– Kā tev sokas mākslas jomā? Mana māsa apgalvo, ka nomirtu, ja viņai tiktu atņemta spēja radīt kaut ko jaunu. Tiesa gan, Kimai piemīt tendence būt melodramatiskai.
– Agrāk tā jutos arī es, bet ir pagājis tik ilgs laiks, kopš kaut ko radīju, ka es vairs neatceros, kā tas ir.
Rīds saminstinājās.
– Kima man to noteikti ir teikusi iepriekš, tomēr… ar kādu mākslas veidu tu nodarbojies?
– Ar tēlniecību.
– Vai tu metini tērauda veidojumus?
– Lielākoties strādāju ar mālu. Pēc augstskolas absolvēšanas es saņēmu piedāvājumu no uzņēmuma, kas nodarbojas ar sudrablietu izstrādi. Man būtu jāatveido Amerikas prezidentu galvas. Sākotnēji aptuveni pēdas augstumā, bet pēc tam tās samazina un piestiprina pie tējkannu rokturiem. Džordža, Abrahama un Džefersona seju profili rotātu galda piederumus.
– Tas izklausās…
– Bezgaumīgi? – viņa jautāja un pasmaidīja. – Tev pavisam noteikti ir taisnība, bet tas būtu tikai sākums.
– Kāpēc tu nepieņēmi piedāvājumu?
Sofija pastāstīja par mātes nāvi un divpadsmitgadīgo māsu Līsu, kura tika atstāta atbaidoša vīrieša aizbildniecībā.
– Es sapratu, ka viņš ierāpsies māsas gultā jau nākamajā dienā pēc bērēm.
– Tāpēc tu paliki pie māsas un rūpējies par viņu. – Rīda balsī jautās bijība.
– Es darīju to, kas bija jādara, – Sofija pieticīgi atbildēja.
Rīds tomēr neņēma vērā Sofijas centienus mazināt savas rīcības vērtību. Viņš labi zināja, cik grūti bija ziedot sevi citiem.
– Vai tu ne reizi nesajuti vēlmi aizbēgt?
– Kāpēc tu nesakravā mantas un nedodies projām no Edilīnas?
– Man ir pienākumi ģimenes priekšā, – Rīds atbildēja un apklusa. – Skaidrs. Tev bija tāpat.
– Tieši tāpat. – Sofija sēdēja uz krēsla pie virtuves letes. Viņa sakustējās un negribot iekunkstējās no sāpēm.
– Vai tev kaut kas kaiš? – Rīds jautāja.
– Jā un nē. Man ir zilumi, jo nokritu ceļa malā. Mani gandrīz notrieca pārgalvīgs braucējs. – Viņa īsi atstāstīja Rīdam tās dienas vakara notikumus.
– Tātad tu nezini, kas sēdēja pie stūres?
– Es atpazinu viņa automašīnu un… Pagaidi! Rass sēdēja viņam blakus restorānā, tātad viņš zina, kas ir šis cilvēks! Es viņam piezvanīšu un pajautāšu. Vispār man vajadzētu to darīt tūlīt pat. Tam nelietim ir jāatņem braukšanas tiesības. Viņam vajadzētu…
– Viņš noteikti ir tālu projām, – Rīds ātri attrauca. – Tas notika uz lielceļa, un pilsētu apmeklē daudzi tūristi.
– Viņš noslaucīja sviedrus no pieres.
– Tev droši vien taisnība, – Sofija piekrita. – Ja tas riebeklis dzīvotu Edilīnā, man kāds būtu to pateicis. Es daudzu cilvēku acu priekšā izlēju alu uz viņa galvas.
– Ak tā? – Rīds jautāja. Viņš sēdēja jaunajā Jeep markas auto, ko bija aizņēmies no Kolina, un nezināja, kā tajā kaut ko atrast. Viņam vajadzēja noslaucīt sviedrus, kas tecēja pār skaustu. – Varu derēt, ka tavs pāridarītājs bija… izbrīnīts.
– Viņš bija satriekts, – Sofija paskaidroja. – Es nebūtu izlējusi alu uz viņa galvas, ja viņš neskatītos uz mani kā uz cilvēku, kas no viņa kaut ko grib.
