– Diemžēl Mārča kungs nav vainīgs, – Emelīna paskaidroja.
Tobiass norija smalkmaizītes gabalu un aizstāvoties pacēla gaisā plaukstas.
– Apzvēru, ka nevienu no abiem neiedrošināju.
Emelīna pasmaidīja pāri kafijas tases malai.
– Lavinij, ja vēlies kādu vainot, vaino pati sevi. Tu mani iedvesmo, kopš sākām dzīvot kopā.
– Es? – Lavinija jau otro reizi rīta gaitā palika bez valodas. Viņa juta, ka drīz zaudēs samaņu. Tas nekad iepriekš nebija noticis, tomēr palikšana bez elpas liecināja par ģīboņa tuvošanos.
– Tieši tā, – Emelīna noteiktā balsī turpināja. – Tava brīnišķīgā spēja atkopties pēc lielas neveiksmes ir atstājusi uz mani lielu iespaidu. Vairums cilvēku neatkarīgi no dzimuma pēc tādiem notikumiem sabruktu. Es apbrīnoju tavu neparasto izturību un gudrību.
Tobiasa mute saspringa.
– Turklāt tev piemīt vienreizēja spēja panākt ielūgumus uz ļoti svarīgiem un ekskluzīviem augstākās sabiedrības pasākumiem, Lavinij. Nepazīstu nevienu citu cilvēku, kurš spētu apvienot slepkavību izmeklēšanu ar veiksmīgu jaunas dāmas iesaistīšanu augstākajā sabiedrībā, ko tu paveici pirms dažām nedēļām. Tā bija satriecoša uzvara.
Lavinija nolika elkoņus uz galda un atbalstīja seju rokās.
– Gatavās šausmas!
– Emelīnai ir tiesības uzskatīt tevi par paraugu un sievieti, kurai līdzināties. – Tobiass paņēma kafijas tasi. – Patiesību sakot, nevaru iztēloties labāku piemēru jaunai sievietei.
Lavinija pacēla galvu un dusmīgi palūkojās uz vīrieti.
– Ser, pārstājiet mani ķircināt! Man nav noskaņojuma, lai to klausītos.
Pirms Tobiass paguva atbildēt, ēdamistabā ienāca Čiltona kundze, nesdama pamatīgi nokrautu paplāti.
– Lūdzu, ser: olas un kartupeļi!
– Paldies, Čiltona kundze. Jūsu kulinārijas prasmes ir apbrīnojamas. Ja kādudien vēlaties mainīt darba vietu, lūdzu, nāciet pie manis!
Čiltona kundze iesmējās.
– Nedomāju, ka tas kādreiz notiks, ser. Tomēr pateicos par piedāvājumu. Vai vēlēsieties vēl kaut ko?
Tobiass pašķieba mazo ievārījuma trauku, lai aplūkotu tā saturu.
– Izskatās, ka beidzies jūsu lieliskais ogu ievārījums, Čiltona kundze. Zvēru, tas ir labākais ievārījums, kādu jebkad esmu nogaršojis.
– Es atnesīšu vēl.
Čiltona kundze nozuda durvīs, kas veda uz virtuvi.
Lavinija uzmeta Tobiasam piktu skatienu. Viņš nelikās par to ne zinis un veltīja visu uzmanību olām un kartupeļiem.
– Lūdzu, nezodziet manus darbiniekus, ser! – viņa teica.
Emelīna ielūkojās pie ņiebura piestiprinātajā pulkstenī un demonstratīvi iesaucās.
– Vai, cik vēls! Man nu jādodas. – Viņa salocīja salveti un piecēlās. – Jāiet ģērbties. Drīz ieradīsies Prisila ar māti. Es apsolīju, ka mēs šorīt kopā dosimies iepirkties.
– Emelīna, pagaidi! – Lavinija meiteni apturēja. – Runājot par karjeru…
– Parunāsim par to vēlāk. – Emelīna piegāja pie durvīm un līksmi pamāja. – Man jāsteidzas, citādi Vortema kundzei būs jāgaida.
Viņa nozuda gaitenī, pirms Lavinija paguva strīdēties pretī.
Ēdamistabā iestājās klusums.
