– Mani. – Viņš nopūšas.
– Kas tas bija? Kaut kas par tavu dzīvesveidu?
Kristjens papurina galvu un pieliek pirkstu man pie lūpām, lai es apklustu. Es sašutusi raucu pieri, bet viņš samiedz acis, brīdinādams, ka man jāpievalda mēle.
– Divtūkstoš sestā gada Camaro. Nosūtīšu datus arī Velčam, – Bārnijs dedzīgi ziņo.
– Lieliski. Noskaidro, kurās telpās tam maitasgabalam izdevies pabūt. Un salīdzini šo attēlu ar viņa fotogrāfiju Sietlas Neatkarīgās izdevniecības dokumentācijā. – Kristjens skeptiski palūkojas uz mani. – Es vēlos pārliecināties, vai tiešām esam atraduši īsto.
– Tas jau ir izdarīts, un Greja kundzei ir taisnība. Šis cilvēks ir Džeks Haids.
Es atplaukstu smaidā. Nu, vai redzi? Es varu būt noderīga. Kristjens noglāsta manu muguru.
– Vareni, sieva. – Viņš pasmaida, jau atmetis īdzīgumu, un vēršas pie Bārnija. – Ziņo man, kad būsi izsekojis visām Haida darbībām mūsu ēkā. Pārbaudi arī visus pārējos īpašumus, kuriem viņš varētu būt ticis klāt, un informē apsargus, lai tie varētu pārmeklēt telpas.
– Klausos.
– Pateicos, Bārnij. – Kristjens beidz sarunu.
– Šķiet, ka tu, sieva, esi ne vien dekoratīva, bet arī noderīga. – Kristjena acis uzjautrinājumā nerātni iegailas, tātad viņš mani tikai ķircina.
– Dekoratīva? – Es saraucu pieri, tēlodama dusmas.
– Ļoti, – viņš klusi piekrīt un maigi noskūpsta mani uz lūpām.
– Tu esi daudz dekoratīvāks nekā es, Grej.
Viņš pasmaida un skūpsta mani spēcīgāk, apvīdams manu bizi ap plaukstas locītavu un pievilkdams mani sev klāt. Kad mēs beidzot viens no otra atraujamies, mana sirds pukst straujāk.
– Vai esi izsalkusi? – Kristjens jautā.
– Nē.
– Toties es esmu.
– Ko tu vēlies? – Nu… ēdienu.
– Varu tev kaut ko pagatavot, – es spurgdama solu.
– Man patīk šī skaņa.
– Piedāvājums gatavot ēst?
– Tavi spurdzieni. – Viņš noskūpsta mani uz matiem, un es pieceļos kājās.
– Ko vēlēsieties vakariņās, kungs? – es mīlīgi painteresējos.
Viņš samiedz acis. – Vai tu mani ķircini, sieva?
– Protams, Grej… pavēlniek.
Kristjena lūpās atplaukst sfinksas cienīgs smaids. – Es vēl joprojām varu pārmest tevi pār celi, – viņš kārdinoši nomurmina.
– Zinu, – es smejot atbildu. Ar plaukstām atbalstījusies pret krēsla paroceņiem, es pieliecos un Kristjenu noskūpstu. – Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tevi mīlu. Bet pagaidām tev nāksies kaut kur paslēpt savu niezošo plaukstu, jo tu esi izsalcis.
Viņš kautri pasmaida, un mana sirds mīlā sažņaudzas.
– Sieva, sieva, ko man ar tevi darīt?
– Atbildēt uz jautājumu. Ko vēlies vakariņās?
– Kaut ko vieglu. Pārsteidz mani, – viņš nosaka, atsaukdams man atmiņā vārdus, ko viņam veltīju rotaļu istabā.
– Pamēģināšu. – Es līganā gaitā izeju no kabineta un dodos uz virtuvi, bet vīlusies redzu, ka tur vēl ir Džonsas kundze.
– Labdien!
– Sveicināta, Greja kundze. Vai esat gatava vakariņām?
– Mmm…
Viņa kaut ko maisa katlā, no kura plūst kārdinošs aromāts.
