turpinātājs.
– Paldies! Tikai ir viena nelaime… – Stīvensons nočukstēja.
– Kāda, Stīvenson?
– Man nav zobu pastas.
– Par to neraizējies, draugs, – sarunā iejaucās Tjūksberijs – Mana māte allaž visu ieliek dubultā.
Zvans noskanēja atkal. Harijs pasmaidīja. – Tagad visi gultās! – viņš strikti nokomandēja un devās uz durvju pusi.
Viņš dzirdēja klusu čukstu: – Paldies par zobu pastu!
– Tīrais sīkums, draugs.
– Un tā, – stingri noteica Harijs, izslēgdams gaismu, – līdz rītam es negribu no jums dzirdēt vairs ne vārda. Sešos trīsdesmit atkal tiks zvanīts. – Viņš mazliet nogaidīja un saklausīja kādu čukstam. – Es runāju pilnīgi nopietni! Vairs ne vārda! – Harijs pasmaidīja, izgāja no telpas un devās lejup pa kāpnēm, lai pievienotos Dīkinsam un Beringtonam grupu vecāko telpā.
Kad pirmajā jaunā semestra mācību dienā Harijs ieradās Svētā Bedas skolā, viņu sagaidīja divi pārsteigumi. Viņš tikko bija paguvis ieiet pa galvenajām durvīm, kad pie viņa pienāca Frobišera kungs.
– Apsveicu, Klifton! – viņš klusi teica. – Publiski tas tiks paziņots tikai rīt sapulces laikā, tomēr pateikšu, ka tu esi kļuvis par jauno mūsu skolas kapteini.
– Tam vajadzēja būt Džailsam… – neapdomīgi attrauca Harijs.
– Beringtons būs sporta spēļu kapteinis un…
Izdzirdējis, ka draugs atgriezīsies skolā, Harijs palēcās no prieka. Vecajam Džekam bija taisnība, kad viņš sacīja, ka Hugo kungs atradīs veidu, lai panāktu sava dēla atgriešanos skolā jau pirmajā semestra dienā.
Pēc neilga laika Džailss ienāca pa durvīm, un draugi sarokojās. Harijs ne ar vārdu nepieminēja tematu, kas noteikti bija abiem prātā.
– Nu, kādi tad ir mūsu jauniņie? – Džailss vaicāja, kad Harijs ienāca grupu vecāko telpā.
– Viens, manuprāt, līdzinās tev, – Harijs atteica.
– Tjūksberijs, vai ne? – Vai tu viņu pazīsti?
– Nē, bet papà ar viņa tēvu vienā laikā mācījās Ītonā.
– Es viņam pateicu, ka esmu dokera dēls, – Harijs pavēstīja un iekārtojās vienīgajā ērtajā krēslā, kas bija atrodams šajā telpā.
– Tiešām? – vaicāja Džailss. – Un viņš tev pateica, ka ir ministra dēls?
Harijs klusēja.
– Vai ir vēl kāds, ko īpaši vajadzētu paturēt acīs? – vaicāja Džailss.
– Stīvensons, – bilda Harijs. – Viņš, pēc rakstura spriežot, ir kaut kas pa vidu starp mani un Dīkinsu.
– Tad jau mums laikus jāaizslēdz izeja uz ugunsdzēsēju kāpnēm, negaidot, kad viņam uznāks tieksme tās izmantot.
Harijs bieži iedomājās par to, kas ar viņu būtu noticis, ja Vecais Džeks tajā naktī nebūtu viņu pierunājis atgriezties Svētā Bedas skolā.
– Kāda mums rīt pirmā stunda? – vaicāja Harijs un ieskatījās plānotājā.
– Latīņu valoda, – Dīkinss teica. – Tieši tālab mēs ar Džailsu atkārtojam par Pirmo pūniešu karu.
– Tas notika laikā no divi simti sešdesmit ceturtā līdz divi simti četrdesmit pirmajam gadam pirms Kristus dzimšanas, – sacīja Džailss.
– Varu saderēt, ka tev tas sagādā prieku, – piebilda Harijs.
– Jā, tiešām tā ir, – piekrita Dīkinss. – Un es nevaru vien sagaidīt, kad ķersimies pie Otrā pūniešu kara.
– Tas notika laikā no divi simti astoņpadsmitā līdz divi simti pirmajam gadam pirms Kristus dzimšanas, – noteica Harijs.
– Man vienmēr licies interesanti, kā gan tie grieķi un romieši varēja zināt, kad tieši Kristus piedzims, – piebilda Džailss.
– Ha, ha, ha… – sacīja Harijs.
Dīkinss nesmējās, bet turpināja: – Un visbeidzot mums jāpievēršas Trešajam pūniešu karam. Simt četrdesmit devītais līdz simt četrdesmit sestais gads.
– Vai mums patiešām jāzina par visiem trijiem? – Džailss vaicāja.
Redklifas Svētās Marijas baznīca bija cilvēku pilna. Pilsētas iedzīvotāji, skolēni un mācībspēki – visi bija ieradušies, lai piedalītos par godu Adventei rīkotajos svētkos, noklausītos astoņus Bībeles lasījumus un astoņu korāļus.