No visiem bērniem Kārltons, kuru lēdija pat pārāk bieži dēvēja tikai par pirmdzimto, bija viņai vismīļākais. Viņš nekad nebija licis mātei raizēties. Iesākumā viņš bija tikai mazs, flegmatisks zēns, kurš mammu redzēja tieši tādu, kādu viņa sevi vēlējās redzēt pati. Tad viņš izauga par cienījamu jaunekli, kuram piemita ļoti izteikta pienākuma apziņa un nopietnība, kas neļāva viņam iesaistīties aprindās, kurās bija iekļuvis viņa daudzkārt dzīvespriecīgākais brālēns Gregorijs. Tādējādi Kārltonam nepavisam nebija saprotams, ko gan Gregorijs un viņa vienaudži atrod tajā uzdzīves un pārgalvību virpulī. Viņa domās nebija nekādu pārmērību, tur valdīja lēnīgums un centība, toties augstprātība viņam bija sveša, viņš lepojās vienīgi ar savu veselo saprātu. Viņš arī neapskauda savu jaunāko brāli Džordžu, kura intelekts, kā viņam bija labi zināms, krietni pārsniedza viņa paša prāta spējas. Taisnības labad jāteic, ka viņš pat lepojās ar savu brāli Džordžu, jo uzskatīja viņu par ļoti spējīgu zēnu; lai arī bija skaidrs, ka Džordžam piemīt kvēls gars un tas varētu viņu novirzīt no tikumības ceļa, Kārltons savas aizdomas nekad neatklāja mātei, kā arī nestāstīja viņai par savu apņemšanos pieskatīt brāli, kad Džordža skolas gaitas būs beigušās. Kārltons nemēdza būt īpaši atklāts pret māti un nemēdza arī strīdēties ar viņu, un arī savai māsai Džeinai ne reizi neveltīja kādu kritisku vārdu.
Savos divdesmit četros gados Kārltons nekad nebija paudis kādus īpaši atšķirīgus uzskatus, tāpēc paziņojums par to, ka dēls neredz iemeslus, kālab tēvocim būtu jārīko Džeinas debijas balle par saviem līdzekļiem un viņa namā, mātei nāca kā visai negaidīts un ļoti netīkams pārsteigums. Un mātes vēlības skalā viņš ātri vien noslīdēja uz leju; tā kā lēdijas emocijas jau bija ļoti sakāpinātas, abi visai drīz varēja nonākt pie pamatīgas nesaprašanās, ja vien dēls saprātīgi neatkāptos.
Kārltons gluži nesen bija uzzinājis, ka Džeina jautājumā par balli ir vienisprātis ar māti, un tas brāli sarūgtināja. Arī Džeina apgalvoja, ka tēvocis Vērnons ir galēji nelaipns un sīkstulīgs, ja neatvēl tos dažus simtus mārciņu balles rīkošanai.
– Džeina, es esmu pārliecināts, – jaunais Baksteds nopietni sacīja, – ka tev piemīt pārāk laba gaume, lai tu vēlētos būt tik lielu pateicību parādā manam tēvocim.
– Kas par muļķībām! – viņa nikni izsaucās. – Nē nudien! Kālab man vajadzētu justies viņam pateicību parādā? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņam būtu pienākums tā rīkoties, galu galā!
Izskatījās, ka Kārltona augšlūpa pastiepjas garāka, un tā notika allaž, kad viņš bija neapmierināts. Apslāpētā balsī viņš noteica: – Tu, neapšaubāmi, jūties vīlusies, taču gan beigu beigās atzīsi, ka balle šeit, tavās mājās, dos tev daudz vairāk prieka nekā izšķērdīgs rauts Olverstoku namā, kur, uzdrošinos sacīt, lielākā daļa viesu tev vispār nebūs pazīstami.
Otra māsa, Marija, kurai debijas balle arī jau bija visnotaļ tuva nākotne, izrādīja tikpat lielu sašutumu kā Džeina un gandrīz nespēja valdīties, tikai ar pūlēm sagaidīdama brāļa izsvērtās runas beigas, lai pieprasītu paskaidrot, kā gan viņš spējīgs paust kaut ko tik neaptverami muļķīgu. – Daudz vairāk prieka sagādās kaut kāda bezjēdzīga balle šeit, kur tiks ielūgti ne vairāk kā piecdesmit viesi, nevis debijas balle Olverstoku namā? Tev noteikti kaut kas nav kārtībā ar galvu! – viņa pavēstīja jaunajam lordam. – Tu taču zini, kāda ir mūsu mamma un par kādu taupības pasākumu izvērtīsies viņas rīkotā balle! Ja balli rīkos mans tēvocis… tu tikai iztēlojies, cik lieliska tā varētu būt! Simtiem lūgtu viesu! Un tikai pašas svarīgākās personas. Omāri un aspika želeja… putukrējums un dažādi krēmi…
– Būs ielūgti uz balli? – sarunā iesaistījās Kārltons, mēģinādams pajokojot.