– Ko tad? – Rīdam bija tik karsti, ka viņš bija spiests atpogāt kreklu.
– Laikam jau naudu, – Sofija teica. – Viņš izskatījās bagāts.
– Ak tā? – Rīds mēģināja novilkt kreklu, bet plaukstas iestrēga aprocēs.
– Jā. Viņa skatiens bija augstprātīgs un garlaikots – kā cilvēkam, kuram nav jāuztraucas par naudas trūkumu. Rīds vairs nemēgināja atbrīvoties no krekla un pievērsa uzmanību Sofijas teiktajam.
– Ne jau visi, kuri spēj apmaksāt rēķinus, ir augstprātīgi.
– Iespējams, – Sofija piekrita. – Varbūt es vispārinu savu neseno pieredzi, tomēr vīrietis krogā izskatījās garlaikoti turīgs.
– Garlaikoti turīgs, – Rīds atkārtoja un uzjautrinājās par viņas vārdu izvēli. Viņš atpogāja krekla aproci. – Vai viņš bija neglīts?
– Nē. Patiesību sakot, viņš bija diezgan pievilcīgs. Ne tik skaists kā Rasels, bet glīts.
Rīda smaids kļuva arvien platāks.
– Vai vēlies aiziet ar mani uz randiņu?
Sofija priecājās par to, ka Rīds neredz viņas plato smaidu. Pēc Kārtera teiktā par Sofijas izskatu viņa priecājās, ka vīrietis izrāda interesi par viņas personību. Turklāt doktors Rīds viņu ne reizi nebija redzējis, un tas lika Sofijai justies vēl labāk.
– Jā, – viņa atbildēja, – ar prieku. Kad?
Rīds ievilka elpu.
– Sestdien. Tērpos.
– Ko?
– Mums būs tikšanās. Masku balle. Par godu Visu svēto dienas priekšvakaram. Mēs tiksimies mājā, kas pieder manam draugam. Pulksten vienpadsmitos. Mēs ēdīsim vakariņas. – Viņš zināja, ka runā aprautos teikumos, bet uztraukuma dēļ nespēja skaidri domāt. – Pēc tam dosimies uz pasākumu Makternu namā. Tur būs daudz cilvēku. Maskās.
Vispirms Sofijai tas likās pilnīgi neiespējami. Viņai nebija nekā, ko vilkt mugurā, turklāt bija jāvelta laiks darbam. Pēc tam viņa atcerējās, ka vairs nav spiesta uzturēt māsu un patēvu, tāpēc varēja atļauties strādāt tikai vienā darbavietā.
– Vai tā ir slikta doma? – Rīds vārgā balsī pārtrauca klusumu.
– Nē. Man… man tā patīk, bet man nav tērpa. Varbūt es kaut ko atradīšu Kimas skapī.
Rīds atviegloti uzelpoja.
– Viss jau ir noorganizēts. Mana māsīca Sāra pašūs jebko, ko tu vēlēsies. Kādu tērpu tu gribi?
Vieglprātīga izklaide nebija Sofijas dzīves sastāvdaļa jau sen, tāpēc viņai bija grūti aprast ar šādu domu. Viņi ar Kārteru kopā neapmeklēja nevienu pasākumu. Viņš ikreiz aizbildinājās ar nepatiku pret ballītēm un vēlmi pabūt divatā ar Sofiju. Tobrīd viņai Kārtera teiktais patika. Tagad viņa saprata, ka patiesais iemesls bija Kārtera vēlme noslēpt abu attiecības no citiem cilvēkiem.
– Es gribu tērpu, kas būtu pieskaņots tavējam, – Sofija paziņoja.
– Ko tas nozīmē?
– Ja tu pārģērbsies par Edvardu Septīto, es būšu…
– Karaliene Aleksandra.
– Nekādā gadījumā! – viņa iesaucās. – Es būšu Lilija Lengtrija.
– Ak tā? – Rīds smaidot jautāja. – Ko tu domā par Zirnekļcilvēku?
– Tad es būšu Mērija Džeina.
– Lāču tēvs?
– Protams, būšu Zeltmatīte.
– Vai