– Trešdien, – Betsija atbildēja, – Springera kundzei ir pieraksts pulksten deviņos, Džefrijas kundzei trijos.
– Nomaini apmeklējumu laikus, – doktors Rīds pavēlēja. – Pārcel visus apmeklējumus uz piektdienu. Pieraksti Kārlailu pulksten desmitos, Springera kundzi – piecpadsmit minūtes pāri desmitiem, Džefrija kundzi pusvienpadsmitos.
– Bet… – Betsija mēģināja iebilst.
Kārlaila kunga apmeklējums nevarētu ilgt tikai piecpadsmit minūtes. Springera kundzei bija jāveic ikgadējā vispārējā veselības pārbaude. Doktora Rīda ieteiktais apmeklējumu laiks draudēja ar sastrēgumu, un pacientu sūdzības būtu jāuzklausa Alisei un Betsijai.
– Lai viss būtu izdarīts! – doktors Rīds atcirta un iegāja atpakaļ apskates telpā.
– Kas notika? – Hetere jautāja.
– Visi pacienti ieradās laicīgi, un visi uzvedās tā, kā doktors Rīds bija paredzējis, – Alise līksmi paskaidroja.
– Ko tas nozīmē? – Hetere bija neizpratnē.
– Kārlaila kungs apskates telpā pavadīja četrdesmit piecas minūtes, un pa to laiku… – Alise iesāka.
– Viņas viena otrai palīdzēja, – Betsija turpināja. Abas sievietes strādāja plecu pie pleca tik ilgi, ka nereti pabeidza viena otras teikumus. – Springera kundze nolika malā savu adīkli un rotaļājās ar Džefrijas kundzes meitu.
– Kad jaunā māmiņa iemiga krēslā, Springera kundze palūdza, lai iedodam viņai spilvenu, – Alise piebilda.
– Kad pienāca laiks Springera kundzes apskatei, viņa lūdza to pārcelt uz citu laiku un pieskatīja mazo meiteni, kamēr viņas māte bija pie ārsta.
– Kopš tā laika abas sievietes draudzējas, – Alise pabeidza stāstu. – Springera kundze bērniem ir gluži kā vecmāmiņa.
Hetere atslīga krēslā.
– Vai doktors Rīds to noorganizēja apzināti?
– Ja tas būtu vienīgais gadījums, es domātu, ka tā bija sagadīšanās, – teica Betsija, – bet tas nav vienīgais labais darbs, ko Rīds ir paveicis.
– Ko tad vēl? – Hetere jautāja.
– Kādas dienas rītā, kad ierados darbā, doktors Rīds sēdēja pie mana datora. Mani mocīja ziņkāre, tāpēc es…
– Viņa izpētīja meklējumu vēsturi internetā, – Alise piebilda.
– Tieši tā. Rīds bija apmeklējis interneta veikalu Amazon, un datorā joprojām bija saglabāti viņa dati. Viņš pasūtīja Bārbaras Paimas romānu.
– Es neesmu par viņu dzirdējusi, – Hetere atzina.
– Paima raksta mīlīgus romāniņus, kuru darbība norisinās Anglijā, – Alise paskaidroja.
– Es nebrīnītos, ja doktors Rīds lasītu šausmu romānus – jo šaušalīgākus, jo labāk, – Hetere norūca.
– Es zinu, ka viņš ik nedēļu no vāka līdz vākam izlasa medicīnas žurnālu New England Journal of Medicine, – Betsija aizstāvēja ārstu. – Lai nu kā, es uzzināju noslēpumu.
– Un viņa to nepastāstīja man! – Alise neapmierināti izmeta.
Betsija turpināja stāstu.
– Pēc divām dienām pienāca Amazon sūtījums, un es Rīdam jautāju, vai man tas jāatver. Viņš atteicās no palīdzības un ienesa paciņu savā kabinetā. Pēc trim dienām Tērnera kungs iznāca no ārsta kabineta, rokās turēdams iepriekšminēto grāmatu. Es to nebūtu ievērojusi, bet Rīds Tērnera kungam bija iedevis zīmīti, un nabaga vīrs nespēja izlasīt viņa rokrakstu un lūdza manu palīdzību. – Betsija apklusa.