– Un šampanietis! – Džeina papildināja, nepievērsdama viņam uzmanību. – Un man kopā ar mammu un manu tēvoci vajadzētu stāvēt lielo kāpņu augšgalā. Man mugurā būs ar rožu pumpuriem un sārtiem volāniem izrotāts balts satīna tērps… un ziedu vītnes…
Šī skaistā vīzija lika viņas acīs sariesties asarām, tomēr tā nespēja vairot ne Marijas, ne vēl jo vairāk Kārltona pacilātību. Marija iebilda, ka ar saviem vasarraibumiem, smilšu gaišajiem matiem un šādu tērpu māsa izskatīsies labākajā gadījumā dīvaini. Savukārt Kārltons izteica izbrīnu, vai gan māsām no tiesas vajadzētu domāt par tik pasaulīgām lietām. Ne viena, ne otra māsa neuzskatīja par nepieciešamu viņam atbildēt, bet kļuva tikpat niknas kā viņu māte, kad viņš vēl piebilda, ka no savas puses arī priecājoties par Olverstoka atteikumu rīkot balli. Abas savu sašutumu pauda ārkārtīgi skaļi. Tā nu jaunais lords pameta savas māsas apraudam viņa prozaiskumu, ķildojamies par rožu pumpuriem un nešaubīgi nonākam pie vienošanās, ka tēvoča netīkamo uzvedību raisījusi viņu māte, pūlēdamās izprecināt savu brāli.
OTRĀ NODAĻA
Kad marķīzs ieradās mājās, viņa skatienu piesaistīja vēstule, kas bija nolikta uz viena no diviem ar vara vijumiem rotātajiem melnkoka galdiņiem pie loga. Adrese bija norādīta lielā, plašā rokrakstā, gaiši zilais zīmogs bija nebojāts – Čārlzs Trevors, marķīza lieliskais sekretārs, tikai īsā acu uzmetienā bija secinājis, ka vēstuli sūtījusi viena no trauslajām daiļavām, kas uz neilgu laiku bija piesaistījusi viņa darba devēja ātri gaistošo uzmanību. Cepuri, cimdus un plandošo mēteli, kuru tik sirsnīgi apbrīnoja Kitija Baksteda, Olverstoks pasvieda sulainim, kurš jau padevīgi gaidīja, lai tos novietotu, kur pieklājas. Pēc tam, paņēmis vēstuli, Olverstoks devās uz bibliotēku. Viņš salauza zīmogu un atvēra salocīto papīra lapu – un viņa izsmalcinātās nāsis uztvēra ambras aromātu. Vīrieša sejā parādījās nepatika, viņš turēja vēstuli rokas stiepiena attālumā un nopētīja to caur monokli. Pavirši izlasījis vēstījumu, Olverstoks papīru iemeta ugunī. Viņš nosprieda, ka Fanija bija sākusi viņu neizturami garlaikot. Žilbinoša būtne, taču – kā jau daudzas augstdzimušas jaunkundzes – nekad nebija apmierināta. Tagad viņa vēlējās pāri krēmkrāsas zirgu, kas vilktu viņas četrvietīgo karieti. Pagājušajā nedēļā viņa gribēja briljantu kaklarotu. Olverstoks viņai to bija pasniedzis, un to varēja uzskatīt par viņa atvadu dāvanu.
Šķebinošais aromāts, ar kuru viņa bija iesmaržinājusi savu vēstuli, likās, bija pielipis Olverstokam pie pirkstiem, un viņš rūpīgi tos noslaucīja. Telpā ienāca Čārlzs Trevors. Sekretāra sejā Olverstoks pamanīja pārsteigumu un paskaidroja viņam, ka nevarot ciest ambras aromātu. Misters Trevors nekomentēja šo izteikumu, taču viņa sejā pavīdēja tik skaidri lasāma izpratne, ka Olverstoks sacīja:
– Tieši tā! Es zinu, ko tu domā, Čārlz, un tev ir pilnīga taisnība. Ir pienācis laiks, kad man smalkajai Fanijai ir jāsaka ardievas. – Viņš nopūtās. – Jauka neliela rotaļa, bet tikpat mazas uzmanības vērta, cik viņas mantrausība.
Misters Trevors jau atkal nekomentēja sava darba devēja izteikumu. Viņam nenāktos viegli atrast piemērotus vārdus, jo viņš šo tematu uzskatīja par visai delikātu. Būdams morālists, viņš varēja vien nožēlot sava darba devēja dzīvesveidu; viņš pats bija cilvēks, kurš dziļi ticēja bruņnieciskuma ideāliem, un tālab viņam bija žēl nabaga Fanijas, tomēr nebija arī noslēpums, cik dāsni darba devējs izturējies pret šo dāmu, tātad viņai nebūtu pamata žēloties.
Čārlzs Trevors bija viens no jaunākajiem savas lielās ģimenes pārstāvjiem un par savu darbavietu varēja