– Es grasījos pagatavot sev un Greja kungam sviestmaizes.
Džonsas kundze brīdi klusē. – Jā, labi, – viņa nosaka. – Greja kungam garšo franču maize. Saldētavā ir daži sviestmaizēm piemēroti gabali. Es labprāt tās jums pagatavošu, kundze.
– Protams. Bet es gribētu to izdarīt pati.
– Saprotu. Es jums netraucēšu.
– Ko jūs gatavojat?
– Boloņas mērci. To iespējams apēst arī vēlāk. Es to sasaldēšu. – Viņa sirsnīgi pasmaida un izslēdz plīti.
– Kādas sviestmaizes Kristjenam garšo?
– Ak, Greja kundze, varat tajā samest jebko. Ja vien sastāvdaļas būs uz franču maizes, viņš apēdīs to visu. – Mēs sasmaidāmies.
– Labi, pateicos. – Es sameklēju saldētavā plastmasas maisiņus, kuros salikti franču maizes gabali. Uzlikusi divus no tiem uz šķīvja, es ieslēdzu mikroviļņu krāsnī atkausēšanas režīmu un atskatos. Džonsas kundze ir nozudusi. Es saraucu pieri, atgriezdamās pie ledusskapja un sākdama meklēt sastāvdaļas. Acīmredzot man pašai nāksies pārrunāt ar Džonsas kundzi, kā mēs turpmāk sadarbosimies. Man patīk doma, ka es varētu gatavot Kristjenam ēdienu nedēļas nogalēs, un es nebūt neiebilstu, ja Džonsas kundze to darītu darba dienās. Atgriežoties mājās pēc darba, man nepavisam negribēsies stāvēt pie plīts. Hmm… tas nedaudz līdzinās Kristjena iedibinātajam Pakļauto režīmam. Es papurinu galvu. Nedrīkstu pārāk aizrauties ar šādām domām.
Ledusskapī ir šķiņķis, un sānu atvilktnē es atrodu nogatavinātu avokado. Kad esmu to saberzusi putriņā un pievienoju sāli un citrona sulu, Kristjens iznāk no kabineta, rokā turēdams jaunās mājas plānus. Viņš noliek papīra lapas uz brokastu letes, pienāk man klāt un ievelk apskāvienā, noskūpstīdams mani uz kakla.
– Mana baskājainā sieva virtuvē, – viņš nomurmina.
– Vai izteiciens neskan citādi? “Baskājainā grūtniece sieva virtuvē?” – es vīpsnādama painteresējos.
Kristjens piepeši ir stings kā marmora statuja. – Pagaidām vēl nē, – viņš paziņo, un es viņa balsī dzirdu nepārprotamu izbīli.
– Nē, nē, nepavisam!
Viņš manāmi atslābst. – Šajā ziņā esam vienisprātis, sieva.
– Bet tu vēlies bērnus, vai ne?
– Jā, protams. Kaut kad. Bet pagaidām neesmu gatavs ar kādu dalīt tavu laiku. – Viņš atkal noskūpsta mani uz kakla.
Dalīt…?
– Ko tu gatavo? Izskatās garšīgi. – Kristjens piespiež lūpas man aiz auss, un es nojaušu, ka viņš mēģina novērst manu uzmanību. Pār muguru pārskrien tīkamas tirpas.
– Sviestmaizes, – es atbildu.
– Mans iecienītais ēdiens, – viņš smaidīdams nosaka un viegli iekožas man auss ļipiņā. Es iegrūžu elkoni viņam ribās.
– Sieva, tu esi mani ievainojusi! – Viņš saķer sānu, tēlodams sāpes.
– Ņerga, – es pārmetoši nomurminu.
– Ņerga? – viņš pārsteigts atkārto un uzsit man pa dibenu. Es protestēdama iebrēcos. – Gatavo man rijamo, skuķi! Un vēlāk es tev parādīšu, kāds ņerga esmu. – Vēlreiz rotaļīgi ieplājis man pa pēcpusi, viņš pieiet pie ledusskapja.
– Vai vēlies glāzi vīna?
– Jā,