– Pieci. Četri…
Man bija briesmīgi bail skūpstīt kādu nepazīstamu vīrieti, es gribēju teikt – patiešām noskūpstīt kādu patiešām nepazīstamu vīrieti pirmo reizi divdesmit triju gadu laikā. Briesmīgi bail, ka es neatcerēšos, kā tas darāms. Briesmīgi bail, jo tagad, stāvot tik tuvu, bija skaidrs, ka pēdējo reizi, kad es to biju darījusi, šis puisis noteikti vēl bija tikai mācījies staigāt. Briesmīgi bail, jo mani tas nemaz neuztrauca.
Atskanēja kliedzieni. Gaviles. Es cieši skatījos uz viņu, juzdamās gluži kā trusītis, kas nonācis aci pret aci ar lapsu. Un arī nedaudz kā pati lapsa. Viņš skatījās man pretī, un viņa acīs atkal iemirdzējās tā pati jautrība.
Un tad es atskārtu kaut ko tādu, ko biju palaidusi garām, baidīdamās iet uz pilsētu, domādama par īsto vēlēšanos un ļaudamās Megijas ierosinātajām pārvērtībām. Gads bija beidzies. Līdz ar šo mirkli bija beidzies visnelāgākais gads manā mūžā – gads, kad mans vīrs bija mani pametis, mana māte bija nomirusi un mans vienīgais bērns bija pārcēlies par puspasauli tālāk no manis. Nu tas viss bija palicis aiz muguras, un apziņa, ka nākamais gads varētu būt tikai labāks, šķita tikpat neapstrīdama kā Visuma likums. Mani pārņēma tāds prieks un atvieglojums, ka es skaļi nopūtos un uzsmaidīju viņam, un ar šādu pamudinājumu viņam pilnīgi pietika, lai noliektos un viegli noskūpstītu mani. Mūsu lūpas sakļāvās tik nevainojami, viņa izliektā augšlūpa precīzi ieslīdēja starp manām lūpām, viņa apakšlūpa glīti piespiedās zem manas apakšlūpas. Viņš garšoja pēc cukura; es sajutu pat sīkus graudiņus.
Kad mēs beidzot atrāvāmies viens no otra, es izteicu pirmo, kas man bija iešāvies prātā:
– Paldies.
Viņš sāka skaļi smieties.
– Es to darīju ar prieku, tomēr atļaušos aizrādīt, ka man nācās krietni nopūlēties.
Jutu, ka man sāk svilt seja.
– Es tikai… – izmocīju. – Es vienkārši gribēju…
– Būs jau labi, – viņš klusi pārtrauca, pielikdams pirkstu man pie lūpām. Un tad viņš sakustējās tā, it kā grasītos noskūpstīt mani vēlreiz.
– Nē! – es iekliedzos, atlēkdama atpakaļ.
Viņš izskatījās apmulsis.
– Nē?
– Es nevēlos veidot attiecības.
Viņš no jauna iesmējās.
– Es arī nevēlos veidot attiecības, – viņš atteica.
– Nevēlies?
– Nē, – viņš apstiprināja. – Es nupat atsaucu savu saderināšanos.
– Tikai… nupat? – es apvaicājos.
Viņš pasmaidīja. Viņš labprāt skatījās man acīs. Tas bija ļoti jauki, taču mana pieredze liecināja, ka vīrieši parasti nemēdza tā rīkoties.
– Pareizāk sakot, pagājušajā jūnijā, – viņš paskaidroja. – Es sapratu, ka nevēlos precēties, vismaz pagaidām vēl ne. Es nemaz nesteidzos spert soli pretī visām tām straujas karjeras, hipotekārā kredīta un bērnu padarīšanām.
– Vareni, – es noteicu.
Ļaudis visapkārt gavilēja un apskāvās.
Tumšmatainais vīrietis paliecās man tuvāk un ieurbās manī ar savu brūno acu skatienu.
– Nopietni? Lielākā daļa meiteņu, ar ko es iepazīstos, tūlīt pat aiziet, tiklīdz es viņām to pasaku. Viņām tas šķiet totāli nejauki.
– Nē, es domāju, ka tas ir patiešām prātīgi, – iebildu. – Šis ir vienīgais laiks mūžā, kad cilvēks var būt brīvs, eksperimentēt, darīt visu, ko vēlas, un šāda priekšrocība būtu jāizmanto. Nevajag steigties kļūt nopietnam.
