Varēja noiet gar Lī māju. Gluži vienkārši tādēļ, lai pārliecinātos. Tuvojās Kalijas diendusas laiks, un meitenīte vēl īsti nebija pieradusi allaž prasīties uz podiņa. Apmēram deviņdesmit astoņos procentos gadījumu viņa atcerējās to izdarīt. Ja vecmāmiņa būs aizmirsusi uzlikt viņu uz podiņa pirms miega un būs gadījusies kļūme, mazā būs ļoti nokaunējusies.
“Es varētu ieskriet uz īsu brītiņu – tikai paskatīties, vai… Izbeidz. Izbeidz! Viņai nekas nekaiš. Viss ir kārtībā. Tagad es paklausīšu savas mātes padomam un izmantošu dienu, lai darītu to, kas pašai sagādā prieku. Pastaigāšos lietū, nekur nesteidzoties. Man pietiek laika aplūkot kalnus, kuru virsotnes tinas dūmakas palagos, un papriecāties par pavasara puķēm, izbaudīt klusumu un mieru.”
Šelbija paraudzījās uz Emmas Keitas māju un pievedceļā pamanīja prasmīgo strādnieku automašīnu, bet aiz tās bija novietots koši sarkans auto. Šelbija prātoja par to, kā labāk atkal tuvoties Emmai Keitai tagad, kad abas atkal dzīvoja Randevūridžā.
Un tad viņas draudzene izkāpa no automašīnas.
Arī viņai mugurā bija līdzīga jaka ar kapuci. Koši sārtā krāsā, kāda Kalijai būtu ļoti patikusi. Šelbija nosprieda, ka draudzene ir mainījusi sasuku. Viņai bija gara, skaisti brūna bize un uz pieres mati apgriezti ponijā. Emma Keita izņēma no automašīnas divas iepirkumu somas.
Gribējās uzsaukt Emmai Keitai, bet negaidīti Šelbija atskārta, ka nezina, ko vēlētos sacīt. Viņa jutās savādi un diezgan muļķīgi.
Emma Keita aizcirta automašīnas durvis un tad pamanīja Šelbiju. Viņas acis mazliet iepletās zem silti brūnā ponija, un viņa pārmeta pār plecu kādu matu šķipsnu.
– Paskat tik, kas mums te stāv lietū kā salijis kaķis.
– Tas jau nav lietus. Smidzina vien.
– Tik un tā ir slapjš. – Emma Keita brīdi stāvēja, somas pār pleciem pārlikusi, viņas platā mute nesmaidīja, bet tumši brūnās acis kritiski pētīja Šelbiju. – Tā jau dzirdēju, ka esi atgriezusies.
– Un es to pašu dzirdēju par tevi. Ceru, ka tavam tētim klājas labi.
– Jā, viņš turas.
Šelbijai likās, ka ir muļķīgi turpināt tā stāvēt, tāpēc viņa sāka iet pa piebraucamo ceļu. – Man patīk tava frizūra.
– Tava vecmāmiņa pierunāja uz tādu. Man žēl, ka tā notika ar tavu vīru.
– Paldies par labajiem vārdiem.
– Kur tad tava meitiņa?
– Kopā ar manu mammu. Viņām ir rotaļāšanās randiņš ar Sūzenas mazmeitu.
– Čelsija ir nemiera gars. Šelbij, tu kaut kur dodies vai vienkārši pastaigājies?
– Eju pie Violas, taču man ir ļoti daudz laika, jo Kalija ir pie mammas un… Tā nu es te pastaigājos.
– Tad jau būs labāk, ja ienāksi pie manas mammas apsveicināties. Man šā vai tā jāienes produkti mājā.
– Tas būtu jauki. Dod, es paņemšu vienu somu.
– Iztikšu tāpat.
Vīlusies par palīdzības atraidījumu (un tieši tā viņai arī vajadzēja justies), mazliet sakumpušiem pleciem Šelbija sekoja Emmai Keitai uz durvju pusi. – Es… Forests teica, ka tu pilsētā dzīvojot kopā ar kādu.
– Tā ir. Ar Metu Beikeru. Nu jau kopā esam apmēram divus gadus. Viņš pašlaik ir pie Violas, labo vienu no izlietnēm.
– Es domāju, ka šis kravas auto pieder viņam.
