PAR AUTORU
Deivids Elliss ir līdzautors grāmatai Guilty Wives, ko viņš sarakstījis kopā ar Džeimsu Patersonu. Viņa darbu vidū ir arī Breach of Trust, The Hidden Man, Eye of the Beholder, In the Company of Liars, Life Sentence, “Tiesības dzīvot” un “Pielūdzējs”, par ko viņš saņēma Edgara Alana Po balvu. Viņš ir jurists no Čikāgas un patlaban pilda Ilinoisas štata Pārstāvju palātas priekšsēdētāja īpašā padomnieka pienākumus, bet savulaik bijis prokurors, kurš panāca notiesājošu spriedumu gubernatoram Rodam Blagojevičam impīčmenta prāvā Ilinoisas senātā. Jūs varat apmeklēt viņa mājaslapu www.davidellis.com.
PATEICĪBAS
Liels paldies kriminālistikas ekspertam doktoram Ronaldam Raitam, kurš labprāt izstāstīja, kā cilvēki tiek pakārti, nošauti, nožņaugti un citādi nāvējoši sakropļoti, un turklāt nemitīgi izplūda lipīgos smieklos. Paldies manam iecienītākajam federālajam prokuroram un draugam Denam Kolinsam, kurš man daudz izstāstīja par pašmāju terorismu, bet nearestēja mani. Paldies ikvienam Putnam un Berkley izdevniecībās, kurš bija kaut jel kādā veidā saistīts ar autoru, kas neievēro termiņus un brīžiem liekas apdullis; proti, pateicos Aivanam Heldam, Leslijam Gelbmenam, Nīlam Nairenam, Reičelai Kahanai, Viktorijai Komelai, Maiklam Bārsonam, Lidijai Hērtai un manam jaunajam atklājumam Sārai Minikai. Jūs esat lieliski!
Un vēl pateicību esmu parādā savai dzīves draudzenei, manu bērnu mātei, skaistuma karalienei, seksa dievietei un nenogurstoši pacietīgajai un mīlošajai sievai Sūzanai, kuras dēļ ir vērts strādāt.
Mūsu mazajam vīriņam
DŽONATANAM LINKOLNAM ELLISAM
PROLOGS
Bija skaidrs, ka tovakar ar Ketiju Rubinkovsku notiks kaut kas slikts.
Bet pagaidām viņu nodarbina nepieciešamība novietot Accord markas automobili šaurā stāvvietā tikai kvartāla attālumā no viņas dzīvokļa. Protams, varēja nenoņemties ar iespraukšanos mazītiņā spraugā starp diviem pilsētas džipiem, taču atrast tik izdevīgu vietu netālu no viņas daudzdzīvokļu nama gadījās tikpat reti kā ieraudzīt Haleja komētu, tādēļ pūles – un neizbēgamā kaimiņu automobiļu signalizāciju taurēšana – ir tā vērtas.
Pirms dzinēja izslēgšanas viņa palūkojas apkārt. Gēringera ielas tālākajā ziemeļu galā atrodas kooperatīvās daudzdzīvokļu mājas, kam pieejas celiņus slēdz vārti, un paretam vienģimeņu nami, kam lielākoties bieži mainās īpašnieki un allaž nepieciešams remonts. Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem vakarā iela ir tukša un liekas miegaina, taču apgaismojums ir pietiekams. Apkārtni klāj viegla migla – pateicoties tam, ka pēcpusdienā temperatūra paaugstinājusies līdz četrdesmit diviem grādiem pēc Fārenheita, lai gan Vidējos Rietumos ir janvāris.
Viņa nopūšas un izstaipās. Nogurums ir nežēlīgs – astoņas stundas pavadītas, pārbaudot kravu un pārvadājumu rēķinus, pēc tam četras stundas neorganiskās ķīmijas lekcijās viņa klausījusies profesora Dilana monotonajā stāstā par molekulāro orbitāļu teoriju.
No pasažieru sēdekļa viņa paķer savu mugursomu un izkāpj no automobiļa, aizver durvis un iedarbina signalizāciju. Pēdējās stundas laikā gaisa temperatūra ir kritusies, it kā pilsēta pēkšņi būtu atcerējusies, ka ir taču ziema. Ketija vēlreiz veikli nopēta apkārtni, tad pieiet pie bagāžas nodalījuma, atver to un paņem somu ar sporta tērpu. Viņa bija plānojusi vakarā patrenēties skolas sporta zālē, tomēr pietrūka enerģijas. “Varbūt mājās divdesmit minūtes pasoļošu pa tredbānu,” viņa prāto, lai gan apzinās, ka apņemšanos diez vai izpildīs.
Šaubas rodas tāpēc, ka viņa iecerējusi vēl kādu darbiņu – ne jau birojam vai skolai. Viņai vispār neviens nav licis to darīt, taču problēma nedod mieru. Varbūt tā nemaz nav problēma, bet prātu nodarbina nemitīgi un…
Ketija aizver bagāžas nodalījumu un spēji noelšas, kāpjoties atpakaļ un atduroties pret pilsētas džipu. Vēl pirms mirkļa ielā nevienu nemanīja. Tagad kāds ir uzradies. Viņa ievelk elpu.
