– Ja reiz viņa ir tik slavena aktrise, – Čundo gudroja, – tad Ziemeļkorejā to pazīst visi un zinās, ka tā nav mana sieva.
– Tetovējums ir domāts amerikāņiem un dienvidkorejiešiem, – kapteinis aizrādīja. – Viņiem tā būs parasta sievietes seja.
– Godīgi sakot, es pat nezinu, kāpēc jūs tā darāt, – Čundo atzina. – Kāda jēga sev uz krūtīm tetovēt sievas seju?
– Tāpēc, ka tā dara visi zvejnieki. Tā, lūk, – apgalvoja otrais palīgs.
– Lai var sazīmēt līķi, – stūrmanis paskaidroja.
Mašīnists, kurš parasti daudz nerunāja, piebilda: – Lai viņa vienmēr ir pie tevis, kad tu par viņu iedomājies.
– Ā, tas gan skan cēli, – pirmais palīgs iesaucās. – Taču patiesībā tas domāts par mierinājumu sievām. Viņas cer, ka citas sievietes negulēs ar vīrieti, kuram ir šāds tetovējums. Bet ir arī citi ceļi. Ir visādas meitenes.
– Iemesls ir tikai viens, – uzsvēra kapteinis. – Šādi sieva tiek ieslēgta tavā sirdī uz mūžiem.
Čundo par to aizdomājās. Prātā ienāca bērnišķīgs jautājums, kas apliecināja, ka viņš savā dzīvē nav iepazinis mīlestību.
– Vai jūs ieslēdzat Sanu Munu manā sirdī uz mūžiem?
– Ak, mūsu jauniņais trešais palīgs, – kapteinis novilka, uzsmaidīdams padotajiem. – Viņa ir aktrise. Skatoties filmas, tu viņu neredzi. Tu redzi viņas tēlotos personāžus.
– Es neesmu redzējis nevienu viņas filmu, – Čundo atzina.
– Nu re! – kapteinis sacīja. – Tad raizēm nav pamata.
– Kas tas vispār par vārdu – Sana Muna? – Čundo ievaicājās.
– Viņa taču ir slavenība, – kapteinis atteica. – Iespējams, visiem janbaniem Phenjanā ir dīvaini vārdi.
Viņi izvēlējās tuvplānu no filmas “Tirānu saplosīšana”. Varone nevis lūkojās uz imperiālistu armiju tālumā vai augšup uz Pektu kalnu, paklausot pienākumam un gaidot padomu, bet vērās skatītājos, un viņas acis pauda godbijību pret visu, ko viņi zaudēs līdz brīdim, kad parādīsies filmas beigu titri.
Stūrmanis stingri turēja kalendāru, un kapteinis sāka iezīmēt tetovējuma acis. Viņš strādāja gana prasmīgi – adatas kustinot noteiktā virzienā, ar vieglām vibrējošām kustībām ātri iedurot un izvelkot tās no ādas, līdzīgi kā sien bocmaņa mezglu. Šādi meistars nodarīja mazāk sāpju, un adatu smailes ieslīdēja zem ādas ieslīpi, atstādamas tur tintes sliedi. Ar slapju lupatu viņš notīrīja asinis un garām nolijušo tinti.
Darbodamies kapteinis izteica savas domas balsī.
– Kas trešajam palīgam būtu jāzina par savu sievu? – viņš prātoja. – Viņas skaistums ir acīmredzams. Viņa ir no Phenjanas, no vietas, kuru mēs neviens neskatīsim savām acīm. Viņu atklāja pats Mīļotais Vadonis un ieteica galvenajai lomai pirmajā Ziemeļkorejas filmā “Īsta tautas meita”. Cik gadu viņai tolaik bija?
– Sešpadsmit, – pirmais palīgs atcerējās.
– Tā varētu būt, – stūrmanis sprieda. – Cik tev ir gadu? – viņš jautāja otrajam palīgam.
– Divdesmit.