To pašu es biju pateikusi arī savai meitai Diānai, kura manu padomu bija uztvērusi tik nopietni, ka pat bija pārcēlusies piectūkstoš jūdzes tālāk no manis. Vīrietis atsāka man kaut ko stāstīt, taču es biju tik ļoti aizdomājusies par Diānu, ka, šķiet, palaidu garām visu, ko viņš bija teicis. Vienīgais vārds, ko saklausīju, bija “Viljamsbērga”, taču varēja skaidri manīt, ka viņš gaida atbildi.
– Visi tie dīvainie masku tērpi, – es atteicu, atcerējusies Diānas astotās klases ekskursiju.
Viņš savādi paskatījās uz mani.
– Man tur ir zināms kāds lielisks klubs, kur vajadzētu būt klusāk nekā šeit. Gribēju zināt, vai tu gribētu braukt man līdzi.
Neticami.
– Uz pašu Virdžīniju? – es pārvaicāju. – Šonakt?
Viņa sejai pārlaidās smaids, un viņš papurināja galvu.
– Es runāju par Viljamsbērgu Bruklinā. Es tur dzīvoju.
– Ak tā, – noteicu, pēkšņi sajuzdamās tā, it kā būtu apsējusi linu priekšautu un uzlikusi galvā aubi.
– Nu, kā tad būs? Vai gribi nākt man līdzi?
Vai es gribēju? Nu, protams, ka es būtu gribējusi, ja vien es patiešām būtu tāda, kāda acīmredzami izskatījos. Tomēr patiesībā es tikpat labi varētu būt bijusi šī puiša māte. Man gan nepietika drosmes viņam to pateikt un sabojāt viņam visu šo gadu, kas bija sācies tikai pirms dažām minūtēm.
Kur gan palikusi Megija, kad viņa man bija vajadzīga? Līdz pat pusnakts skūpstam biju jutusi viņu mīņājamies tepat līdzās. Toties tagad viņa vairs nekur nebija redzama. Beidzot pamanīju viņu pie pašām durvīm, kur viņa kaut ko čukstēja ausī skaistajai durvju sardzei. Kļuva skaidrs, ka no viņas nekādu palīdzību nevarēs sagaidīt.
– Man šķita, ka tu nemaz nevēlies uzsākt attiecības, – es aizrādīju.
– Tās nav nekādas attiecības, – viņš iebilda. – Tas ir tikai… tikai…
– Vienas nakts sakars? – es vaicāju. – Jo arī tas mani nemaz neinteresē.
Tā taču bija, vai ne?
– Nē, – viņš sacīja. – Tas ir, ja mēs gribētu saiet kopā…
Viņš sašļuka un nodūra galvu. Tad atkal starojoši uzsmaidīja.
– Paklau, – viņš paziņoja, – tu man patīc. Tas arī ir viss. Es labprāt iepazītu tevi tuvāk.
Es svārstījos.
– Šaubos, vai tu priecāsies par to, ko uzzināsi.
Viņš panācās mazdrusciņ tuvāk, pietiekami, lai es sajustos neomulīgi.
– Kāpēc lai tu neļautu to izlemt man pašam?
Jutu, ka man krūtīs atkal kaut kas iekutējās. Bīstami tuvu sirdij. Atrāvusi skatienu no viņa sejas, palūkojos uz viņa pleciem, kurus bija tik viegli iztēloties kailus. Gads, nodzīvots bez jebkāda seksa, gads, kura laikā beidzot biju sirsnīgi iedraudzējusies ar vibratoru, ko Megija jau sen bija man uzspiedusi, bija licis pamatīgi iekvēloties manai fantāzijai. Tagad, kad biju iemācījusies lietpratīgi tikt pie elektroniski izraisīta orgasma ikreiz, kad vien pati vēlējos – ar īstu, dzīvu, cilvēcisku būtni man ne reizi nebija izdevies kaut ko tādu panākt – man radās sajūta, ka es kaut ko tādu varētu piedzīvot tepat uz vietas.
Sajutu viņa rokas pieskārienu manam gurnam. Viņa gurns viegli piekļāvās man.
Taču