– Piedodiet, – viņa nosaka izvārgušā balsī. – Jūs mani nobiedējāt.
Pēc nepilnām piecām sekundēm viņas galvaskausā starp acīm ieurbjas lode. Tā sašķaida spārnkaulu, sietiņkaulu un orbītas plātnīti un iestrēgst smadzeņu stumbrā. Tiek radīts šoka vilnis, kas izplatās smadzenēs un izraisa tūlītēju samaņas zudumu. Acumirkli pirms tam Ketija atceras, ka rīt ir viņas divdesmit ceturtā dzimšanas diena.
Viņa sabrūk uz ielas. Mirusi. No deguna un mutes plūst asinis, jo sirds vēl nav aptvērusi, ka jābeidz tās pumpēt. Acis vairs neredz vīrieti, kurš noņem viņai no pleca somiņu, paķer mobilo tālruni no jostas maciņa un norauj kaklarotu.
Vīrietis bēg prom no nekustīgā līķa, un soļi atbalsojas tumsā. Bet viņa to vairs nedzird.
Detektīvs Frenks Danilo no blakus telpas vēroja aizdomās turamo, kurš sarunājās pats ar sevi, nemitīgi kustinot lūpas, vēcinot rokas un savādi vingrinot pirkstus.
Pirkstu nospiedumi liecināja, ka tas ir divdesmit septiņus gadus vecais Tomass Deivids Stolers, kurš pirms nepilniem diviem gadiem demobilizēts no armijas reindžeriem. Kā oficiālā dzīvesvieta uzrādīta adrese van Hārta ceļā, taču izskatījās, ka par savām mājām Stolers dēvē Frenzena parku.
– Viņš joprojām runā. – Detektīve Ramona Gregusa iemalkoja kafiju. – Es nesaprastu ne vārda pat tādā gadījumā, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.
– Tāpēc, ka viņš klusi murmina? Vai tāpēc, ka viņš runā nesakarīgi?
Gregusa papurināja galvu.
– Iespējams, ka abi varianti.
– Vai viņš apzinās realitāti? – Danilo vaicāja. – Tu taču saproti, kurp tas novedīs.
– Saprotu, Frenk, tomēr tā nav mūsu problēma. Dabūsim liecību un pārējo atstāsim citu ziņā.
Danilo pamāja ar galvu, papliķēja kolēģes roku un tad paņēma pierādījumu kasti. Abi iegāja nopratināšanas telpā. Pirmais viņus pārsteidza spēcīgais cilvēka izgarojumu smārds. Tomam Stoleram bija tumši, sapinkājušies mati, gara bārda, kurā saķērušās ēdiena atliekas, noskrandis apakškrekls un netīrs, saplīsis krekls ar garām piedurknēm – tik izbalējis, ka bija grūti noteikt sākotnējo krāsu. Šajā apģērbā viņu atrada, un tas likās savādi, jo viņš dzīvoja un gulēja zem klajas debess un šīs drēbes noteikti nebija piemērotas zemajām temperatūrām.
Zem tumšajām, šaudīgajām acīm vīdēja smagi maisiņi, uz vaigiem bija redzamas rētas un grubuļaina āda. Viņš bija nedabiski tievs un saguma, tiklīdz detektīvi iegāja telpā, taču citādi neizrādīja, ka būtu pamanījis viņu klātbūtni.
Detektīvs Danilo bija iejuties lomā, taču nespēja atturēties no pauzes. Šis Irākas kara veterāns tagad bija bezpajumtnieks un policijas iecirknī nebija nonācis kā upuris, taču nevarēja noliegt, ka viņš varbūt piedzīvojis pats savu traģēdiju. Danilo allaž likās smagi pildīt pienākumu, ja gribējās noziedzniekam just līdzi tikpat dziļi kā upurim.
Danilo ieslēdza videokameru un divkārt pārliecinājās, ka objektīvs aptver krēslus pie galda. Pirms pusotra gada Otrajā rajonā gadījās tā, ka videokamera nez kādēļ bija izkustināta no vietas, bet izmeklētājs to nepamanīja, un tiesnesis Malronijs nemaz nesmējās, kad videoierakstā bija redzama tikai siena, nevis runātājs, un neuzskatīja to par pierādījumu, lai gan lente fiksēja lielisku atzīšanos dubultslepkavībā.
Izmeklētāji apsēdās pie galda pretī aizturētajam.
– Es esmu detektīvs Frānsiss Danilo. Kopā ar mani ir detektīve Ramona Gregusa. Nopratināmais ir Tomass Deivids Stolers. – Izmeklētājs nolasīja Stolera sociālās apdrošināšanas numuru, pēdējo zināmo adresi, tāpat datumu, laiku un nopratināšanas norises vietu. – Stolera kungs, es esmu detektīvs Frenks Danilo. Šī ir detektīve Mona Gregusa. Vai drīkstu jūs uzrunāt par Tomu?
Stolers joprojām kaut ko klusi murmināja, tikai tagad bija satvēris plaukstās zodu un pieklusinājis balsi. Tā bija vien nesakarīga bubināšana.
– Tom, vai jūs dzirdat