– Divdesmit, – stūrmanis atkārtoja. – Filmu uzņēma tai gadā, kad tu piedzimi.
Kuģa šūpošanās šķita it nemaz neietekmējam kapteiņa roku stingros vilcienus. – Viņa kļuva par Mīļotā Vadoņa mīluli, bija vienīgā aktrise. Neviens cits nedrīkstēja filmēties galvenajās lomās, un tā tas turpinājās gadiem ilgi. Turklāt par spīti viņas skaistumam… vai arī tā dēļ… Mīļotais Vadonis liedza viņai precēties, tālab visas viņas lomas bija vienīgi lomas, jo viņa nebija iepazinusi mīlestību.
– Un tad parādījās komandieris Ga, – iestarpināja mašīnists.
– Tad parādījās komandieris Ga, – izklaidīgi atkārtoja kapteinis kā cilvēks, kas iegrimis rūpīgā izpētes darbā. – Jā, tieši viņa dēļ nav jābaidās, ka Sana Muna tiks ieslēgta pārāk dziļi tavā sirdī.
Čundo bija dzirdējis par komandieri Ga – vīru, kurš vadījis sešas naidnieku slepkavošanas misijas Dienvidkorejā, izcīnījis tekvondo Zelta jostu, iztīrījis armiju no homoseksuāļiem un bijis armijnieku elks.
– Komandieris Ga pat ir lauzies ar lāci, – otrais palīgs ieteicās.
– Par šā nostāsta patiesīgumu es neesmu tik drošs, – kapteinis atsaucās, iezīmēdams tikko jaušamās Sanas Munas kakla aprises. – Kad komandieris Ga devās uz Japānu un sakāva Kimuru, visi zināja, ka, atgriezies Phenjanā, viņš pieprasīs atalgojumu. Mīļotais Vadonis iecēla viņu par cietuma raktuvju ministru, daudzu iekārotu posteni, jo šajā amatā nav jāstrādā. Taču komandieris Ga pieprasīja sev aktrisi Sanu Munu. Gāja laiks, galvaspilsētā brieda konflikts. Visbeidzot Mīļotais Vadonis sarūgtināts piekāpās. Abi apprecējās, piedzima divi bērni, un tagad Sana Muna dzīvo nošķirtībā, melanholijā un vientulībā.
Pēc šiem kapteiņa vārdiem kambīzē iestājās klusums, un Čundo piepeši kļuva aktrises žēl.
Otrais palīgs sāpināts uzmeta kapteinim skatienu.
– Vai tas ir tiesa? – viņš jautāja. – Vai jūs tiešām zināt, ka Sanu Munu ir sagaidījis tāds liktenis?
– Tāds liktenis sagaida visas sievas, – atteica kapteinis.
Tovakar vēlu Čundo sēdēja ar sūrstošām krūtīm un ilgojās dzirdēt nakts airētājas balsi. Kapteinis bija stāstījis, ka jūras ūdens neļaus tetovējumam pūžņot, bet Čundo neriskēja kāpt uz klāja pēc spaiņa, baidīdamies palaist garām viņas pārraidi. Viņš aizvien biežāk jutās kā vienīgais visā pasaulē, kurš šo meiteni saprot. Tas bija Čundo lāsts – būt nakts radībai valstī, kur naktīs atslēdz elektrību, – taču tas vienlaikus bija arī viņa pienākums, tāpat kā satvert airu pāri saulrietā vai ļaut skaļruņu auriem piepildīt prātu miegā. Pat apkalpes vīriem meitene bija tā, kas airē pretī rītausmai, it kā rīts simbolizētu kaut ko transcendentālu vai utopisku. Čundo saprata, ka viņa airē līdz saullēktam un tad nogurusi, bet ar labi padarīta darba sajūtu liekas uz auss. Jau bija vēla nakts, kad viņš beidzot uztvēra vāju signālu. Sievietes bija nonākušas tālu ziemeļos.
– Sabojājusies vadības sistēma, – viņa sauca. – Tā mums dod nepareizus