– Viņiem ir divas tādas mašīnas. Šī pieder viņa partnerim Grifinam Lotam. Mamma izdomājusi pārtaisīt virtuvi un padara mūs visus pilnīgi trakus. – Emma Keita atvēra durvis un paraudzījās atpakaļ uz Šelbiju. – Vai zini? Par tevi runā visa Randevūridža. Tā skaistā Pomeroju meitene, kas apprecējās ar bagātnieku, ir agri kļuvusi par atraitni un atbraukusi atpakaļ uz mājām. Ko gan viņa iesāks? – Emma Keita mazliet pasmīnēja. – Ko gan viņa iesāks? – viņa atkārtoja un iegāja iekšā, nesdama somas.
6
Grifs sevi uzskatīja par pacietīgu cilvēku un nemēdza negaidīti zaudēt savaldīšanos. Taču, kad tas notika, situācija kļuva neparedzama un bija grūti viņu nomierināt.
Un nu bija pienācis brīdis, kad viņš pilnā nopietnībā apsvēra iespēju Emmas Keitas gluži jaukajai mātei aiztaisīt muti ar līmlenti.
Visu rītu Grifs bija taisījis skapīšus, un Emmas Keitas māte visu rītu bija apbērusi viņu ar jautājumiem.
Viņa elpoja Grifam pakausī, lūkojās viņam pāri plecam, pietrūka vien tā, lai viņa pamācītu, kā skrūves iestiprināmas. Grifs sasodīti labi zināja, ka Mets ir vēlējies aiztaupīt sev galvassāpes, strādājot pie savas draudzenes jaukās, pļāpīgās un, ko tur slēpt, arī padumjās mātes.
Un ļaunākais bija tas, ka Bitsijas kundze nespēja izlemt. “Neizlēmība” bija šīs dienas galvenais vārds. Viņa nespēja izlemt par skapīšiem pat tad, kad viņš jau bija tos piestiprinājis. “Ja tagad man tos atkal nāksies noņemt, var gadīties arī kaut kas ļaunāks par līmlenti.”
Viņam bija stipras auklas, un viņš zināja, kā tās liekamas lietā.
– Ak nē! Grif, mīlulīt! Varbūt man tomēr nevajadzēja izvēlēties to balto krāsu. Tā ir tik neizteiksmīga, vai ne? Turklāt baltā krāsa ir auksta, vai ne? Virtuvei taču jābūt siltai vietai. Varbūt galu galā man vajadzēs to ķirškoka toni. Ir tik grūti zināt, kamēr neesi redzējis skapīšus pieliktus īstajā vietā, vai ne? Kā gan var zināt, kā tas izskatīsies, kamēr patiešām neesi redzējis, kā ir?
– Tīri un svaigi, – viņš atteica, pūlēdamies izklausīties jautrs, lai gan patiesībā vēlējās aiz dusmām griezt zobus.
– Virtuvei ir jābūt tīrai un svaigai. Un tieši tāda jums būs.
– Vai jūs tā domājat? – Viņa stāvēja gandrīz pie Grifa elkoņa un savija kopā abu roku pirkstus. – Ak… es tomēr nezinu. Henrijs galu galā pacēla rokas un pateica, ka viņam šā vai tā ir vienalga. Bet, ja nebūs labi, tad jau viņam nebūs vienalga.
– Viss izskatīsies vienkārši lieliski, Bitsijas kundze. – Grifam bija sajūta, ka šajā mirklī kāds – ļoti iespējams, ka viņš pats – ar naglu pistoli iešauj viņam pierē.
Baltimorā gan viņam, gan Metam labi izdevās tikt galā ar kaprīziem klientiem – dažādiem kontrolētājiem, vaimanātājiem, pieprasītājiem, pārmērīgi bažīgajiem un neizlēmīgajiem. Bet Luīza “Bitsija” Edisone bija neapstrīdama bažīgo un neizlēmīgo karaliene.
Salīdzinājumā ar viņu klienti Baltimorā – Džons un Ronda Tērneri, kuri lika izjaukt sienu savā mājā un pēc tam to iebūvēt atpakaļ, bet tad izjaukt vēlreiz, – likās apņēmīgi un stabili kā ķieģeļu mūris.
Viņi bija plānojuši, ka darbs pie Bitsijas prasīs apmēram trīs nedēļas, plus kādas trīs dienas, ja atgadītos kaut kas neparedzēts. Tagad jau ritēja piektā nedēļa. Un tikai Dievam vien bija zināms, kad darbus patiešām varēs pabeigt.
– Es nudien nezinu… – Bitsijas kundze jau miljono reizi noteica, salikusi rokas zem zoda. – Baltais ir tāds kā stīvs… vai ne?
Grifs