– Esmu dzirdējis tikai par vienu ainavu arhitektu, – ierunājās Harijs, joprojām nespēdams ne acu novērst no ēkas, – Lānslotu Braunu.
– Tieši tas arī bija iemesls, kālab viņu izraudzījāmies, – teica Džailss. – Vienkārši tālab, lai mani draugi pēc divsimt gadiem dzirdētu viņa vārdu.
Harijs un Dīkinss iesmējās. Automašīna apstājās pie trīsstāvu savrupnama, kas bija celts no zeltainiem Kotsvoldas akmeņiem. Džailss izlēca no limuzīna, iekams vadītājs bija paguvis atvērt viņam durvis. Zēns traucās augšup pa kāpnēm, un abi draugi sekoja – gan ne tik pārliecinātā gaitā.
Parādes durvis atvērās jau krietnu brīdi pirms tam, kad Džailss paguva nokļūt līdz augšējam pakāpienam. Slaids vīrietis elegantās drēbēs – garā melnā žaketē, smalki svītrotās biksēs un melnā kaklasaitē – viegli palocījās, kad jaunais saimnieks gāja viņam garām. – Daudz laimes dzimšanas dienā, Džailsa kungs! – vīrietis novēlēja.
– Paldies, Dženkins! Nāciet, puiši! – uzsauca Džailss un nozuda mājā. Virssulainis plašāk pavēra durvis, lai Harijs un Dīkinss varētu doties viņam līdzi. Tiklīdz Harijs spēra soli plašajā hallē, viņu it kā caururba gleznā attēlota veca vīra skatiens. Likās, ka šis cilvēks raugās tieši uz Hariju. Džailss bija mantojis šā vīra knābim līdzīgo degunu, zilās acis un kvēlo skatienu, stūraino zodu. Harijs paraudzījās uz otru portretu, kas greznoja halles sienu. Vienīgās eļļas gleznas, ko Harijs bija redzējis iepriekš, bija “Mona Liza”, “Smejošais kavalieris” un “Naktssardze”, turklāt reprodukcijas grāmatās. Tagad viņš skatījās uz Džona Konstabla otas radītu ainavu. Tajā brīdī hallē ienāca dāma, kas bija ģērbusies kleitā, ko Harijs spēja nodēvēt tikai par balles tērpu.
– Daudz laimes dzimšanas dienā, mans mīļais! – sieviete sacīja.
– Paldies, māt, – atbildēja Džailss, kad sieviete noliecās, lai viņu noskūpstītu. Šī bija pirmā reize, kad Harijs redzēja draugu apmulsušu. – Šie ir mani labākie draugi, Harijs un Dīkinss. Harijs sarokojās ar dāmu, un viņa zēnam tik silti uzsmaidīja, ka viss satraukums pagaisa kā nebijis.
– Mēs visi tagad varētu iet uz viesistabu, – viņa mudināja, – un iedzert tēju. – Dāma veda zēnus pāri hallei uz plašu telpu ar skatu uz mauriņu mājas priekšā.
Iegājis viesistabā, Harijs vēlējās nevis sēdēt, bet aplūkot pie sienām pieliktās gleznas, tomēr Beringtones kundze vedināja viņu uz dīvāna pusi. Viņš apsēdās mīkstajos spilvenos, bet nespēja novērst skatienu no erkera loga, pa kuru bija redzams rūpīgi nopļautais mauriņš – tik liels, ka tur mierīgi varētu spēlēt kriketu. Tālāk vīdēja ezers, kur apmierinātas meža pīles bezmērķīgi peldēja apkārt, un bija skaidri redzams, ka viņas nenomāc raizes par to, no kurienes uzradīsies nākamā maltīte. Dīkinss apsēdās uz dīvāna blakus Harijam.
Neviens neteica ne vārda, kad telpā ienāca vēl kāds vīrietis, ģērbies īsā melnā žaketē, bet viņam sekoja jauna sieviete elegantā zilā formastērpā, kas līdzinājās tam, kādu Harija māte valkāja, strādājot viesnīcā. Kalponei rokās bija milzīga sudraba paplāte, un viņa to nolika uz ovāla galdiņa pretī Beringtones kundzei.
– Indijas vai Ķīnas? – Beringtones kundze vaicāja un paskatījās uz Hariju.
Harijs īsti nesaprata, par ko viņa vaicā.
