Nensija paraustīja plecus.
Greisa centās iegūt laiku, izņemot no somas savu melnkoka cigarešu iemuti un noņemoties ar aizkūpināšanu. – Man ir jāraksta apskati par restorāniem un naktsklubiem. Taču man gribētos domāt, ka es daru ko vairāk par to.
– Tu arī dari.
– Bet?
– Nav nekāda “bet”. Ne gluži. Un es patiešām nezinu, kas apbēdināja mammu. – Nensijas zilo acu zīlītes viegli sašaurinājās. – Bet varbūt…
– Jā?
– Nu, tu raksti tā, it kā pieņemtu, ka visas ir tādas kā tu. Ka visas katru vakaru dodas uz labākajiem krogiem, tērpušās vismodernākajās drēbēs, un raizējas par to visu. Tu raksti tā, it kā tas viss būtu vissvarīgākais dzīvē, un tā vien šķiet, ka, tavuprāt, cilvēki, kuri nedzīvo tādu dzīvi, ir… nu… varētu teikt, bezvērtīgi.
Greisa sajutās aizskarta. – Es tā nedomāju. Tu taču tam nepiekrīti?
– Mīļā, tu taču spēj paciest nelielu kritiku, ko? Tava slejair populāra, tev labi sanāk… Man ir tikai nelielas aizdomas par to, ka vairums tavu lasītāju nedzīvo tādu dzīvi kā tu. Tavu sleju viņi lasa garas un grūtas darba dienas beigās, kad bērni ir aizgājuši gulēt un viņiem beidzot ir radusies iespēja atpūtināt kājas. Viņi atrodas ārpusē un lūkojas iekšā. Lasot Dimanti Griezni, viņi jūtas kā teātrī. Vai varbūt kā zvērudārzā.
– Nensij, – Greisa pasniedzās un saņēma māsas plaukstu. – Lūdzu, nerunā tā. Ja es varētu, es mainītos ar tevi vietām, ne mirkli nedomājot. Tillija un Fēlikss…
– Es zinu. Patiešām, es to zinu. – Nensijas sejā parādījās drūma izteiksme, un viņa atbrīvoja roku. Viņa acīmredzami bija iedomājusies par Džordžu.
Greisa meklēja ko tādu, kas spētu novērst uzmanību. – Klau, Nensij, paskaties uz tiem abiem puišiem pie bāra. Nē, negriezies uz viņu pusi tik uzkrītoši.
– Un kas ir ar viņiem? – Nensija bija pati nevainība ar plati ieplestām acīm.
– Ak kungs, tu nu gan esi garlaicīga! Vai tu neievēroji, cik viņi ir izskatīgi? Neesmu viņus te agrāk manījusi.
– Greisa, tu esi nelabojama.
– Nu, viņi dažas reizes palūkojās uz mums, Bieži negadās redzēt divus, kuri būtu kaut cik pieņemami. Ne tajā pašā telpā un tajā pašā laikā, nemaz nerunājot par to, lai viņi patiešām būtu kopā.
Nensiju pamazām sāka pārņemt panika. – Nedari neko! Lūdzu. Mēs mierīgi iedzeram pa mēriņam. Man ar to pietiek.
Greisa iespurdzās. – Kā tev tīk. Tikai nestāsti man, ka es nedaru visu tavā labā.
– Es nekad tā neteiktu. Tu esi mīļa. Es tikai neesmu…
– Es zinu. – Greisa vēl aizvien vēroja abus vīriešus uz bāra ķebļiem. Tie bija labi ģērbušies vīrieši vecumā ap trīsdesmit pieciem gadiem, kuri bija iegrimuši dziļā sarunā.
– Tad kas ir ar mūsu jauno draugu Džonu Krāmeru?
– Kas tad ir ar viņu?
– Nu beidz taču, Nensij.
– Viņš ir kaimiņš. Viņš ir izturējies laipni pret mani.
– Dieva dēļ!
– Viņam patīk atrasties bērnu tuvumā. Viņam pašam Amerikā ir palikusi meita, kura mācās internātskolā, un viņš ilgojas pēc tās. Viņa sieva nomira pirms vairākiem gadiem. – Tomēr Nensija pietvīka, to sakot. Viņa allaž bija viegli sarkusi. Nensija nekad nebija spējusi pārliecinoši melot vai turēt kaut ko noslēpumā. Atšķirībā no Greisas.
– Tu viņu esi visai labi iepazinusi, vai ne? Un cik daudz laika tu esi ar viņu pavadījusi?