– Kas bija rakstīts zīmītē? – Hetere vaicāja.
– Nu, – Betsija iesāka, – Tērnera kungam ir vairāk nekā septiņdesmit gadu, un visi viņa ģimenes locekļi ir pārcēlušies uz dzīvi citur. Viņa dēls dzīvo Anglijā. Vai varbūt Zviedrijā? Iespējams, Vaiomingā. – Viņa paskatījās uz Alisi, kas neziņā paraustīja plecus. – Jebkurā gadījumā nabaga vecais vīrs bija vientuļš un strauji sabruka. Viņš katru otro nedēļu ieradās pie ārsta ar jaunām sūdzībām.
– Viņš vairs nav vientuļš? – Hetere jautāja. – Kas notika pēc tam?
– Zīmītē, ko Tērnera kungs nespēja izlasīt, bija norādīts grāmatu lasītāju klubiņa sanāksmes datums un vieta. Baptistu baznīcas pagrabs. Es nabaga vecajam vīram to neteicu, bet visas klubiņa dalībnieces bija sievietes.
– Tāpēc klubiņā lasa Bārbaras Paimas un tamlīdzīgu autoru darbus, – Alise piebilda.
– Tērnera kungs ieradās klubiņa sanāksmē, lai atdotu grāmatu, un…
– Šķiet, varu uzminēt. Viņš tur kādu sastapa, – teica Hetere.
Betsija pasmaidīja.
– Henrijas kundzi, sešdesmit astoņus gadus vecu dāmu, kura jau divus gadus bija atraitne. Arī abi viņas bērni dzīvo citā pilsētā. Doktors Rīds apgalvoja, ka Henrijas kundze aizmirsusi grāmatu viņa kabinetā, un lūdza Tērnera kungam to atdot īpašniecei.
– Vai tā bija tā pati grāmata, ko Rīds pasūtīja?
– Jā, tieši tā. Iepriekšējā nedēļā es redzēju Tērnera kungu un Henrijas kundzi kopā sēžam pilsētas laukumā, un viņi izskatījās ļoti laimīgi. Turklāt Tērnera kungs kopš tās reizes nav meklējis ārsta palīdzību. Visas viņa sūdzības ir kā ar roku noņemtas.
Hetere brīdi klusēja.
– Tas, ka doktors Rīds ir paveicis dažus labus darbus, neattaisno viņa nejauko izturēšanos pret lielāko daļu savu pacientu.
– Vai tu uzskati, ka Rīdam būtu jāizturas laipnāk pret daudzajām sievietēm, kuras viņu apmeklē bez pamatotām sūdzībām, toties ar nolūku uzaicināt ārstu uz randiņu? – Alise jautāja.
– Vai laipnāku izturēšanos ir pelnījuši vīrieši, kuri pārtiek no alus un vistu spārniņiem un ir neizpratnē par savu slikto pašsajūtu? – piebilda Betsija.
– Kurš ārsts mūsdienās veic mājas vizītes? – Alise turpināja. – Doktors Rīds to dara. Ja pacients ir patiešām slims, viņš dodas pie tā. Reiz viņš pieņēma dzemdības sievietei, kura bija iesprostota avarējušā automašīnā. Rīds iekļuva mašīnas salonā caur ieplīsušo aizmugurējo vējstiklu, kamēr glābēji grieza automašīnas durvis, lai sieviete varētu izkļūt ārā. Rīds savainoja kāju tiktāl, ka tai bija jāuzliek šuves, bet viņš to nevienam neteica.
– Es nesaprotu, – Hetere atzina. – Es dzirdu runas par doktoru Tristanu, kuru visi mīl. Kā viņš būtu rīkojies šādās situācijās?
– Tristans būtu darījis to pašu, bet viņa attieksme ir citāda. Arī viņš būtu ielīdis automašīnā caur saplīsušo vējstiklu, bet viņš nepārmestu glābējiem, ka viņi nestrādā pietiekami ātri, – Betsija paskaidroja.
– Arī Tristans būtu pieņēmis dzemdības, bet viņš plēstu jokus un koķetētu ar topošo māmiņu, līdz viņa ārstā iemīlētos, – piebilda Alise.
– Vai viņš būtu savedis kopā adītāju un grūtnieci? – Hetere