Tā kā citu sarunas biedru nebija, Lavinija pievērsās Tobiasam. Viņa pastūma šķīvi malā, sakrustoja rokas un atbalstīja tās uz galda.
– Entonija vēlme sekot tavās pēdās pavisam noteikti ir atstājusi nelabvēlīgu iespaidu uz Emelīnu.
Tobiass nolika nazi un dakšiņu un paraudzījās uz sievieti. Viņa skatienā vairs nebija ne miņas no uzjautrinājuma, tas bija nopietns un vēstīja par līdzjūtību un sapratni.
– Tici vai nē, Lavinij, es saprotu tavas bažas labāk, nekā spēj iedomāties. Es negribu, lai Entonijs kļūst par izmeklētāju, tāpat kā tu nenovēli šo karjeru Emelīnai.
– Kā vest viņus pie prāta?
– Man nav ne jausmas. – Tobiass iedzēra malku kafijas. – Un es strauji nonāku pie secinājuma, ka esam bezspēcīgi. Mēs varam viņiem palīdzēt, bet nevaram viņus kontrolēt.
– Tas ir šausmīgi. Vienkārši šausmīgi. Ja Emelīna nebūs piesardzīga, viņa izpostīs savu dzīvi.
– Lavinij, tu pārspīlē. Iespējams, tev nepatīk notiekošais, bet nav iemesla kļūt dramatiskai. Tā nav nekāda traģēdija!
– Es tev nepiekrītu. Es cerēju, ka Emelīnai būs droša dzīve savā mājā kopā ar mīlošu vīru, kurš viņu materiāli nodrošinās. Nevienu augstākās sabiedrības džentlmeni neinteresē sieviete, kura strādā izmeklēšanas sfērā.
Tobiass vēroja viņu ar noslēpumainu skatienu.
– Vai arī tu sapņo par šādu ērtu laulību?
Negaidītais jautājums Laviniju satrieca. Viņa nezināja, ko atbildēt.
– Nē, protams, – Lavinija visbeidzot izgrūda, – es nemaz negribu precēties vēlreiz.
– Vai tu mīlēji savu pirmo vīru tik ļoti, ka negribi pat domāt par atkārtotām laulībām?
Laviniju piepeši pārņēma panika. Tas bija patiešām bīstams sarunas temats. Viņa negribēja par to runāt, jo sarunā neizbēgami tiktu pieminētas Tobiasa jūtas pret sievu, kura mira dzemdībās. Lavinija šaubījās, ka jebkad spētu sacensties ar Annas skaisto, maigo spoku. Entonijs pielīdzināja savu māsu eņģelim.
“Lai kas es arī būtu, pat sieviete, kura spēj iztiku pelnīt ar prāta palīdzību, es neesmu eņģelis,” Lavinija nodomāja.
– Ser, – viņa asi attrauca, – mēs neapspriežam manus uzskatus par laulībām. Runa ir par Emelīnas nākotni.
– Un Entonija nākotni.
Lavinija nopūtās.
– Zinu. Viņiem ir radušās abpusējas jūtas, vai ne?
– Jā.
– Emelīna ir tik jauna… – Arī Entonijs ir jauns.
– Diemžēl tik agrā vecumā neviens no viņiem nesaprot, ko patiesībā vēlas.
– Tu stājies laulībā, esot tādā pašā vecumā, kādā patlaban ir Emelīna. Vai tu zināji, ko patiesībā vēlies?
Lavinija apsēdās taisni.
– Protams, ka zināju. Es nebūtu precējusi Džonu, ja man rastos kaut mazākās šaubas.
Viņa patiešām zināja, ko vēlas, bet tagad saprata, ka jūtas pret Džonu bija nevainīgas un ļoti romantiskas jaunas sievietes iedomu rezultāts. Ja Džons būtu dzīvs, abu mīlestība būtu nobriedusi, kļuvusi stiprāka un stabilāka. Tomēr Lavinijas atmiņas par maigo vīru bija blāvi, neskaidri mirkļi, kurus viņa glabāja jaunavīgā dārglietu kastītē tuvu sirdij.
Tobiasa sejā parādījās sājš smaids.
– Tu esi ar gribasspēku apveltīta sieviete, un tev ir viedoklis par pilnīgi visu, vai ne?
– Man