Nensija saknieba lūpas – samulsums atkāpās dusmu priekšā. – Kāpēc lai es pavadītu laiku kopā ar viņu? Es visu dienu esmu ieslēgta mājā, dienu pēc dienas ar mammu un bērniem – un beidzot uzrodas kāds, ar kuru es varu reizi pa reizei iziet pastaigā un prātīgi aprunāties. Džons Krāmers man ir izrādījis vienīgi pieklājību un cieņu. Mēs abi esam vientuļi.
– Skaidrs.
– Neskaties uz mani tā!
– Kā?
Nensija novēcināja rokas. – Tā… viszinīgi un ar pārākuma apziņu. Greisa, tu izskaties gluži kā mamma sliktā dienā.
– Tas, – Greisa noteica, – iespējams, ir nejaukākais, ko tu man jebkad esi teikusi.
– Nu, tu to biji pelnījusi. – Nensija iztukšoja savu glāzi. – Tev ir simtiem draugu vīriešu, kuri ir tikai draugi. Vai man nevar būt kaut vai viens bez visām šīm sarauktajām uzacīm un daudznozīmīgajiem izteicieniem? Vai tas ir tāpēc, ka tu ej uz darbu un es ne? Vai ir obligāti jāapgrozās vīriešu un biznesa pasaulē, lai tev tiktu piedotas platoniskas pazīšanās? Man draugi ir vajadzīgi tikpat ļoti kā tev.
– Ak, Nensij, es tikai ķircinājos.
– Nu, tavai zināšanai, starp mani un Džonu Krāmeru nav nekā cita, izņemot draudzību. – Viņa atkal sāka atgūt labo omu. Vētra bija pāri. – Bet kā tad ar tevi? Kurš ir tas noslēpumainais vīrietis, par kuru tu visu laiku raksti savā slejā?
– Es nerakstu par viņu visu laiku. Esmu viņu pieminējusi tikai divreiz. Patiesībā es nemaz nezinu, kas viņš ir. Vienīgais, ko es par viņu skaidri zinu, ir tas, ka viņi ar Džonu Krāmeru necieš viens otru.
– Tiešām? Dieva dēļ, kāpēc gan tā?
– Man nav ne vismazākās jausmas. – Greisa iztukšoja glāzi un nolika to uz galda ar būkšķi.
– Greisij, es patiešām ceru, ka tu nesaistīties ar kādu briesmīgu cilvēku. Tev ir vajadzīgs krietns vīrietis, kurš tevi saturēs grožos. Kas vainas vecajam labajam Dikijam? Viņš ir pilnīgi burvīgs, un mēs pēdējā laikā viņu vispār neredzam.
Greisa apsvēra atbildi, taču tad nolēma nepūlēties. Droši vien Nensija šā vai tā nemaz negaidīja sakarīgu skaidrojumu. Palūkojusies uz bāra pusi, viņa ieraudzīja divus tukšus ķebļus tur, kur bija sēdējuši abi izskatīgie vīrieši. – Viņi ir ņēmuši un aizgājuši, – Greisa noteica. – Tipiski! Vīrieši nespēj novērtēt neko labu, kad viņi to ierauga, vai ne? Vai iedzersim vēl pa glāzei?
Piektā nodaļa
– Greisij, vai tu esi lasījusi “Vīziju”?
Dikijs bija izvēlējies zvanīšanai nepiemērotu laiku. Pirmdienas “Pīrsona un Pīrsona” reklāmas aģentūrā allaž bija saspringtas, un šis pirmdienas rīts izrādījās vēl drudžaināks nekā parasti. Greisa nupat bija atgriezusies no ilgākas sapulces, kurā piedalījās visa reklāmas tekstu nodaļa un abi misteri Pīrsoni, – tā bija “ideju spodrināšanas” sapulce, kādas notika katru reizi, kad kāda cita aģentūra sāka viņus pārspēt. Šajā gadījumā konkurents bija atņēmis viņiem pastāvīgu klientu – “Potera” gaļas pastas ražotājus. Viņi bija sēdējuši valdes apspriežu zālē gluži kā nogrēkojušies skolasbērni, kas gaida, kad viņiem kārtīgi sados pa krāgu. Visi, izņemot Greisu, kura bija vienīgā sieviete no reklāmas tekstu rakstītājiem, kas bija ieradusi šādās sapulcēs būt neparasti moža, veltīdama savus platākos smaidus mazliet senilajam Henrijam Pīrsonam un apgalvodama Obrijam Pīrsonam, ka “Potera” gadījumā problēma slēpjas nevis viņu reklāmas kampaņās, bet gan paša produkta nosaukumā.
– Kas gan cilvēkam nāk prātā, dzirdot vārdu salikumu “gaļas pasta”?