– Mēs visi dzersim Indijas tēju. Paldies, māt! – teica Džailss. “Man jau šķita, ka Džailss ir iemācījis man visu par etiķeti un manierēm, kas noder smalkā sabiedrībā,” Harijs iedomājās, “taču Beringtones kundze gluži negaidīti pacēlusi latiņu vēl augstāk.”
Sulainis salēja tasītēs tēju un nolika tās zēniem priekšā, katrai blakus tika novietots arī šķīvītis. Harijs skatījās uz maizīšu kalnu un neuzdrīkstējās tām pieskarties. Džailss paņēma vienu un uzlika uz sava šķīvīša. Beringtones kundze izskatījās neapmierināta. – Džails, cik reižu tev jāatgādina? Vienmēr pagaidi, lai tavi viesi pirmie paņem sev kaut ko un tikai tad tu pats!
Harijs vēlējās paskaidrot, ka Džailss allaž uzņemas vadību, lai viņš zinātu, kā kurā reizē rīkoties, vai, vēl svarīgāk, nerīkoties. Dīkinss izvēlējās maizīti un arī uzlika uz sava šķīvīša. Harijs darīja tāpat. Džailss pacietīgi gaidīja, līdz Dīkinss paņem maizīti, un tikai tad nokoda kumosu no savējās.
– Ceru, ka jums garšo kūpināts lasis, – Beringtones kundze sacīja.
– Izsmalcināti, – bilda Džailss, lai nedotu draugiem iespēju pateikt, ka vēl nekad iepriekš lasi nav nogaršojuši.
– Mums skolā dod tikai maizītes ar zivju pastēti.
– Pastāstiet, kā jums visiem klājas skolā! – Beringtones kundze mudināja.
– Milzum daudz iespēju pilnveidoties. Vismaz Frobišers tā raksturo manus pūliņus, – sacīja Džailss. – Bet Dīkinss ir pārāks par visiem.
– Tikai ne angļu valodā, – Dīkinss ierunājās pirmo reizi. – Šajā priekšmetā Harijs mani pārspēj par pāris procentiem. – Un tu, Džails? Vai arī kādā priekšmetā esi pārāks? – viņa māte tincināja.
– Viņš ir otrais labākais matemātikā, Beringtones kundze, – Harijs nāca draugam palīgā. – Viņam ir iedzimts talants, ja runājam par skaitļiem.
– Gluži kā viņa vectēvam, – Beringtones kundze secināja. – Tā glezna virs kamīna. Jūs tajā skaisti izskatāties, Beringtones kundze, – Dīkinss sacīja.
Viņa pasmaidīja. – Tā neesmu es, Dīkins, tā ir mana dārgā māte. – Dīkinss palocīja galvu, un Beringtones kundze steigšus piebilda: – Taču tas bija patiešām brīnišķīgs kompliments! Viņa savulaik tika uzskatīta par izcilu skaistuli.
– Un kurš ir gleznas autors? – ievaicājās Harijs.
– Lāslo, – atbildēja Beringtones kundze. – Kālab tu jautā?
– Iedomājos, vai tā džentlmeņa portretu hallē arī gleznojis šis mākslinieks.
– Tu, Harij, esi ļoti vērīgs, – sacīja Beringtones kundze. – Tajā portretā attēlots mans tēvs, un autors patiešām ir Lāslo.
– Ar ko jūsu tēvs nodarbojas? – vaicāja Harijs.
– Harijs nemitīgi uzdod jautājumus, – iejaucās Džailss. – Pie tā gluži vienkārši jāpierod.
Beringtones kundze smaidīja. – Viņš nodarbojas ar vīnu importu uz mūsu valsti. Precīzāk sakot, viņš ieved šeriju no Spānijas.
– Līdzīgi Harvey’s, – secināja Dīkinss, piebāzis pilnu muti ar gurķmaizīti.
– Jā, gluži kā Harvey’s, – piekrita Beringtones kundze. – Paņem vēl kādu maizīti, Harij! – viņa mudināja, jo bija pamanījusi, ka zēna acis ir kā piekaltas sviestmaižu šķīvim.
– Paldies, – zēns tencināja, nespēdams izlemt, kādu no tām izvēlēties. Ar kūpinātu lasi, ar gurķi vai ar olu un tomātu? Beidzot viņš izdomāja, ka ņems maizīti ar kūpinātu lasi, jo vēlējās uzzināt, kāda ir šīs zivs garša.
– Un tu, Dīkins?
– Paldies, Beringtones kundze! – viņš pateicās un paņēma vēl vienu sviestmaizi ar gurķi.
– Es vairs nespēju